Ženēvas kantonā, kur medības aizliegtas jau vairāk nekā 50 gadus, pelēkā zaķa populācija piedzīvojusi dramatisku sarukumu. Ja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados uz vienu kvadrātkilometru tur dzīvoja apmēram 60 zaķu, tad 2020. gadā — vairs tikai nedaudz vairāk par diviem. Tas nozīmē trīsdesmitkārtīgu kritumu teritorijā, kur mednieku nav jau kopš 1974. gada.
Šveices organizācija BirdLife šo sugu atzinusi par apdraudētu, bet franču izdevums Le Chasseur Français situāciju salīdzinājis ar irbju izzušanu. Skaitļi tiešām runā paši par sevi. Sešdesmitajos gados — 60 zaķu uz kvadrātkilometru. 1990. gadā — vairs tikai pieci. 2020. gadā — nedaudz vairāk par diviem. Un tas viss noticis nevis intensīvu medību apstākļos, bet gan vietā, kur medību nav vispār.
Tas ir ļoti skaidrs piemērs tam, ka pilnīgs medību aizliegums pats par sevi sugu neglābj.
Galvenais iemesls — nevis mednieki, bet lauksaimniecība
Pēc BirdLife vērtējuma galvenais pelēkā zaķa populācijas sarukuma cēlonis nav ne mednieki, ne plēsēji, bet gan mūsdienu lauksaimniecība. Pelēkais zaķis ir suga, kas atkarīga no atklātas, daudzveidīgas lauksaimniecības ainavas — ar dzīvžogiem, atmatām, koku joslām, zāļainām nomalēm un citām slēptuvēm.
Tieši šādu dzīvotņu Šveicē kļuvis kritiski maz. Tā saucamās bioloģiskajai daudzveidībai labvēlīgās platības aramzemē veido mazāk nekā 2% no kopējās lauksaimniecības zemes. Atbalsts ziedošām atmatām un citām dabai vērtīgām teritorijām ir pārāk neliels, lai tas varētu konkurēt ar intensīvās lauksaimniecības maksājumiem.
Vienkārši sakot — zaķim vairs nav kur dzīvot.
Vēl viens faktors, par kuru runā mazāk
Situācijā uzmanību pelna arī vēl kāds aspekts, par kuru parasti runā daudz mazāk. Ženēvas kantonā ir aptuveni 60 tūkstoši kaķu un 30 tūkstoši suņu. Mājas dzīvnieki rada papildu spiedienu uz savvaļas faunu — pieaugušie zaķi tiek nemitīgi tramdīti, bet mazuļi nereti kļūst par vieglu medījumu.
Tātad runa nav tikai par monokultūru laukiem un ķimikālijām. Runa ir arī par cilvēka radītu vidi, kurā savvaļas dzīvniekam kļūst arvien grūtāk izdzīvot.
Tur, kur ir dzīvotnes, zaķis atgriežas
Tomēr ir arī pozitīvi piemēri. Tajās retajās vietās, kur bioloģiskajai daudzveidībai atvēlēto platību ir vairāk, zaķu blīvums sasniedz 15 un vairāk indivīdu uz kvadrātkilometru, bet dažviet pat turpina pieaugt. Tas skaidri rāda, ka suga pati par sevi nav nolemta. Ja tai ir piemēroti dzīves apstākļi, zaķu populācija spēj atjaunoties.
Tas ir ļoti būtisks secinājums: problēma nav pašā dzīvniekā, bet vidē, kuru cilvēks ap to izveidojis.
Šveices un Francijas pieeja atšķiras
Le Chasseur Français īpaši izceļ atšķirību starp Šveices un Francijas pieeju. Ženēvā izvēlēts modelis, kas balstīts galvenokārt uz dzīvotņu atjaunošanas subsīdijām, bet bez mednieku līdzdalības. Savukārt Francijā tiek izmantota kombinēta pieeja — gan atbalsts dzīvotnēm, gan mednieku iesaiste populācijas pārvaldībā.
Francijā mednieki, redzot populācijas samazināšanos, paši var atteikties no zaķu medībām uz vairākiem gadiem, pielāgo nomedīšanas apjomus konkrētajai situācijai un sadarbojas ar federācijām. Turklāt valsts līmenī tiek veidota arī sīkās faunas atjaunošanas stratēģija.
Šī pieeja balstīta vienkāršā atziņā — sugu nav iespējams saglabāt ar pilnīgu medību aizliegumu. Nepieciešama aktīva, gudra un ilgtermiņa sugas pārvaldība.
Mācība arī mums
Šis stāsts ir ļoti pamācošs. Pat pilnīgs medību aizliegums nespēj glābt sugu, ja vienlaikus tiek iznīcinātas tās dzīvotnes.
Zaķu populācija neizzūd mednieka dēļ. Zaķis izzūd monokultūru laukos bez krūmiem, bez dzīvžogiem, bez slēptuvēm. Tā izzūd intensīvas lauksaimniecības, pesticīdu lietošanas un nekontrolēti klejojošu kaķu un suņu dēļ.
Ja gribam, lai arī pēc dažām desmitgadēm mūsu laukos joprojām dzīvo zaķi, par to ir jādomā jau tagad — nevis tad, kad būs palikuši vien pāris indivīdi uz kvadrātkilometru.
Kad ar “sūdainu lāpstu” sagrauj mednieka tēlu! “Šauj garām!” #335 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
