Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija
Turpinot Pulsar Telos sērijas testu, šoreiz ķeros klāt īstam smagsvaram. Pirmais iespaids, ielūkojoties Telos LRF XL50, ir patiess Oho!, jo, pateicoties lielajam 1024×768 pikseļu sensoram, attēls noteikti ir viens no labākajiem, ko vispār ir gadījies redzēt termālo monokļu kategorijā.
Par Telos sēriju
Telos sērija ir gana daudzveidīga, lai tajā piemērotu variantu varētu atrast gan budžeta klasē, piemēram, Telos XQ35, gan arī teju vai Premium klasē, piemēram, šis te Telos LRF XL50. Tas, kas visas šīs ierīces vieno, ir caurules veida forma. Varu nomierināt uzreiz, ka neviena no tām savas formas dēļ vēl nav mēģinājusi noripot no medību torņa plauktiņa. Par to uztraukties nevajadzēs. Komplektācijas ir dažādas – ar vai bez tālmēra, kas atrodas ierīces apakšā. Ar Telos tālmēriem gan līdz šim ir izveidojušās divējādas attiecības. It kā tā ir noderīga funkcija, it īpaši maz pazīstamā vietā diennakts tumšajā laikā, bet vienlaikus monoklis kļūst arī smagāks, mazāk parocīgs, lai gan šoreiz āžu medībās nonācu situācijā, kad, pateicoties tālmēram, sapratu, ka medījumu meklēju nepareizajā vietā un ir jāiet citur. Tā kā vienas universālas atbildes nebūs, katram pašam jāizvērtē, kas šķiet svarīgāk.
Vēl viena visas Telos ierīces vienojoša pozitīva iezīme ir iespēja tās ar laiku uzlabot. Proti, jau esošajai ierīcei var nomainīt labāku sensoru, uzlikt lielāku lēcu, pievienot tālmēru. Protams, par to būs atsevišķi jāpiemaksā, bet tas noteikti būs daudz izdevīgāk nekā pirkt jaunu monokli novecojušā vietā.
Vēl kopīgs visām ierīcēm ir arī pārnēsāšanas somas dizains, kas ļauj somu ar lencēm piestiprināt pie auguma. Tā vienmēr ir priekšpusē un, ejot, aktīvi kustoties, netirinās un nedauzās gar vēderu. Somas sānos un augšpusē ir arī cilpiņas, kas to ļauj pieāķēt klāt kam citam, piemēram, taktiskā stila mugursomai.
Par attēlu lietainā laikā un krāsu režīmiem
Šoreiz tests sanāca diezgan pilnvērtīgs – gan dažādās vidēs, gan visādos laikapstākļos. Jūnija sākumā, filmējot medību procesu kopā ar mednieku Armandu Reķi, izbaudījām lietu un miglu, kas termālajam sensoram bieži kļūst par izaicinājumu, jo apkārtējās vides un objektu temperatūra kļūst līdzīga. Varēja redzēt, ka attēls kļūst nedaudz mazāk kontrastains, taču tas būtiski netraucēja. Siltie objekti dažādās distancēs tik un tā bija labi saskatāmi un atpazīstami. Pašā vakarā pēc tumsas iestāšanās uz laukiem un pļavām parādījās brieži. Kamēr buļļiem vēl ragi ir pūkaini un silti, tie spīd vienādi spilgti ar ķermeni. Vērojot vidēja vecuma bullīti, intereses pēc vienu pēc otra pārslēdzu un izpētīju visus astoņus krāsu režīmus. Mans favorīts noteikti ir White hot, kurā siltie objekti ir balti, jo tas tumsā nenogurdina aci un ļauj detalizētāk saskatīt dzīvnieka ķermeņa aprises nekā, piemēram, Black hot. Šis režīms, kurā siltie objekti ir melni, der ātrai dzīvnieka identificēšanai, bet neļauj tik detalizēti izpētīt ķermeni. Savukārt citi krāsainie režīmi, piemēram, Red monochrome, Rainbow, Ultramarine, dod iespēju uzskatāmi ieraudzīt siltākās ķermeņa vietas, kas iekrāsojas košā krāsā.
Tālmērs, kas glābj situāciju
Pavisam drīz pēc tam jau nākamās stirnāžu medības ar noteikumu medīt mazos āzīšus, bet ne vidēja vecuma trijniekus – ar trīs žuburiem katrā pusē. Tovakar mežā sanāca nokļūt krietni vēlāk, nekā bija sākotnēji plānots. Braucot turp, dzīvnieki jau bija uz pļavām un šķita, ka viss jau ir nokavēts un gan jau, riktējoties tornī, izbaidīšu visas dzīvās dvēseles. Man atvēlētais tornis esot meža ieloka pļaviņā tieši pakalna virsotnē. Tikai augšā esot jākāpj prātīgi, drošs paliek drošs, labāk kājas likt pakāpienu labajā pusē. Vēl neesmu sākusi kāpt augšā, kad, monoklī vērojot pļavu, apmēram 120 metru distancē ieraugu siltu apveidu. Zāle dikti augsta, spīd tikai galva un mugura, bet, pēc apveida un kustībām spriežot, tam vajadzētu būt āzim. Aplūkojot to binoklī, iekšējā sajūta apstiprinās – āzis, turklāt tāds, ko varētu arī medīt. Tas pasper dažus soļus krūmu virzienā, dīvaini pieklibojot ar labo priekškāju. Distance nav ļoti liela, vēl stāvot uz zemes, nolieku ieroci uz statīva un sāku āzi vērot tēmēklī. Sasodītā zāle! Redzu tikai galvu, brīžiem pazib mugura, bet kopējo siluetu var tikai nojaust. Nē, riskēt negribas nu nemaz, varbūt no augšas skats būs labāks. Kustoties kā palēninātā filmā, sāku rāpties augšā tornī, un āzis sāk nodevīgi lūrēt. Kā tam galva paceļas virs zāles, tā sastingstu nekustīgi ar katru kāju uz sava pakāpiena. Galva nolaista – vēl viens pakāpiens augstāk. Galva gaisā – atkal sastingstu pussolī, turot savu, ieroča un pilnas mugursomas svaru uz vienas pussaliektas kājas. Ak jā, tad tāpēc nākamajā rītā kāju muskuļi mēģināja pieteikt streiku. Kad beidzot tieku līdz augšai, āzis tomēr ir pazudis. Vai arī nav… Termālajā attēlā starp zālēm spīd divas ausis, ko pat binoklī saskatīt nav iespējams. Izrādās, āzis ir turpat apgūlies, un ir jāpagaida, kad tas piecelsies.
Tikmēr ir laiks papētīt apkārtni ar termiķi. Telos XL50 ir pogas, kas pie katra nospiediena viegli vibrē. No sākuma tā šķita lieka funkcija, bet laika gaitā izrādījās pat ļoti noderīga. Piemēram, izslēdzot monokli vai pārslēdzot to miega režīmā, nav nepieciešams vizuāli pārbaudīt, vai tas tiešām ir izslēdzies vai pārslēdzies. Paturi nospiestu pogu, ar pirkstu sajūti, ka tā novibrē, un zini, ka vēlamā darbība ir notikusi. Ja tas tomēr nešķiet ērti, šo funkciju var arī atslēgt.
Ir aizritējusi pusstunda, tad vēl viena, klajumā iznāk viena pati briežu govs, bet ilgi neuzkavējas. Zem torņa kaut kas klusi čabinās. Lapsa? Zaķis? Cirslīši? Pēkšņi radība sevi atklāj tā, ka klusajā, mierīgajā vakarā gandrīz vai izlecu no biksēm – grieze pilnā balsī pēkšņi ieķērcas tieši zem torņa. Izliecos ārā pa torņa logu tieši īstajā brīdī, lai mazo, raibo, dikti piesardzīgo putniņu pirmo reizi mūžā ieraudzītu dabā. Grieze burtiski uz divām sekundēm parādās uz mašīnas iebrauktas sliedes un uzreiz jau aiztipina tālāk zālē. Āzis beidzot pieceļas kājās, kad jau sāk krēslot, un nāk torņa virzienā. Ar monoklī iebūvēto tālmēru izmēru, ka tas nu jau ir 85 metru attālumā, sagaidu brīdi, kad zāle ir zemāka, un raidu šāvienu. Plakšķis ir, āzis acumirklī pazūd un iestājas klusums, blakus esošie krūmi nebrakšķ. Droši vien tas palika uz vietas, bet vizuāli par to pārliecināties nevaru. Pēc kāda laika dodos uz šāviena vietu, pie sevis prātoju, ka gan jau āzi garajā zālē atradīšu nevis ar acīm, bet vienā brīdī nejauši paklupšu tam pāri. Izrādās, ka manis iztēlotajā šāviena vietā nav ne miņas no medījuma. Metos krustu šķērsu izstaigāt tuvējo apkārtni, pusrāpus ielienu tuvējo krūmu pudurī, bet īsti neticu, ka āzis tajos varētu būt iemucis, nenobrikšķinot ne zariņa. Protams, arī krūmos tā nav! Uz brīdi apstājos apdomāties, tikmēr vēroju pļavu monoklī un, ieraugot torņa siluetu, nospiežu tālmēra pogu. Ekrānā uzplaiksnī mērījums – 60 metri. Izrādās, kājumērs ir ne labāks par acumēru… Pēc sajūtām šķita, ka esmu īstajā vietā, taču patiesībā meklēju vēl vismaz 20 metrus par tuvu. Beigu beigās izrādās, ka āzis patiešām ir nokritis uz vietas un tālmērs ir glābis situāciju.
Redzeslauks un attēla palielinājums
Monoklim ir liela 50 milimetru priekšējā lēca un 2,5 reižu minimālais attēla palielinājums, kas redzeslauku padara diezgan plašu, līdz ar to ērti skatīties ir gan tuvās, gan tālās distancēs. To izdevās pārbaudīt jau nākamajā medību vakarā, sēžot trepē, kur vienā pusē skats paveras uz plašu labības lauku, bet otrā pusē ir neliels izcirtums. Vēl krietni pirms saulrieta labībā parādījās brieži un radās iemesls pagrozīt monokļa attēla palielinājuma gredzenu, paskatīties, kā mainās attēla kvalitāte atkarībā no palielinājuma. No grozāmā gredzena ir viens liels ieguvums – attēlu var palielināt arī pavisam nedaudz un pakāpeniski, nevis pa lieliem, fiksētiem soļiem. Līdz ar to var atrast labu attēla kvalitātes un palielinājuma kompromisu. Kad trepē apnika sēdēt un sāka kļūt vēsi, nolēmu aiziet pastaigāt gar tuvējām pļavām, bet pa ceļam, šķērsojot dziļu grāvi, paslīdēju un ieroci atsitu pret grāvja kanti. Pirmajā brīdī šķita, ka viss ir kārtībā, bet mirkli vēlāk sapratu, ka tēmēklis ir sācis nedaudz kustēties. Ar to arī mans medību vakars bija beidzies. Kamēr kolēģi vēl medīja citā vietā, izstaigāju tuvējās pļavas ar monokli rokās. Jāsaka, ne par velti, jo briežus varēja vērot visās malās. Uzradās arī zaķis, kas, ieturot drošu simt metru distanci, kādu brīdi ļepatoja man tieši pa pēdām. Lietojot monokli visa vakara laikā, priecēja akumulatora izturība. Drošs paliek drošs, vienmēr līdzi ņemu portatīvo lādētāju un USB-C vadu, taču arī pēc aktīvas lietošanas akumulatora līmenis nebija nokrities vairāk par pusi. Pavisam labi ir tas, ka šai ierīcei uzlādes līmeni parāda ar procentiem. Uzlādēt to var divos veidos – piespraužot pie vada pašu ierīci vai arī izņemot ārā akumulatoru un uzliekot to uz bezvadu lādētāja.
Ierīce viena, bet skatīties var divi
Dažas dienas vēlāk, braucot ar mašīnu tepat Pierīgā diezgan vēlā vakara stundā, termiķis bija paņēmies līdzi. Kamēr kolēģis stūrēja, pavēru logu, lai paskatītos uz izcirtumiem un pļavām. Šur tur ganījās stirnas, piemājas aplokā galvu klanīja zirgs, pavisam netālu no šosejas mīņājās brieži. Piestājām, lai tos pavērotu, bet monoklis, protams, ir tikai viens. Kā jau visām Pulsar ierīcēm, risinājums gaužām vienkāršs – telefonu var pieslēgt pie monokļa WiFi tīkla, atvērt lietotni Stream Vision 2 un otrs var skatīties notiekošo telefona ekrānā.
Secinājumi
No visām līdz šim testētajām Telos ierīcēm šī noteikti ir topa augšgalā attēla kvalitātes ziņā. Cena gan ir atbilstoši augsta un budžeta klasē gluži neiekļaujas, taču, pateicoties iespējai ierīci nākotnē uzlabot, ilgtermiņā noteikti atmaksājas. Tās izmērs nav no mazākajiem, taču medībās pārliecinājos, ka iestumt virsjakas kabatā to var. Ieraudzīt siltus objektus iespējams arī ļoti lielā distancē – ražotājs sola 2300 metrus, savukārt tālmērs mēra līdz pat kilometram, kas medību vajadzībām ir vairāk nekā pietiekami. Vadība samērā ērta arī nelielai plaukstai, visas pogas ir aizsniedzamas.
Specifikācijas
Sensora izšķirtspēja: 1024×768 px
Pikseļu izmērs: 12 μm
Objektīvs: F50/1.0
NETD: <40 mK
Attēla palielinājums: 2,5–20 x
Redzeslauks uz 100 m: 14x10,5 / 24,6х18,5
Iebūvētā atmiņa: 64 Gb
Svars: 0,73 kg
Plusi:
– Attēla kvalitāte
– Ir tālmērs
– Akumulatora uzlādes līmenis rādās procentos
Mīnusi:
– Cena
– Diezgan liela ierīce
Meža ķēniņš ar samta ragiem? Nē – Kvazimodo! “Šauj garām!” #238 epizode
Abonē žurnālu Medības!
