1979. gada 27. septembris. Darba diena.
Ap pulksten vienpadsmitiem no rīta zvana telefons, aicinot mežrūpniecības saimniecības medniekus palīgā likvidēt traku vilku, kurš Murmastienes tuvumā uzbrucis trijiem cilvēkiem, tos ievainojot. Mednieki izbraukuši darbā, nav transporta. Ap pulksten divpadsmitiem pa telefonu ziņo – vilks saplosījis piecus cilvēkus, no kuriem viens miris, pārējie nogādāti Varakļānu slimnīcā. Pārvaru kautrību un eju pie direktora. Atrodas transports un kopā ar diviem sasirgušiem medniekiem aizbraucam uz notikuma vietu.
Vietējie mednieki izvietojušies posteņos uz uzkalniņiem un citās pārredzamās vietās, plašā apkārtnē gaida vilka parādīšanos.
Mūsu pārbrauciena laikā vilks saplosījis sesto cilvēku, pēc kura atbraukuši ātrie. Ko darīt, kā rīkoties? Apkārtnē lauki ar meža puduriem, atsevišķiem pauguriem, apdzīvotām un pamestām lauku sētām, netālu Lubānas ezers ar kanāliem. Mani kolēģi atbrauc pa ezera kanāla valni. Es izvēlos maršrutu pa 300 – 400 metru plata lauka vidu apmēram pusotra kilometra garumā. Šī ir pārredzamākā vieta apkārtnē. Laukam abās pusēs meža puduru malās četras mājas. Klajums izbeidzas pie Lubānas ezera apjoztā kanāla. Kad esmu nogājis pa lauka apvidu apmēram 800 metrus, kādas sētas šunelis mani aprej un aizskrien atpakaļ pie sava saimnieka, kas iet pārsiet govi. Iepriekšējās dienas vakarā šajā mājā vilks saplosījis divas aitas. Mājas saimnieks brīdināts, lai aitas neaiztiek, govi no kūts neizlaiž, jo apkārtnē, ļoti iespējams, klaiņo traks vilks. Saimnieks norādījumus neizpildīja, govi izveda ganībās un vienu aitu bija paspējis nodītāt.
Redzu – cilvēkam tuvojas vilks. Tas skrien nevis stiķiem, bet normāli. Attālums ap 200 metriem. Kliedzu: “Onkul, uzmanies, tev uzbrūk vilks!”
Skrienu uz notikuma vietu. Onkulis ap 70 gadiem ar lēnu reakciju un, acīmredzot, traucētu dzirdi skatās uz mani un nesaprot, ko es skraidu pa lauku. Pa to laiku vilks ticis pie cilvēka, ne pārāk strauji pieslienas pie tā un iekož. Onkulis atgrūž vilku. Vilks pieslienas otrreiz un atkal iekož. Atrodos šāviena attālumā, bet vilks ir kopā ar cilvēku. Suns, aizstāvēdams saimnieku, iekož vilkam pakaļkājā. Vilks metas uz suni. Man rodas brīva šaušanas josla starp cilvēku un govi. Izšauju. Vilks nokrīt, iekožas savā pakaļkājā, ceļas augšā. Šauju otrreiz, pielādēju, vēl trešoreiz. Vilks pāri grāvim ievelkas mežiņā.
Pieeju pie cilvēka un redzu baltu noplēstu apakšžokļa kaulu un brūces zodā. Šis man saka: “Vilks man ieskrāpēja, bet viņš arī dabūja!” Es atbildu: “Žēl, ka aizgāja, apsaitējiet žokli, es skrienu pēc palīdzības.” Pa ceļam nometu silto apģērbu un skrienu uz ceļu ar vienu domu – onkulis noasiņos līdz atbrauks ātrā palīdzība.
Ceļa malā uz uzkalniņa pirmo satieku kādu mednieku, kurš atrodas postenī. Noskaidrojas, ka ātrie nav aizbraukuši. Turpat atrodas zēns ar velosipēdu, kurš apsolās mediķiem paziņot, ka uz Varakļāniem jāņem līdzi septītais vilka saplosītais – Ikaunieka tēvs.
Tagad var atgūt skrējienā zaudētos spēkus un ar kolēģi apspriest notikušo. Esmu pārliecināts, ka vilkam trāpīju un tas turpat mežmalā būs.
Pēc laiciņa redzu – no meža uz mūsu pusi pāri laukam nāk vilks. Bija pat doma, ka tas ir cits. Jāšķērso tā virziens. Man palikusi viena patrona – devītnieks, jo, izbraucot steigā, kabatā biju ielicis tikai četras patronas. Kolēģis patronas aizdot nevar, jo nesakrīt kalibri. Jūtu, ka manam jaunajam kolēģim trīc bikses. Sākas prātošana – ar kādām skrotīm šausim, kur iesim un tamlīdzīgi. Savu bisi atsakās man dot. Pēc asām pārrunām un draudiem viņš tomēr nāk man līdzi.
Mājas aizsegā šķērsojam vilka gājiena virzienu. Pie kūts ir zems aploks, kur mitinās aitas. Vilks pieiet, paskatās uz aitām, bet sētai pāri nelec, ierauga mūs un tuvojas. Kolēģis prasa atļauju šaut. Atskan dublets. Vilks it kā sašūpojas, bet turpina gaitu iepriekšējā virzienā. No apmēram piecu metru attāluma izšauju tam pierē, un vilks nokrīt. Cik viegli kļūst!
Tālāk sekoja kolēģu apsveikumi, atslodze, darbs veterinārārstiem. Vilks bija liels, siekalas pa muti tam netecēja kā tas ir ar trakiem dzīvniekiem. Veterinārārsta slēdziens – vilks slimojis ar trakumsērgu tās agrīnajā stadijā.
Traku dzīvnieku ir grūti nomedīt, tas nemirst tik viegli kā vesels. Vilks tika nomedīts pie mājām, kuru saimniece ceļā uz slimnīcu no noasiņošanas nomira. Pārējie seši vilka savainotie atveseļojās.
Avots: medniekstāsts no grāmatas Medību gads 1989
Lasi un abonē žurnālu Medības!
