Aizsargāti visā Eiropā, bet vai izzūdoši? Lielie plēsēji vienmēr cilvēkus fascinējuši, sākotnēji ieviešot šausmas, jo sensenos laikos cilvēks bija lielo plēsēju ēdienkartes sastāvdaļā, līdz totālai apbrīnai mūsdienās. Šiem jaudīgajiem gaļēdājiem piedēvējot pat ļoti cilvēcīgas īpašības – gudrību, viltību, savā ziņā arī inteliģenci.
Latvijā mājvieta ir trim lielajiem plēsējiem – lūsim, vilkam un lācim. Tinis jeb āmrija mūsdienās sastopams no mums uz ziemeļiem, bet Latvijā it kā pēdējo reizi manīts teju pirms četrdesmit gadiem.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” 17. janvārī notika seminārs, kura laikā apsprieda trīs Latvijas lielo plēsēju sugu aizsardzības plānus, kā arī Dr. biol. Jānis Ozoliņš prezentēja lielo plēsēju monitoringa rezultātus.
“Silavas” vadošais pētnieks Jurģis Jansons uzsvēra, ka dažādos interneta portālos izskanējušās diskusijas par lūšiem nav institūta cienīgas un tiks pārtrauktas, ja sāksies semināra laikā. Interesanta bija arī viņa replika par to, kādēļ tik liels satraukums ir par lūšu mazuļiem, bet neviens neuztraucas par mežacūku sivēniem, vēl jo vairāk tādēļ, ka valsts uzstādījums cīņā ar Āfrikas cūku mēri – izšaut pēc iespējas vairāk sivēnmāšu.
Vilks sastopams neparedzamās vietās
Eiropā mīt desmit dažādas vilku populācijas, mūsējā ir Baltijas populācijas sastāvdaļa, un Latvijas vilki veido apmēram 20% no šīs populācijas. Interesanti, ka no visām šīm populācijām samazinās tikai divas – Karēlijas un Sierra Morena. Visas pārējās ir stabilas un pieaugošas.
Latvijas populācija ir iekļauta t. s. Biotopu direktīvas (Direktīva par dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību) piektajā pielikumā, Baltijas valstīm iestājoties ES, panākot tā saukto “ģeogrāfisko izņēmumu”. Saskaņā ar šo izņēmumu vilks ir medījams, toties ir jāievēro atļauto ieroču veidi un medību paņēmieni, jāveic populācijas monitorings, taču nav jāierīko īpaši aizsargājamas teritorijas. Latvijai nacionālā līmenī ir regulāri jāatskaitās Eiropai par vilku populācijas stāvokli, un, ņemot vērā vairākus nosacījumus, proti, vilku izplatību, populācijas lielumu, piemērotos biotopus, nākotnes perspektīvas, secinājums ir viens – mūsu vilku populācijai ir labvēlīgs statuss.
Latvijas vilku populācijai tiek veikta arī ģenētiskā materiāla izpēte, kas liecina par to, ka mūsu populācija nav sadrumstalota. Latvijā nav arī pārmērīgas vilku barības dzīvnieku izmedīšanas, savukārt lielākais dabiskās mirstības iemesls ir kašķis. Veiktā monitoringa secinājums ir tāds, ka mūsu vilku populācija ir stabila ar augošu tendenci. Vilks atšķirībā no lūša ir plastiska suga, un, pieaugot to skaitam, vilku var sastapt visneticamākajās vietās. Atšķirībā no lūšiem vilki paši tik lielā mērā neregulē savu skaitu.
Lūšu skaits tuvojas vides ietilpībai
Līdzīgi kā vilkiem, arī lūšu populācijai Eiropā neklājas slikti. Lielākā daļa populācijas ir stabila un augoša, arī Latvijas lūšu skaits stabili palielinās. Tomēr atšķirībā no vilka Latvijas lūši ir iekļauti Biotopu direktīvas ceturtajā pielikumā, t. i., tos nedrīkst brīvi medīt, vienīgi izņēmuma situācijās ir jāveic populācijas monitorings, taču nav jāierīko īpaši aizsargājamas teritorijas. Mums ir jāveic ikgadējs medību slodzes un apjoma novērtējums, kas arī tiek darīts. Arī lūsim pēc visiem kritērijiem ir labvēlīgs populācijas stāvoklis.
Lūši paši ļoti sekmīgi spēj regulēt savu skaitu, ja tiek sasniegta maksimālā vides ietilpība. Tas nozīmē, ka lūšu skaits nevar maksimāli pieaugt un pieaugt, līdz utopiskā vidē uz katra stūra varētu sastapt pa lūsim. Tā nebūs, jo, tiklīdz lūšu ir par daudz, tie brutāli viens otru nokož, tādā veidā regulējot savu skaitu.
Semināra laikā Jānim Ozoliņam jautāja – ja gadījumā nomedītas lūšu mātītes dēļ bojā iet arī lūsēni, cik liels ir zaudējums populācijai? Zinātnieks paskaidroja, ka šis zaudējums ir nebūtisks. Interesanti, ka, iestājoties ES, Igaunijas lielo plēsēju populācijas bija vislabākajā stāvoklī, savukārt pēdējos gados to skaits strauji samazinājies. Kādēļ?
Legālas medības kā aizsardzības instruments
Runājot par lielajiem plēsējiem, jāteic, ka vislielākais risks ir sabiedrības tolerance pret šiem dzīvniekiem. Ar sabiedrību šeit nesaprot tos, kas dzīvo pilsētās un ikdienā ar šiem dzīvniekiem nesaskaras. Runa ir par lauku teritoriju iedzīvotājiem.
Igaunijas Mednieku biedrības pārstāvis Tonis Korts skaidro, ka, tiklīdz Igaunijā tika ierobežotas medības, strauji sāka samazināties vilku un it īpaši lūšu skaits. “Šie dzīvnieki tiek šauti nelikumīgi,” stāsta Tonis Korts. “Nelegāli nošaujot dzīvnieku, tas tiek atstāts mežā, un neviens nezina, ka tas gājis bojā. Zinātniekiem zūd svarīga informācija, un dzīvnieki vienkārši pazūd. Protams, mēs šādu rīcību nosodām, bet tā ir realitāte.”
Situācija ir arī mazliet aizdomīga Lietuvā, kur lūšu medības ir aizliegtas, bet trofeju izstādēs ik pa laikam parādās lūša trofeja, kas it kā iegūta Kaļiņingradā. Vai tā ir situācija, kādā vēlētos nonākt mēs? Tāpat arī Zviedrijā nupat ar tiesas lēmumu atļauts izņēmuma kārtā nomedīt vairākus vilkus, jo šajā valstī vilki regulāri uzbrūk un saplosa suņus.
Arī “Silavas” rīkotajā seminārā izskanēja samērā pārliecinošs viedoklis par to, kādēļ mūsu Latvijas populācijas ir tik labvēlīgā stāvoklī par spīti tam, ka tās tiek intensīvi medītas. Galvenais iemesls ir tas, ka medības kā legāls instruments lieliski kalpo aizsardzības mērķiem, jo par katru nomedīto dzīvnieku zinātnieki saņem informāciju, nevienam nav motivācijas “pa kluso” izšaut vilkus vai lūšus, un tādā veidā tiek veicināta arī lielo plēsēju pieņemšana. Daudzās Eiropas valstīs pilnīgs lielo plēsēju medību aizliegums novedis pat tik tālu, ka vilki tiek vienkārši noindēti, lai pasargātu lauksaimniecības dzīvniekus. Par laimi, šī problēma pie mums nav aktuāla.
