Janvārī svarīgākais bija darbs pie Ieroču aprites likumprojekta, kur skartas ļoti daudzas lietas, kas aktuālas medniekiem un sporta šāvējiem ikdienā,” skaidro Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
Piemēram, viens no komisijas atbalstītajiem priekšlikumiem ir tas, ka Latvijas iekšienē, ja personai jau ir ieroča glabāšanas vai nēsāšanas atļauja, tai nav nepieciešama ne iegādes, ne realizācijas atļauja, pērkot vai pārdodot attiecīgās klases (gludstobra vai vītņstobra) ieroci. Atliks vien doties uz tirdzniecības vietu un, uzrādot ieroča glabāšanas/nēsāšanas atļauju un personas dokumentu, ieroci iegādāties, pēc tam to noteiktajā kārtībā reģistrējot Valsts policijā. Atkritīs lieka iešana uz policiju, papīru smērēšana un gaidīšana.
Saistībā ar ieroču glabāšanas atļaujām palikts pie idejas, ka tās medniekiem un sportistiem izsniegs uz nenoteiktu laiku, taču regulāri (katrus piecus gadus) pārskatīs, kā tas jau ir šobrīd.
Ministru kabineta noteikumos Ieroču atļauju noteikumi, kā arī ieroču izņemšanas un iznīcināšanas kārtība šobrīd minēts, ka, iegādājoties ieroci, nepieciešama arī apliecības kopija par pirmās palīdzības pamatzināšanu kursa beigšanu. Uzskatu, ka šādu kursu regulārai apmeklēšanai arī nevajadzētu būt par tradīciju. Ja vienu reizi ar šīm zināšanām esi iepazīstināts, ar to būtu jāpietiek. Pretējā gadījumā tas ir valsts atbalstīts biznesa projekts tiem, kuri šos kursus pasniedz. Pret tādu būtu jācīnās. No mediķu puses daudzkārt izskanējis: ja ir brūce, tai jāuzliek pārsējs, bet, ja ir kas sarežģītāks, labāk neveikt nekādas darbības, izņemot neatliekamās palīdzības izsaukšanu. Ar neprasmīgām manipulācijām varam nodarīt daudz lielāku ļaunumu, nekā nedarot neko. Izlikšanās, ka visi esam vismaz sanitāri, pie laba gala nenoved.
Protams, ir jāgaida Saeimas balsojums par grozījumiem Ieroču aprites likumā. Grozījumu apspriešanas laikā izpaudās vairāki cilvēki, kuri, neesot jomas profesionāļi, savu viedokli pozicionēja kā vienīgo pareizo. Protams, demokrātiskā sabiedrībā ikvienam ir iespēja paust savas domas, taču slikti ir tas, ka tiešām atsevišķi cilvēki sevi uzskata par sabiedrību. Tāpat ir bēdīgi tas, ka tiek uzklausītas divu triju cilvēku biedrības.
Uzskatu, ka likumdošanā ir jāveic izmaiņas, lai biedrībām, kuru viedoklis tiek uzklausīts, būtu patiešām vērā ņemama pārstāvniecība (vismaz 200 vai 500 biedru). Pretējā gadījumā savu viedokli mēģina uzspiest praktiski viens divi cilvēki, turklāt izmantojot ne visai civilizētas metodes.
Bažas izraisa tas, ka sniegs parādījies salīdzinoši nesen, bet jau izpildīts gandrīz viss vilku nomedīšanas limits. Tātad nevis tieši vilku medībās, bet nomedīti nejauši citu medību laikā. Tas nozīmē, ka zinātnieki pārāk piesardzīgi novērtējuši vilku populācijas apmērus. Skaits ir daudz lielāks, nekā tiek lēsts. To apliecina arī no medniekiem saņemtā informācija par to, cik bieži vilki tiek sastapti ikdienā.
Savu uzvaras gājienu turpina Āfrikas cūku mēris. Kurzemes galējā dienvidrietumu stūrī atlicis neliels sērgas neskarts pleķītis. Brīnumaini, ka tur slimība vēl nav ienākusi no Lietuvas. Mednieki tur pagaidām medī bez stresa un rukši ir. Dzirdēts, ka arī citviet populācija sāk atjaunoties, taču taupīt joprojām ir stipri pāragri. Jāturpina aktīvi medīt. Vienīgais, kas slimību var sabremzēt, ir populācijas samazināšana.
Ar absurdu atziņu nācis klajā Ķemeru Nacionālā parka fonda valdes priekšsēdētājs Andis Liepa. Viņš publiski paudis atbalstu šakāļu esamībai Latvijā. Tas ir ļoti dīvaini. Ja salīdzina šakāli ar jenotsuni un Amerikas ūdeli, tad pēdējie ir balti un pūkaini. Šakālis ir universāls dzīvnieks, kurš nebaidās no cilvēka un var apmesties uz dzīvi turpat šķūnītī. Viņš ir ne tikai plēsējs, kurš bez domāšanas uzbruks katram medījumam, ko var pieveikt, bet nesmādēs arī mazdārziņa veltes. Piemēram, Bulgārijā šakāļi iznīcinājuši stirnu populāciju līdzenumos. To šakāļi paveica astoņos līdz desmit gados. Bet šī valsts savulaik bija līdere vērtīgāko stirnu trofeju ieguves ziņā… Apdraudēti ir arī aitkopji. Vilks vēl padomās, uzbrukt vai ne, bet šakālis metīsies plēst bez domāšanas. Tāpat viņš lieliski tiks galā ar visiem uz zemes ligzdojošajiem putniem, kurus vēlamies aizsargāt. Uzskatu, ka šakālis Latvijā likvidējams visiem iespējamiem legāliem līdzekļiem un nav taupāms. Jāzina, ka šakālis nav atnācis Latvijā no dienvidiem, bet no ziemeļiem – Igaunijas. Šie dzīvnieki tika tirgoti.
Iespējams, bizness neveicās, dzīvnieki paspruka vai tika apzināti palaisti savvaļā. Jaunāko ziņu man nav, taču pirms pāris gadiem Latvijā vienā sezonā tika nomedīti līdz 10 šakāļiem.
Vairāk lasiet žurnāla Medības februāra numurā
