Aprunājoties ar medību suņu īpašniekiem, daudzi atzīst, ka lielākā daļa saviem četrkājainajiem palīgiem ragu graušanu neliedz. Tas ir visai loģiski – zooveikalos šie graužamie kārumi maksā bargu naudu, toties medniekiem tie ir daudz brīvāk pieejami. Un tomēr arī mednieku sabiedrībā viedokļi atšķiras, un kāds lasītājs satraucies jautā: “Runā, ka, graužot pārnadžu ragus, tie siekalu iedarbībā pārvēršas šķiedrās, kas varētu kaitēt suņa zarnu traktam un zobiem. Drošs paliek drošs, pagaidām esmu savam krievu medību spanielam atņēmis visus ragus. It kā zooveikalos tos tirgo, tātad tiem nevajadzētu būt kaitīgiem, bet, no otras puses raugoties, arī cigaretes taču ir iespējams nopirkt… Arī veterinārārstu viedoklis nav viennozīmīgs, tāpēc netiekam skaidrībā – dot vai nedot sunim grauzt ragus?”
Kas sakāms speciālistiem?
Veterinārmedicīnas doktors, LBTU veterinārārsts ar specializāciju stomatoloģijā Agris Ilgažs
“Būtībā kaula veidojumus tiešā veidā savvaļas plēsēji neēd – tie lielākoties apgrauž skrimšļus, zelē jēlādu. Arī tad, kad staigājam pa mežu, reizēm izdodas atrast nokritušos pārnadžu ragus. Jā, reizēm tie ir nedaudz apgrauzti, taču, neskatoties uz to, rodas loģisks jautājums – ja jau tie ir tik uzturvērtībām bagāti, tad kādēļ nav pilnībā nograuzti un ilgu laiku nevienu neinteresējoši mētājas mežā? Reizēm mednieki jautā – kādēļ tad, nomedītam plēsējam, kam par mutes veselību neviens nerūpējas, zobi ir balti un veselīgi? Ir jāsaprot, ka tas lielākoties ir nevis kaulu un ragu, bet gan jēlādas nopelns, kas līdzīgi kā gumija zobus nopulē. Plēsēju zobi jau pēc būtības nav paredzēti ilgai barības košļāšanai, to saberšanas virsma paredz nokošanu un tūlītēju norīšanu. Pastāv uzskats, ka no ragu graušanas vairāk cieš mazo šķirņu suņu zobi, praksē tas izrādās mīts, jo vairāk tie dilst tieši lielajiem suņiem. Jāsaka, galvenā problēma ir tieši ar kucēniem un jaunajiem suņiem līdz četru gadu vecumam, kad vēl zobi pilnībā nav attīstījušies, tiem aizvien ir pārāk plāns dentīns. Šajā vecumposmā pastāv vislielākais risks, ka četrkājainais palīgs zobus var nejauši aplauzt, kas sunim nozīmē sāpes un diskomfortu, bet saimniekam – liekus izdevumus veterinārārsta kabinetā.
Ragu sakarā bieži vien tiek minēti ieguvumi, kas rodas no to sastāvā esošajām minerālvielām, taču tas ir aktuāli vien ar priekšnosacījumu, ka gremošanas trakts spēj šos lielmolekulāros savienojumus sadalīt. Ņemot vērā nokošanas un norīšanas īpatnību, suņa zarnu traktā, visticamāk, nonāks pārāk lieli ragu gabali, lai kuņģa sula tos spētu pienācīgi sadalīt. Labākajā gadījumā tie nedos nekādu efektu, bet sliktākajā – zarnas ar laiku var pat nosprostoties.
Šo iemeslu dēļ ragu vietā būtu labāk sunim piedāvāt kaltējumus, piemēram, trahejas un ausis, vai graušanai speciāli izstrādātos kārumus, piemēram, visiem labi zināmo Dentastix. Šiem graužamajiem kārumiem ir arī savi plusi – tie ne vien tīra zobus, stiprina gremošanas muskulatūru, bet arī vienkārši nodarbina mīluli. Lai rūpētos par zobu tīrību un veselību, var izvēlēties arī īpašu šim mērķim paredzētu sauso barību, taču noteikti nedrīkst aizmirst par regulāru zobu tīrīšanu. Paļauties uz to, ka graužamie kārumi vien var nodrošināt suņa zobu tīrību, būtu tāpat kā cilvēkam cerēt, ka košļājamā gumija aizstās ikdienišķo zobu tīrīšanu.”
Veterinārmedicīnas maģistre, mājdzīvnieku svaigās barošanas konsultante Ilze Pētersone
“Runājot par raga cietību – tas nav mīkstāks par jebkuru citu skeleta kaulu. Ir nelielas atšķirības starp brieža un aļņa ragu, bet tie tik un tā ir cieti un grūti graužami. Tiesa, salīdzinājumā ar kaulu rags neplaisā tik lielās šķēpelēs. Tas ir daudz saudzīgāk gremošanas traktam, taču joprojām netiek izslēgta iespēja nolauzt zobu, kas sunim būs ļoti sāpīgs piedzīvojums un, visticamāk, beigsies ar zoba ekstrakciju. Ragu graušana ir neviennozīmīgs jautājums – citiem suņiem mūža garumā problēmu nav, citi satraumējas. Sliktākais ir tad, ja rodas zarnu aizsprostojums, taču tas visbiežāk rodas dzīvniekiem, kam tiek doti zooveikalos nopērkamie ragi, kas ir sazāģēti mazos gabaliņos. Tos suņi mēdz norīt veselus, tādēļ, izvēloties graužamo kārumu, to ir svarīgi pielāgot suņa izmēram. Ideāli, ka ragu var piedāvāt veselā veidā, bet bieži vien suni tas neinteresēs, jo tas nebūs tik smaržīgs kā porainās kaula smadzenes raga iekšpusē. Mani suņi veselu ragu tikai panēsā riņķī, bet labprātāk izvēlas citus gaļīgākus kaulus vai brieža kājas ar ādu. Tādēļ, ja ragus tomēr zāģē, tad tie jāsazāģē lielākos gabalos, ko nevar norīt.
Kas jāsaprot attiecībā uz zobu nodeldēšanu – to var panākt, arī bieži spēlējoties ar bumbiņām, tādēļ viss, tostarp arī ragi, ir jāpiedāvā ar mēru. Zobu dilšanas ātrumu lielā mērā ietekmē arī šķirne, ģenētika, pat graušanas temperaments. Tādēļ, ka ragi pastāvīgi aug, tie ir bagātīgi ar minerālvielām – kalciju, fosforu, magniju, nātriju un citiem vērtīgiem mikroelementiem, bet šī uzturvērtība nav daudz augstāka par to, ko piedāvā skeleta kauls. Jautājums – vai šai nelielajai atšķirībai ir kritiska nozīme? Domāju, ja suns ikdienā tiek barots veselīgi, viņš jau saņem visas organismam nepieciešamās vielas. Nav tā, ka tieši rags uzturam dotu kaut ko tādu, bez kā nevarētu iztikt. Var saberztu raga pulveri likt klāt pamatbarībai, taču nevajag pārspīlēt, pretējā gadījumā var rasties aizcietējums.
Runājot par alternatīvām, kā svaigās barošanas konsultante teiktu, ka mākslīgie kārumi nudien labāki par ragiem vai kauliem nebūs. Piemēram, veikalos nopērkamās ādas nereti ir mākslīgi apstrādātas ar dažādām skābēm, ar tām suns var aizrīties, jo tās mēdz uzbriest, attīties vaļā un lielos gabalos nokļūt barības vadā. Savukārt dabiskās, medībās iegūtās ādas būs pat ļoti derīgas, jo tās vienlaikus tīrīs arī zobus. Tāpat arī svaigas vai kaltētas ausis, lielās locītavas, arī nagi, kas būs mīkstāki par ragu un nebūs tik viegli norijami.”
Vai ragus mēdz grauzt savvaļas plēsēji?
Bet kā ir ar savvaļā sastopamo plēsēju, piemēram, vilku, lūšu un lapsu diētu? Stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš: “Varu tikai apgalvot, ka vilku un lūšu diētā, kuru mēs pētām, pārnadžu nomesto ragu atliekas nav atrastas. Arī literatūrā par to neesmu neko lasījis. Tas gan neizslēdz iespēju, ka kādu svaigi nomestu ragu kāds vilks vai lapsa nepakošļā vai nepārnes uz citu vietu. Uz nomestiem ragiem bieži gan var redzēt sīko grauzēju zobu pēdas.”
Secinājumi
Dot vai nedot? Izskatās, ka arī šajā gadījumā patiesība slēpjas nevis vienvārdīgā atbildē, bet gan paša saimnieka saprātīgi pieņemtajos lēmumos. Ja sunim rags tomēr tiek piedāvāts, tas jādara ar mēru, bet vislabāk būtu izvēlēties citas dabiskās alternatīvas, piemēram, dažādus kaltējumus.
Par medību suņiem un asinspēdu. “Šauj garām!” #49 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
