Jūraskraukļi Eiropā savulaik tika gandrīz pilnībā iznīdēti, jo tie konkurēja ar cilvēkiem zivju ieguvē. Latvijā 20. gadsimta sākumā šie putni arī ir bijuši, taču toreiz neizdibinātu iemeslu dēļ tie izzuda. Tagad, pateicoties aizsardzības pasākumiem vairāku gadu garumā, Eiropā šo putnu populācija strauji aug. Arī mūsu valstī ir kādas desmit ligzdošanas vietas un vēl vairāk migrācijas pieturas punktu.
Vēl pirms pāris gadiem tika ziņots, ka pie mums varētu būt aptuveni 2000 jūraskraukļu indivīdu. Par šī brīža situāciju valsts iestādēm informācija ir minimāla. Ir veikti atsevišķi apsekojumi, taču kopaina neveidojas. Pilnvērtīgu datu trūkuma dēļ nav iespējams pieņemt pamatotu, argumentētu un uz reāliem faktiem balstītu lēmumu – atļaut vai neatļaut kormorānu populācijas kontroli ūdensputnu medību sezonas ietvaros. Par situāciju Dabas aizsardzības pārvaldei (DAP) nav statistikas datu par kopējo kormorānu skaitu Latvijā. Ar Ornitologu biedrības vadītāju Viesturu Ķeru sazināties neizdevās.
Portāla latvijasputni.lv veidotājs un ornitologs Kārlis Millers laipni piekrita dalīties pieredzē un informācijā, kas tiek vākta nākamajai doktora disertācijai. No paša līdzekļiem finansēta pētījuma ietvaros viņš jau kopš 2009. gada novēro kormorānus. 2013. gadā K. Millers pirmais Latvijā sāka gredzenot putnus ar krāsainajiem plastikāta kājas gredzeniem. Šāds gredzenošanas veids ir daudz saudzīgāks, jo plastmasas gredzens nav jāsaspiež, bet gan tikai jāuzliek. Tā gali pārklājas un putns to nevar pazaudēt, nejūt diskomfortu un nevar gūt traumas. Sava patstāvīgi īstenojamā projekta vajadzībām K. Millers kopā ar asistentiem regulāri apseko septiņas dažāda lieluma jūraskraukļu ligzdošanas kolonijas. Lielākās ir Kaņiera ezers, Lubāna ezera Akmeņ-salas kolonija un Engures ezers. Pārējās ir ievērojami mazākas. Kormorāni ligzdo arī Kolkas bākas pakājē, Mežezerā, Rāznas un Rušona ezerā. Visās šajās vietās tiek veikta aktīvo ligzdu uzskaite, kas dod priekšstatu par koloniju attīstību. Pēc piesardzīgām aplēsēm, kopumā tie varētu būt ap četriem, četriem ar pusi tūkstošiem ligzdojošo jūraskraukļu pāru.
Protams, ir arī citas skaitliski nelielas kormorānu ligzdošanas vietas, bet tās netiek sistemātiski pētītas. Vasaras beigās un rudenī sākas migrācija un šie lielie melnie putni jau tiek novēroti visos Latvijas reģionos un jūras piekrastes joslā. Atsevišķās vietās jūraskraukļi pat ziemo. Piemēram, Liepājas ostā jūraskraukļi mainīgā skaitā uzturas katru ziemu. 2017./2018. gada ziemā to bija visvairāk – aptuveni 1000 līdz 1500 migrējošo kormorānu.
Arī lielie rietumu piekrastes ezeri – Liepājas un Papes – pagaidām uzņem tikai migrējošos putnus. Diemžēl nav izslēdzams, ka ar laiku kormorāni izraudzīsies tos par savām jaunajām ligzdošanas vietām. Nesenie novērojumi liecina, ka Liepājas ezera dienvidu gala ķīru kolonijas teritorijā jau ir parādījušies atsevišķi krāvumi, kas atgādina kormorānu ligzdas.
Papes ezerā kormorāni uzrodas tikai migrācijas laikā. Par laimi, jūraskraukļi tur neligzdo, apstiprina Papes dabas parka koordinators Ints Mednis. Viņš atzīst, ka jūraskraukļu populācija aug visā Eiropā. Par to liecina daudzas publikācijas internetā. Piemēram, putnu aizsardzības organizācijas Bird Life International 2015. gada aptuvenās aplēses liecina, ka Eiropā ir 401 000 – 512 000 ligzdojošo kormorānu pāru, tas ir, aptuveni miljons pieaugušo putnu. Atliek vien cerēt, ka populācija augs līdz zināmai robežai, dabiskā veidā noregulēsies un piemērosies vietējiem apstākļiem, skaidro I. Mednis. Šajā sakarā ornitologs K. Millers piebilst, ka pēdējo divu gadu laikā viņa izpētes objektos – septiņās lielākajās kormorānu ligzdošanas vietās Latvijā – iegūtie dati liecina par populācijas stabilizēšanos. Tomēr esot vēl ļoti daudz neapsekotu vietu, kur šie putni varētu dzīvot, un to skaita pieaugšana nebūt nav izslēgta.
Koki un populācijas kontrole
No Latvijā esošajām kormorānu ligzdošanas vietām nevienu nevar nosaukt par tīru zemes koloniju. Engures ezerā putni ligzdo uz peldošajām salām (dumbrāja), Kolkā – uz bākas mākslīgās salas sienas. Latvijā pati lielākā kormorānu kolonija ir Kaņiera ezerā Ķemeru Nacionālā parka teritorijā. Tur kolonijas ārējā malā putni ligzdo krūmos un jaunos melnalkšņos, bet vidusdaļā vecajos kokos, kas no putnu kodīgajiem ekskrementiem jau ir gājuši bojā un atgādina šausmu filmu dekorācijas. Pārējās vietās šie putni ierīkojuši ligzdas augstu kokos, 10 – 15 metrus virs zemes. Tādējādi putnu gredzenošana, ko K. Millers veic savas doktora disertācijas ietvaros, ir visai apgrūtinošs un bīstams process. To vēl vairāk sarežģī laika ierobežojums. Atkarībā no kolonijas lieluma un pētnieku aktivitātēm mazuļu audzināšanas laikā putnu apmetnēs cilvēki drīkst atrasties apmēram divas stundas. Šādus ierobežojumus gan nosaka nevis kādi noteikumi, bet ornitologu nerakstītās ētikas normas.
Vēl būtiskāk ir tas, ka kokos esošajās kolonijās nav iespējams īstenot populācijas kontroles pasākumus. Ir divi iedarbīgākie paņēmieni. Ligzdošanas sākumā putnus biedē prom no ligzdām. Jūraskraukļi ir jutīgi un, vienu reizi iztraucēti, tie ilgu laiku neatgriežas ligzdā. Olas atdziest un embriji iet bojā. Savukārt atkārtots perējums kormorāniem ir reta parādība. Otrs paņēmiens ir olu eļļošana. Perēšanas laikā olas pārziež ar eļļu no visām pusēm. Skābekļa piekļuve embrijam tiek bloķēta un tas iet bojā. Abi šie paņēmieni ir iespējami tikai zemes kolonijās vai vietās, kur putni ligzdo uz akmeņiem, krūmiem un jaunaudzēs.
Iznīcība draud ezeriem
Engures ezera jūraskraukļu kolonija ir sasniegusi aptuveni pusotru tūkstoti eksemplāru. Tāds putnu bars dienā apēd vidēji 600 – 700 kilogramus zivju, uzsver Engures ezera dabas parka fonda valdes priekšsēdētājs Roberts Šiliņš. Pamatā kormorāns pārtiek no karpveidīgajām zivīm: karpām, līņiem, ruduļiem, pličiem. Tāpat šis putns labprāt ēd zušus un līdakas. Engures ezera kolonija pārsvarā barojas jūrā, nevis ezerā. No jūras zivīm iecienītākie ir lucīši, apaļmutes grunduļi – invazīvā suga, kā arī reņģes. Laiku, kas nav veltīts barības meklējumiem, putni pavada ezera ūdeņos un kokos. Ar to ir saistīts galvenais posts, kas ir daudz svarīgāks par zivju daudzuma samazināšanos, pat par zaudējumiem, ko kormorānu dēļ cieš zivaudzētāji. Šo putnu populācija rada milzīgu piesārņojumu. Putnu ekskrementi ne tikai nogalina kokus un visu, kas ir kolonijas mājvietas apkārtnē, tie nonāk augsnē, ar nokrišņiem tiek noskaloti un maina ūdens sastāvu ezerā. Slāpekļa un fosfora koncentrācija Engures ezerā kolonijas tuvumā vairākkārtīgi pārsniedz pieļaujamo. Šo vielu pieplūdums maina ūdens ķīmisko sastāvu.
Ja kolonija turpinās augt, pastāv iespēja, ka ezerā izzudīs lagūnas tipa ezeriem ar dzidru ūdeni raksturīgās mieturaļģu audzes, sāksies intensīva ūdens ziedēšana un citas parādības. Pēcāk atsegsies grunts un ezers no dzidrūdens pāries duļķūdens klasē, kam sekos virkne citu pārmaiņu. R. Šiliņš atzīmē, ka Engures ezerā pagājušajā gadā pirmo reizi novērota ūdens ziedēšana, ko izraisa intensīva aļģu vairošanās.
Arī Latvijas Dabas aizsardzības fonda projekta Coastlake (piekrastes ezers – angļu val.) ietvaros veiktie ūdens sastāva mērījumi rāda, ka Engures ezera ekosistēmu tur mītošā kormorānu kolonija ietekmē ļoti būtiski. R. Šiliņš atceras, ka savulaik ir bijuši ierosinājumi iekļaut kormorānu medījamo sugu sarakstā, taču pagaidām tas ir palicis vien idejas līmenī. Lielākā motivācija medīt kormorānus varētu būt zivju audzēšanas saimniecību tuvumā, kur viņi patiešām rada materiālos zaudējumus. Nedrīkst ļaut jūraskraukļu kolonijām bezgalīgi augt, jo tas draud ar ļoti nopietnām sekām Latvijas dabai, vietējām augu, dzīvnieku, zivju sugām un biotopiem. Tomēr jāatzīst, ka pilnībā atbrīvoties no putniem nebūs iespējams, pat intensīvi medījot, saka R. Šiliņš.
Vaicāti par putnu koloniju un to ietekmes apzināšanu, DAP speciālisti atbild, ka pārvalde specifiskus pētījumus nav īstenojusi, bet ir informēta par ornitologu veiktajiem pētījumiem par šīs sugas izplatību gan Latvijā, gan Eiropā. Tāpat pārvalde regulāri iegūst informāciju par jūraskraukļu ietekmi to koloniju un īslaicīgās apmešanās un barošanās vietās, gan veicot apsekojumus dabā, gan saņemot informāciju no zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem. DAP sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Rēna apstiprina, ka ezeru ekosistēmu pārmaiņas kormorānu darbības ietekmē nav pētītas un diez vai tuvākajā nākotnē tas notiks, jo ir jāizvērtē budžeta iespējas.
Kormorāna asais knābis savaino zivis
Izdevuma Copes Lietas mājas lapā atrodami saniknoto makšķernieku komentāri un fotogrāfijas ar briesmīgajām brūcēm, kas paliek uz līdaku ķermeņa pēc kormorāna uzbrukuma. Ziņojumi ienākuši no vairākiem Latvijas novadiem. Piemēram, Lielauces ezerā migrējošie kormorāni nodarot lielu postu. Lielā Baltezera vidējā sala jau gadus 15 esot viņu apsēsta, un līdaku kļuvis krietni mazāk. Arī Liepājniekā vasaras beigās kormorānu bari riņķoja virs salām, kur aug koki. Ar binokli vērojot, radies iespaids, ka gaisā vienlaikus ir vairāk nekā 200 putnu. Par šādiem novērojumiem ziņo gan mednieki, gan makšķernieki. Kopējais copmaņu viedoklis – šīs sugas populāciju noteikti vajadzētu apsaimniekot. Sazinoties ar medniekiem, kuri aizraujas arī ar makšķerēšanu, kļūst skaidrs, ka zivis ar šādiem ievainojumiem gadās noķert diezgan bieži. Arī dīķu saimniecībās tiek konstatētas zivis ar plēstām brūcēm, bet ne pārāk bieži. Latvijas Zivju audzētāju asociācijas prezidents Mārcis Ziņģis stāsta, ka nav pētīts, cik bieži kormorāns nenoķer, bet tikai savaino zivi, taču apkārt dīķiem ir arī citi tīkotāji, kas novārgušās zivis ātri vien aplasa, tādēļ precīzas statistikas par savainojumiem nav.
Cilvēka ietekmes jautājums
Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš skaidro, ka populācijas palielināšanos un putnu pārcelšanos uz vietām, kas agrāk tiem nebija ierastas, sekmējuši divi cilvēka saimnieciskās darbības radīti iemesli. Pirmais – milzīgie zivju nozvejas apjomi un jūru ekoloģijas pārmaiņas, kas samazina zivju sugu skaitu un populāciju blīvumu. Otrs ir civilizācijas ienākšana savvaļas teritorijās. Aizvien vairāk Vidusjūras un Ziemeļjūras salu tiek apbūvētas un izmantotas cilvēka interešu nodrošināšanai. Agrāk kormorāni vispār neligzdoja piekrastē, taču tagad tas ir novērojams visā Eiropā, saka J. Ozoliņš. Un tā ir visa kontinenta problēma, kas kaut kā tomēr jārisina. Tas, ko tagad var novērot Eiropā, ir evolūcija savā labākajā izpausmē, kormorānu veiksmes stāsts. Tie pielāgojas un izdzīvo ļoti daudzveidīgā vidē. Ar kormorāniem būs tāpat kā ar nezālēm tīrumā. Ravēt ravē, bet pilnībā atbrīvoties nevar, saka zinātnieks. Medīt vai nemedīt kormorānus, jālemj medniekiem pašiem. Noslēgumā zinātnieks piebilst, ka diez vai sugas iekļaušana medījamo sarakstā varētu apdraudēt kormorānu populāciju Latvijā un Eiropā kopumā.
Kā iegūt atļauju kormorānu medīšanai
DAP speciālistu sagatavotajā vēstule norādīts: lai mazinātu videi un tautsaimniecībai nodarītos zaudējumus, pārvalde neiebilst pret jūraskraukļa indivīdu ieguvi vietās, kur ir objektīvi pierādāmi to nodarītie zaudējumi.Citāts no DAP atbildes: “Ņemot vērā, ka visu savvaļas putnu sugu indivīdu ieguve un apzināta traucēšana ir aizliegta saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu, jūraskraukļa jeb kormorāna ieguvei tik tiešām ir nepieciešama DAP izsniegta atļauja. Sugu un biotopu aizsardzības likuma 14. panta otrajā daļā ir noteikti izņēmuma gadījumi, kuros putnu sugu indivīdus drīkst iegūt vai traucēt. Starp šiem izņēmuma gadījumiem ir minētas dabas aizsardzības intereses un pētniecība, sabiedrības drošība un veselība, kā arī ekonomiskās intereses, t. i., putnu sugu radīto zaudējumu mazināšana.
Taču, iegūstot un traucējot putnu sugu indivīdus, ir jāizvērtē iespējamās alternatīvas un ieguves apjomi nedrīkst apdraudēt šo sugu saglabāšanās iespējas savvaļā. Praksē jūraskraukļu nomedīšanas atļaujas tiek pieprasītas, lai mazinātu zivsaimniecībai un mežiem nodarītos zaudējumus. Atļauja ir pieprasāma pirms jūraskraukļa indivīdu ieguves un tiek izsniegta, nosakot ieguves termiņu, vietu un maksimālo iegūstamo īpatņu skaitu. Atļauju izsniegšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi, kuri cita starpā nosaka arī iesnieguma veidlapas formātu un tajā iekļaujamo informāciju. Vienlaikus pārvalde aicina atļauju pieprasīt nevis individuālajam medniekam, bet gan zemes īpašniekam vai valdītājam. DAP savā praksē ir saskārusies ar gadījumiem, kuros individuāls mednieks vai makšķernieks saredz kāda ezera tuvumā ligzdojošu vai migrācijas laikā caurceļojošu jūraskraukli kā medību trofeju, traucēkli rekreācijai vai konkurentu uz zivju resursiem un tāpēc pieprasa atļaut putnu nomedīt.
Tajā pašā laikā ezera apsaimniekotājs un vietējā pašvaldība nekādā mērā nesaskata konkrēto sugas indivīdu kā kaitējuma nodarītāju un pēc ekspertu veiktajiem apsekojumiem jūraskraukļa ietekme uz vidi un saimnieciskajiem resursiem nav novērojama. Šādos gadījumos DAP atļaujas izsniegšanu atsaka. Tajā pašā laikā dažādu ūdenstilpju apsaimniekotāji, tostarp akvakultūras uzņēmumi, ik gadu saņem atļaujas jūraskraukļu ieguvei, kopumā iegūstot vairāk nekā simt indivīdus.
Abonē, lasi elektroniski vai meklē preses tirdzniecības vietās!
