Trofeju izstāde ir vieta, kur satiekas mednieki un kur ar ētisku medību tradīcijām un Latvijas faunu var iepazīties arī tie, kam šis process šķiet svešs. Jā, par trofeju var kļūt arī fotogrāfija – to pierādīja Ziemeļkurzemes medību trofeju izstādes eksponāti.
Kādēļ trofeju izstādes ir nepieciešamas
No 5. līdz 20. jūlijam Dundagas kultūras pilī norisinājās Ziemeļkurzemes medību trofeju izstāde. Pasākums atsācies pēc vairāku gadu pauzes, īpašs nopelns tā tapšanā un organizēšanā ir mednieku klubam “Dundaga” un Ingaram Lembergam. Tā kā Kurzemē esošo klubu teritorijās mīt lielas un arī bieži vien selektīvi izkoptas staltbriežu populācijas, tieši šīm trofejām atvēlēta galvenā vieta izstāžu zālē. Protams, vienlaikus nedrīkst aizmirst arī par citiem ne mazāk vērtīgiem eksponātiem – stirnāžu, aļņu ragiem, plēsēju galvaskausiem, mežacūku ilkņiem. Ne katrs izstādes apmeklētājs un vērotājs no malas to iedomājas un apjauš, taču katram no eksponātiem piemīt savs īpašais stāsts, tāpat arī, ļoti iespējams, katrs nomedītais dzīvnieks medniekam ir sniedzis pieredzi un zināšanas, kas paliks skaistā atmiņā uz mūžu.
Jāsaprot, ka šādu izstāžu mērķis nav lielīties ar savu guvumu, kā to dažbrīd uzskata medību noliedzēji, bet gan radīt iespēju vienkopus aplūkot un saprast, kādā stāvoklī ir Latvijas vai kāda konkrēta novada dzīvnieku populācija. Briežiem, stirnām un aļņiem ragi ir ne vien riesta cīņu instruments, bet arī veselības stāvokļa, ģenētiskā materiāla kvalitātes indikators. Piemēram, ja vasarā izdodas novērot stirnāzi ar pavisam maziņiem, pūkainiem izcilnīšiem uz galvas, ļoti iespējams, ka dzīvnieku nomoka parazītu invāzija zarnu traktā. Savukārt ja āzim izveidojušies parūkveida ragi, tas var liecināt par hormonāliem traucējumiem.
Mednieki ir ieinteresēti iesaistīties dzīvnieku veselības un ģenētikas uzlabošanā, mežā izvietojot sāls laizītavas, prioritāri medījot slimos, ģenētiski vājos dzīvniekus. Tādējādi perspektīvajiem, veselīgajiem dzīvniekiem tiek dota iespēja izaugt, katru gadu piedalīties riestā, atstāt savus pēcnācējus un tikt nomedītiem vien mūža noslēgumā. Tas ir gadu gadiem ilgs darbs, kas prasa zināšanas un disciplīnu. Arī augļus tas nes vien ar laiku. Savukārt trofeju izstāde ir tā vieta, kur satikties ar kolēģiem, apskatīt labos piemērus, mācīties no citu kļūdām un smelties iedvesmu turpmākajai saimniekošanas stratēģijai. Tā ir īstā vieta arī jaunajiem medniekiem, jo ir iespēja ragus no visām pusēm apskatīt tuvumā un uzskatāmi saprast, pēc kādiem kritērijiem dzīvnieks tiek vērtēts.
Medības ģimenes tradīciju aspektā
Viens no galvenajiem izstādes atbalstītājiem ir Pulsar. Tas ir pasaulē labi pazīstams uzņēmums, kas ražo termālās, digitālās ierīces medību, novērošanas un militārajām vajadzībām. Varam lepoties, ka šīs kvalitatīvās un modernās ierīces top pie mums Latvijā – Daugavpilī. Uz trofeju izstādi devies bija arī uzņēmuma pārstāvis, mednieks Viesturs Arklons. Atceroties tur piedzīvoto, viņš stāsta: “Viens no iespaidīgākajiem eksponātiem bija Uģa Ozoliņa nomedītā vilka galvaskauss, kam pietrūka pavisam nedaudz līdz Latvijas rekordam. Šajā izstādē skaisti izcēlās arī ģimeniskas medību tradīcijas. Staltbrieža ragus bija atvedis Uldis Kristapsons. Tēva pēdās gājis un par mednieku kļuvis arī viņa dēls Kaspars, kas uz izstādi bija atvedis nomedītā stirnāža ragus. Tāpat ar medībām aizrāvusies arī Kaspara sieva Jana, kurai bija palaimējies tikt pie šajos laikos visai iespaidīgas mežakuiļa ilkņu trofejas.”
“Pulsar” nosaukums ir atpazīstams ne vien medībās izmantoto ierīču dēļ, bet arī tādēļ, ka uzņēmums atbalsta dažādus pasākumus un aktīvi piedalās tajos. Tā ir iespēja ne vien popularizēt savus produktus, bet arī klātienē parunāties ar medniekiem – ierīču lietotājiem – un uzklausīt ieteikumus, kā ierīces varētu uzlabot nākotnē. Starp citu, Pulsar ir viens no tiem ražotājiem, kas lietotāju ieteikumus nudien ņem vērā.
Trofeja var būt arī fotogrāfija
Dundagā starp ragiem, galvaskausiem un citām trofejām īpašu vietu ir atradusi arī Ivara Kolodas fotoizstāde. Tā sniedz iespēju ielūkoties meža dzīvē no mazliet cita skatpunkta, kā tas parasti ierasts trofeju izstādēs. Fotogrāfiju autors stāsta: “Esot medniekam, man ir dota iespēja bieži būt dabā, baudīt saullēktus, saulrietus, pat saules un mēness aptumsumus. Fotogrāfijas ir uzņemtas Talsu novada nostūros. Tajās var redzēt ne vien dzīvniekus, bet arī pērn bijušo Čučiņšanas-ATLAS komētu un ziemeļblāzmu.”
Tā kā Ivars pats ir mednieks, viņa acs ir trenēta dažādu notikumu fiksēšanai un spējai saskatīt to, ko citi nepamana. Vai kāds ir redzējis vardes sniegā? Jā, arī to ir izdevies nofotografēt! “Dodoties uz gaides medībām, man vienmēr plecā ir arī kamera. Ja medījuma vietā izdodas iegūt skaistu fotogrāfiju, tas ir prieks, ar kuru man patīk dalīties,” tā Ivars Koloda.
Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija
Odu apokalipse stirnāžu medību laikā! Kad naktenieks neredz cauri odiem
Žurnāla Medības jūlija numurā lasi par limitiem
