Katram medniekam ir zināms, kā izskatās kašķaina lapsa vai jenotsuns. Dažam ir gadījies nomedīt vilku un pēc medījuma apskates piedzīvot rūgto vilšanās sajūtu, atklājot, ka trofeja nav nekur liekama – proti, mikroskopiska parazīta dēļ vilka āda ir apskādēta. Tas, ka lapsas un jenotsuņi pārnēsā kašķi, ir kā aksioma, un liela daļa mednieku medī kašķainos jenotsuņus un lapsas, neskaitot vilkus, neatkarīgi no gadalaika.
Cilvēks var inficēties ar dzīvnieku kašķi (Sarcoptes scabiei canis). Taču atšķirībā no, piemēram, lapsas ādas, cilvēka ādā slimību izraisošā kašķa ērcīte nevairojas. Parazīta dzīves ilgums ir 21 diena. Pēc trīs nedēļām cilvēka organismā ērcīte iet bojā. Turpretī lapsas, jenotsuņa, vilka, retāk āpša un dažreiz pat pārnadžu organismā šis mikroskopiskais kukainis vairojas strauji.
Kašķa ērces dzīvo dziļākajos ādas slāņos – epidermā – un barojas ar keratīnu. Tās rok ejas, aiz sevis atstājot ekskrementus un oliņas, no kurām pēcāk izšķiļas kāpuri, kuri arī dzīvo ādā, līdz kļūst par nimfām un pēcāk par pieaugušām ērcēm. Parazīta aktivitātes rada alerģisku reakciju, maina ādas struktūru, rada pastāvīgu un ļoti spēcīgu niezi. Dzīvnieks nepārtraukti kasās, radot sev dziļus ievainojumus. Caur brūcēm pastāvīgi iekļūst dažādu infekciju izraisītāji, organisma aizsargfunkcijas novājinās un ar laiku dzīvnieks iet bojā.
Atrodot mežā nobeigušos lapsu, tā būtu jānorok. Savukārt svaigi nomedītu kašķainu lapsu stingri ieteicams ielikt dubultā maisā un utilizēt, labākajā gadījumā var norakt vai sadedzināt. Ja mednieks ir ievērojis, ka dzīvnieks ir slims, un izdarījis ētisku apsvērumu motivētu šāvienu, tā ir tikai puse darba.
Atstājot lapsu mētāties mežā, labais nodoms tiek anulēts, jo arī pēc nāves kašķainais dzīvnieks joprojām ir infekcijas avots.
Plēsēji, kā zināms, nepalaiž garām iespēju izvārtīties smirdīgajā maitā. Tādā veida mednieks nomāc savu dabisko smaržu, lai potenciālais upuris nenojaustu, kādas briesmas tam draud. Tā dažs labs cilvēks izmanto bebru uzlējumu, lai piemānītu dzīvniekus.
Kašķa ērcīte mirušā dzīvnieka ķermenī dzīvo tikpat ilgi vai nedaudz ilgāk kā ārējā vidē – 72 un vairāk stundas, mitrā vidē – līdz piecām diennaktīm. Neviens nav pētījis speciāli, cik ilgi saglabājas kašķa ērces oliņas mirušā un pūstošā ādā. Visticamāk, tās ir nedaudz izturīgākas un, pateicoties aizsargapvalkam, var izdzīvot ilgāk. Tātad ikviens plēsējs, kas iet garām un kaut vai tikai pieskaras kašķainās lapsas ķermenim, var invadēties, saslimt un kļūt par kašķa tālākās izplatības avotu. Tas pats attiecas uz medību suņiem, kuri arī mēdz vārtīties maitā. Tātad, lai novestu līdz loģiskam noslēgumam mednieka labo nodomu izmedīt kašķainās lapsas un pasargāt medību suņus no kašķa infekcijas, nomedītā lapsa obligāti jāutilizē. Tas ir ētikas un medību higiēnas jautājums.
Par drošību medībās un ko darīt ar kažokādām. “Šauj garām!” #55 epizode
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
