Teātris un medības – vai šīs divas jomas var iet roku rokā? Izrādās, ka var un pat ļoti draudzīgi. To pierāda Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs, kurš par mednieku kļuvis pavisam nesen un sevi vēl sauc par jauno mednieku. Par aktieri mākslinieks nolēmis mācīties meiteņu dēļ, bet līdz medībām novedusi dažādu likumsakarību virkne. Pieklīduša suņa dēļ Juris Hiršs ar sievu pārvācies uz laukiem, pašrocīgi uzbūvējis māju, ko smiedamies sauc par savu pili. Tagad saimniecībā trīs suņi, trīs kaķi, vistas un truši, kabatā mednieka apliecība un uz pilsētu atpakaļ negribas nemaz.
Cik ilgā laikā izdevās uzbūvēt māju?
Redz, būvēju tikai pa vasarām un cik bija tā brīvā laika. Sākām šeit dzīvot trīs gadus pēc tam, kad sākām māju būvēt, jo pieklīda suns. Nolēmām pamēģināt, vai var dzīvot. Ūdens te nebija, vedām dzeršanai no Ķekavas ar divdesmit litru kannām. Nākamajā gadā sakārtojām kanalizāciju, un es sapratu, ka, izņemot elektrību, visu varu sataisīt pats. Tā mēs te jau esam 13 gadus nodzīvojuši. Es nekad mūžā vairs atpakaļ uz pilsētu negribētu. Iedomājies – tu atver durvis un pa gaiteni staigā sveši cilvēki. Nē! Te tā ir pierasts, ka ar savu kafijas krūzīti no rīta izej ārā, apsēdies. Absolūti vairs negribu Rīgā dzīvot. Protams, tur ir forši. Uz turieni var aizbraukt, tur strādāt ir forši.
Kā aizvadīji pandēmijas laiku? Tev darbs arī pilnīgi apstājās.
Man sanāca tāds kārtīgs atvaļinājums. Daudz darbu padarīju, ko citādi nevar paspēt. Mums teātrī algu maksāja, izdzīvot varēja, bet necik grezni. Ļoti taupīgs periods. Sākumā gan – patronas pirkām šausmīgi daudz. Nevarēja saprast, kas būs, cik ilgi kovids būs, kas notiks. Baigā panika bija. Visi braucām un pirkām patronas, ja nu kas! Tad vismaz varēs mežā ieiet un kādu ēdamo samedīt. Pirmajā brīdī cilvēki taču visādus brīnumus runāja. Visi trakoja. Vecumniekos tomēr bija miers. Domāju – labi, ka mežs blakus. Man jau vispār ideāli. Mana māja atrodas medību platībās. Es varu uzlikt plinti plecā un doties medībās.
Kā kļuvi par mednieku?
Tas sanāca kaut kā pavisam netīšām. Man te ir tāds brīnišķīgs kaimiņš Jānis, kurš, izrādās, ir vietējā mednieku kolektīva biedrs, viņam ir arī gaterītis. Es viņam saku, ka vēlos pirti uzbūvēt. Viņš parausta plecus un vaicā – ko es darot sestdien. Lai nākot medībās par dzinēju, tur es iepazīšoties ar kādu vīru, no kura varot atpirkt baļķus pa lēto. Tas bija pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem. Aizeju par dzinēju, pirmajā mastā divi aļņi. Man tā jocīgi, kā nu būs, kad tagad tos dīrās. Vietējie vēl prasa, vai man no asinīm bail neesot. Pirmajā brīdī tā bailīgi ir, es taču neko no tā nesaprotu! Jā, aizeju, attaisa to alni vaļā, viss notiek. Tas skats ir tāds dīvains, bet man pirmajā reizē šķita, ka viss, kas tur notiek, ir tā harmoniski un pareizi. Ka tā ir tāda lietu kārtība un secība. Mani vēl aicināja. Par dzinēju nogāju divas sezonas un otrajā vasarā gāju kursos – lai nav tikai ar maizītēm līdzi uz mežu jāiet. Ieguvu mednieka apliecību, gan ne ar pirmo reizi. Sašāvu gan uzreiz, bet teorijā es uztraukumā eksāmenā kļūdījos dažās elementārās lietās. Pēc mēneša Jelgavā pārliku un dabūju apliecību. Biju ļoti laimīgs. Atceros pirmo reizi medībās, kad biju ar bisi. Mani noliek, bet vīri sarunājoties dodas tālāk. Un man tieši priekšā iznāk stirna, var tās jau medīt. Stāv ar purnu pret mani, bet man tāds uztraukums, ka rokas trīc. Pirmo reizi ar ieroci uz masta, un nepaiet ne minūte, kā iznāk medījums. Tā tas buks aizgāja, jo nebiju gatavs. Pirmo reizi, kad biju ar karabīni, dzirdu – iet pa līniju, šauj un šauj. Mums bija suns, vārdā Neris. Skatos, Neris skrien. Skrien un skrien, bet baigi jocīgs. Tāds kā ne Neris. Izrādās, vilks skrien. Tā arī tas vilks aizskrēja.
Kā ir – būt medniekam?
Forši ir! Ir tāda vēl viena lieta klāt. Man patīk, ka medībās ir kā teātrī. Nekad neko nevar zināt. Katru reizi ir kāds pārsteigums. Tāpat kā teātrī – nekad neko nevar izlabot. Nevari uziet uz skatuves un vienā brīdī salaist kļošā un tad teikt skatītājiem, ka nākšu vēlreiz. Tāpat arī medībās – katru reizi jābūt gatavam, ka kaut kas var notikt. Teātrī arī – kaut kas neparedzami ne tā notiek, viss kaut kas jau var gadīties. Kino var pārfilmēt. Visās citās mākslās savu darbu var labot, bet teātrī un dziedot neko nevari izlabot. Nevar paņemt atpakaļ un pārdziedāt. Teātris arī pilns ar kurioziem. Čukstīte ir sufliere. Kādreiz suflieris sēdēja skatuves priekšā bedrē. Bija viens brīnišķīgs stāsts, kā Zigurds Neimanis runā monologu. Viena čukstīte bija tāda, kas šausmīgi pārdzīvo. Sēž, skatās un raud. Viņa tik raud un slauka asaras dvieļa lieluma kabatlakatā. Prožektoriem tad bija lielas lampas, kas varēja sprāgt. Un vienā brīdī sprāgst prožektora lampa, kas skan kā šāviens. Zigis salecas, un viņu izsit ārā no ritma. Viņš skatās uz suflieri, bet tā raud un slauka asaras. Aktieris skatās uz čukstīti, lai saka tak priekšā. Bet sufliere sen aizmirsusi pāršķirt lapas… Viņa arī nezina, cik tālu viņš ticis. Aktieris kaut kā izkļuva no situācijas.
Vai ir jau radies kāds labs medniekstāsts?
Medniekstāstu jau man nemaz tik daudz nav. Es samērā nesen esmu kļuvis mednieks un esmu vēl tāds kā māceklis. Man gadījies būt blakām ļoti pieredzējušiem medniekiem. Kolektīvā arī visi ir pieredzējušāki par mani. Principā es joprojām esmu jaunais mednieks. Es vēl desmit gadus nemedīju. Bet gadās jau visādi. Reiz vadīju pasākumu Allažos, pienāk man klāt kāds vīrietis un saka, ka zina – es esot mednieks, tādēļ aicinot uz Jāņu buku. Saku, paldies liels, bet pa Jāņiem nevaru, jo mums Druvienā ir Silmaču izrāde. Viņš saka – bet es jau uz Druvienu aicinu! Atbrauc dienu agrāk vai paliec vēlāk – es Druvienā dzīvoju. Es sāku iet skolā, kad tas vīrs jau medīja! Un tad tu saproti, cik tam vīram liela tā pieredze! Cenšos iet cik iespējams, kad vien tieku. Teātrī jau tā bēda tāda, ka sestdienās un svētdienās ir izrādes. Tieši tad, kad ir dzinējmedības. Cik nu man sanāk, tik sanāk! Individuāli gan sanāk diezgan bieži. Grēks taču neiet, ja tepat dzīvo. Netālu uztaisīju tornīti. Tādā ziņā es piedalos, un viss notiek, bet noteikti neuzskatu sevi par pieredzējušu mednieku.
Kā tevi šī medību pasaule uzrunāja? No malas var likties, ka māksla un medības nav savienojamas lietas
Mākslinieki jau ir tieši tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Medības ir kaut kas jauns. Tas notiek pie dabas, un daba man vienmēr ir patikusi. Mēs jau tāpat ar sievu sēņot gājām, man patīk būt mežā. Tagad gan kolektīvā ir viena dāma, bet tā ir tāda veču pasaule. Medībās noteikti viss ir savādāk nekā ikdienā. Tur darbojas arī pavisam citi likumi nekā teātrī. Toties abas lietas vieno neparedzamība. Jāsaka, ka ieroči mani ir saistījuši. Padomju laikā godīgi nodienēju savus divus gadus. Un pagāja krietns laiks, kad tiku pie bises un karabīnes. Tā ir vēl viena pasaule. Aktieris jau vispār uz dzīvi skatās mazliet atšķirīgi. Gan kāzās, gan bērēs aktieris vēro – meklē tipāžus, kas var noderēt. Arī mednieku klubos ir tādi kadri, kas noteikti var noderēt lomām. Lomās pēc tam var izmantot kādas īpašības vai runas veidu. Medībās jau vīrieši runā tā, kā viņi runā, kad sieviešu nav klāt, līdzīgi kā armijā. Tā ir tāda vajadzīga pieredze, kas mani kā aktieri ļoti bagātina. Ir ko pētīt, ir ko redzēt, kādi raksturi. Brīžiem jau ir stresainas situācijas, un tad var redzēt, kā nu kurš reaģē. Atceros pirmo briežu govi, ko es nomedīju vietā ar ļoti jauku nosaukumu – Lejasvecenes. Es izšauju ar bisi, un tā govs pāriet pāri grāvim un aiziet. Un tas uztraukums! Eju skatīties, esmu pavisam zaļš. Kolēģis Ivars Sproģis atrod asinspēdas. Pirmais uztraukums par to, vai trāpīji, otrais – vai ir nomedīts. Beigās 200–300 metru tālāk suns atrada. Tādās situācijās tu nevari būt nepatiess, cilvēks neko tajā brīdī nespēlē. Katrai situācijai jau dzīvē ir kāda poza. Mājās esam vieni, darbā – mazliet atšķirīgāki. To visu ir ļoti interesanti novērot. Tā ka medības man arī darbā noder.
Uzdošu tagad vienu stulbu jautājumu, kas medniekiem tiek bieži uzdots. Vai nav žēl nomedīt?
Ir! Ir žēl! Bet arī tas azarts ir. Nenoliegšu, varbūt tas nav vīrišķīgi, bet žēl ir. Bet es pateikšu, kas ir daudz trakāk – mums iedeva trīs trušus, kuriem bija jāglābj dzīvība. Mēs attiecīgi atdalījām, bet sanāca kļūme, jo divām trušu meitenēm piedzima liela kaudze trusēnu. Kad tas trusis ir jākauj, tad ir daudz vairāk žēl, tad ir traki. Bet tas ir jādara, jo neaudzēs taču 800 trušus! Tas ir domāts kā barība. Kad trusis ir jākauj, man ir jāgatavojas. Nebūtu dabiski, ja man nebūtu žēl. Būtībā tā ir tāda kārtība dabā. Tā ir bijis kopš senseniem laikiem. Man patiešām šķiet, ka Dieviņš stirnas radījis, lai plēsējiem būtu ko ēst. To ir tik daudz, un tās ir tik vienādas. Tās ir domātas kā barība! Tā ir jābūt. Bet cilvēks ir reāls parazīts, jo būtībā cilvēks dabā neiederas. Varbūt cilvēks no kaut kurienes ir atsūtīts, jo īsti tajā barības ķēdē neiederas. Bet tāda tā kārtība ir. Jāizmedī tie, kas ir slimi un kropli, lai veidotos laba populācija.
Kā šo lēmumu – kļūt par mednieku – uztvēra apkārtējie? Radi, draugi, kolēģi?
Kolēģi bija pārsteigti, bet māsasvīrs ir mednieks un makšķernieks. Arī jaunākais brālis ir mednieks. Citu mednieku rados nav, senčos nav neviena mednieka. Visi ir rīdzinieki un jelgavnieki.
Par aktiera profesiju. Cik tu tajās lomās esi pats?
Nekur jau prom aiziet nevar. Tāpat tajā lomā esi tu pats, kāds tu būtu tajā situācijā. Pamazām lipini klāt dažādas lietas, veido kā skulptūru. Veidojas kaut kas cits beigās. Tas ir ļoti aizraujoši. Tas nenotiek vienā dienā. Jaunu lugu jau mēģina divus līdz trīs mēnešus. Tad ar režisoru un ar partneri kopā interesantā procesā pamazām tiec pie tā rezultāta. Sākumā to lomu neredz, un pamazām parādās dzīvais tēls. Man ļoti grūti bija spēlēt lugā Adata. Es biju tas Vlads, kas lielākais kretīns. Režisors bija dusmīgs uz mani. Man jāizturas kā kretīnam, man tas padodas ļoti, ļoti grūti. Reiz mani kādā situācijā tā nokaitināja, ka beigās tomēr izdevās iejusties lomā. Grūtāk ir tikt lomā iekšā, nevis tikt ārā. Reiz bija kādas aktrises, kas teica, ka vajadzīgs psihologs, lai palīdzētu tikt no lomas ārā. Uz to Ģirts Jakovļevs klusi atteica, ka viņam jau trīsdesmit gadus esot problēmas tikt lomā iekšā, bet viņām, lūk, problēma – tikt ārā.
Kas ir teātris?
Skatuve vispār tāda dīvaina vieta. Esmu bijis naktī uz skatuves, un tur ir tā dīvaini. Ir visādas savādas lietas bijušas. Aktieris Gunārs Cilinskis jau daudzus gadus kopš miris, un, lūk, notikums pirms pāris gadiem. Beidzās izrāde, mēs paklanījāmies. Ja uz skatuves kaut kas mētātos, es būtu redzējis. Kaut kas man lika uz skatuves aizkavēties, visi aizgāja, es paliku pēdējais. Skatos, uz skatuves pašā vidū mētājas balta lapiņa. Es to paņemu, un tur rakstīts ar pildspalvu – Gunārs Cilinskis. Baigi jocīga sajūta pārņem. Aizeju uz ģērbtuvi – pastāstu kolēģiem. Ieteica man doties mājās, iedegt svecīti un padomāt par to cilvēku. Uz skatuves var visādas jocīgas sajūtas noķert. Tā vieta ir mistiska, cik daudz garīgu enerģiju tur klejo. Naktī tas klusums ir tik biezs, ka galvā dun. Tā ir ļoti mistiska vieta. Bet teātris vispār ir dīvaina lieta. Iedomājies, atlido citplanētietis un skatās no augšas uz brīvdabas izrādi, kur kaut kādas būtnes viens otram melo un izliekas, ka paši tic. Tas vēl nekas, un apkārt sēž tūkstoš cilvēku, kas zina, ka melo, un piedevām vēl tic! Sievietes tak zālē raud un dzīvo līdzi, un zina, ka tā ir totāla mānīšanās. Kad parādījās televīzija un kino, kad bija filma Avatars, sāka taču runāt, ka aktierus nevajadzēs. Bet bez tā taču nevar! Viss kaut kas var būt nevajadzīgs, bet teātri nevar aizstāt. Drīzāk izbeigsies kino vai televīzija, bet ne teātris. Tā ir tā unikalitāte. Tā ir tā māksla. Teātri un mūziku nevar nolikt pagrabā, to var tikai nest līdzi sirdī kā mīlestību!
Juris Hiršs
Latvijas Nacionālā teātra aktieris
Nāk no radošas dzimtas – māte ir tēlniece un dzejniece Vija Mikāne, tēvs literatūrzinātnieks Harijs Hiršs.
Mācījies mūziku, jau kā pusaudzis dziedājis un spēlējis ģitāru kopā ar Austru Pumpuri, piederot pie t. s. Austras bērniem, arī turpmākajā profesionālajā darbībā daudz bijis saistīts ar muzikālo jaunradi.
Beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Nacionālā teātra kursu 1990. gadā un pieņemts darbā Nacionālajā teātrī.
Spēlējis daudz un lielas lomas muzikālās izrādēs, tomēr viņa radošajā biogrāfijā ierakstītas arī nopietnas dramatiskās lomas, no kurām nozīmīgākās ir: Jukums M. Zīverta Minhauzena precībās, 2005., Svešais treneris N. Vorožbitas izrādē Galka Matalka, 2005.; Zigmunds P. Putniņa lugā Pusdūša. Mundis, 2006.; Prokurors Aleksandrs Trockis J. Rodes lugā Pinokio pelni, 2009.; Jānis G. Repšes lugā Jūras velni, 2010; Heidebrehts T. Letsa izrādē Osedžas zeme, 2012.; Rafa tēvs H. Majorgas lugā Zēns, 2016.; Vidvuds G. Priedes lugā Zilā, 2017.
Paralēli teātrim Juris Hiršs komponējis un rakstījis dziesmu tekstus, uzstājies duetā kopā ar kursabiedru Hariju Ozolu, iegūstot plašu popularitāti bardu mūzikas cienītāju vidē.
Mēneša personība. Aktieris un mednieks Juris Hiršs. Video ekstra #24
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
