Novembra pirmā puse, pēc darba nolemju aizskriet līdz laukmalei pasēdēt tornītī un pavērot saulrietu. Pūš diezgan skarbs vējš, bet, ekipējies ar biezajām biksēm un jaku, nosēžos un gaidu. Pagājusi apmēram stunda, sāku ar sevi apspriest ideju par mājās braukšanu, diezgan vēsi, un neredzu arī nevienu dzīvu dvēseli sev apkārt. Saulriets fantastisks, vējainā vakara spilgti oranžais, sajaucies ar violeti rozā un dzelteno, izkrāso apvārsni. Nolemju likt Bitīti plecā, lai kāptu no tornīša lejā. Jau paņēmis un stobru noliecis uz leju, lai izņemtu munīciju, pēdējo reizi pārlaižu skatienu pār lauku un tuvējiem krūmiem. Velns un ragains! Stāv tieši aiz muguras, tikko no mežmalas iznācis, skaists, pelēks dzīvnieks. Stirnu āzis, ragi ir, bet savādi, paņemu uz grauda un vēlreiz apskatu. Āzītis mierīgs, ar dupsi pret mani pagriezies, pat nenojauš, ka Diāna šovakar uzlikusi savu dāsno roku uz mana pleca. Mirklis īss, ierocis ieplecots, medījums pagriezies perfektam šāvienam. Es sev par pārsteigumu esmu pilnīgi atbrīvots, bez stresa, izjusti un kontrolēti nospiežu sprūda mēlīti. Bum! Dziļi izjusts šāviens, it kā sajustu pat lodes ceļu, līdz tā apstājas mērķī… Medījums apsēžas un tūlīt pat apguļas. Viss, pateicība Diānai!
Līdz šim biju medījis kā iesācējs tikai pīles un zosis. Pēc sava pirmā četrkājainā medījuma aiz lielas sajūsmas un saviļņojuma ieliku medību kolektīva WhatsApp grupā dažus foto gan atskaitei kluba biedriem, gan apskatei un novērtēšanai. Saņēmis apsveikumus un uzslavas no pieredzējušajiem medniekiem par pirmo medījumu, izlēmu padižoties arī savā profilā kādā no sociālajiem tīkliem. Pareizi, selektīvi nomedīts stirnu āzis ar neizteiksmīgiem ragu žuburiem, tievu pamatni, rozetes saaugušas kopā, turklāt viena uzaugusi uz otras. Viss pareizi, saņemu daudz pozitīvu komentāru un paceltus īkšķīšus jeb Like. Priecīgs nākamajā dienā dodos uz darbu. Vīriešu kārtas pārstāvji apsveic, kāds vienkārši paklausās manu piedzīvojumu, bet tad no blakus ēkas iznāk divas daiļā dzimuma pārstāves un sāk moralizēt par manām izvietotajām fotogrāfijām sociālajos tīklos.
Foto no Egila Paņēvica arhīva
“Nošāvis kaut kādu mazuli un te lielās visiem, pilnīgi gribēju iekomentēt, bet nu noturējos, fuj…” Un manā virzienā ar žestu tiek raidīts it kā spēriens par nodarīto un briesmīgajām dzīvnieka mocībām. “Mednieki – visīstākie zvēri, ne tie zvēriņi, ko medījat.” Turpinājumā man izvērtās interesants monologs. Dzīvnieks, kurš dzīvojis laimīgs visu savu mūžu brīvā dabā, pārticis no dabas sniegtā un ēdis, ko pats izvēlas, nemaz nemanot briesmas, bez stresa tika nomedīts acumirklī ar šāvienu, bez mocīšanas un ilgām ciešanām. Pretēji tam, ko uz galda liec tu, kad lopi tiek turēti nepieņemamos apstākļos, baroti ar steroīdiem un velns vien zina ar ko vēl, lai tikai uzbarotu, bez iespējas normāli kustēties, ierobežotā teritorijā, dzīvo stresa apstākļos, nereti līdz vēderam stāvot dubļos un savos izkārnījumos lielu daļu savas dzīves. Mātes tiek apsēklotas ar varu, izmantotas kā konveijera mašīnas, pēcnācēju radīšanai. Visbeidzot, kad resurss izsmelts, tās tiek nosistas ar elektrisko strāvu vai tām tiek pārgriezta rīkle. Medībās dzīvniekam izredzes izdzīvot ar savu instinktu un dabas doto uzmanību ir simtkārt lielākas nekā jebkurai dāņu fermā audzētai cūkai. Tas tev liekas pieņemami un humāni? Protams, atbildi nesaņēmu. Žēl! Diezgan primitīvi un ātri mēģināju izskaidrot, ka manis nomedītais konkrētais eksemplārs bija no aprites jāizņem, lai neturpinātu savu nepilnīgo ģenētiku nākamajās paaudzēs, lai varam veidot spēcīgu un veselīgu dzīvnieku populāciju. Bet, protams, tas netika dzirdēts, un sliktais, briesmīgais mednieks palieku es.
Kā pildīt mājasdarbu mednieku stilā? Dodies dabā kopā ar bērniem
Ja būtu klausītāji, būtu vēlējies paturpināt savu sakāmo, no savas nelielās pieredzes padalīties ar pamanīto, izlasīto, apgūto, dzirdēto un novēroto. Mednieki dara labu darbu, kontrolē un regulē līdzsvaru dabā. Par to, ka plēsējus medī, jo vilki noplēš mājlopus un nereti mājas suņus, izmedī lielos pārnadžus. Lūši savukārt nogalina ļoti daudz stirnu, jo ir dzīvnieki, kuri praktiski nekad nebarojas ar kritušiem, iepriekš citu plēsēju nomedītiem vai citādi bojā gājušiem dzīvniekiem. Nereti lūsis nomedī, bet nepatērē savu medījumu, jo ir iztraucēts un ir ārkārtīgi uzmanīgs.
Saskaņā ar sugu aizsardzības plānu Latvijā jau kopš 1997. gada katru gadu tiek veikts lielo plēsēju – lūšu un vilku – monitorings. Pateicoties tam, profesionāli, uz pētījumiem un stingras uzskaites balstoties, tiek noteikti nomedījamo dzīvnieku limiti. Pētījumi tiek veikti gan skaitliski, gan ģenētiski. Lūsis un vilks ir medījamo dzīvnieku sarakstā, jo pētījumi liecina, ka medības neapdraud šo plēsēju populāciju. Valsts meža dienests katru gadu, saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un zinātniekiem, kuri iegulda milzu darbu un resursus, nosaka pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku skaitu.
Foto no Egila Paņēvica arhīva
Pēc iepriekšējo gadu datiem izvērtē, kur postījumu ir vairāk, kur mazāk, kur konkrētās sugas uzturas biežāk. Būtu interesanti pastāstīt par to, cik milzīgi daudz uzturā patērē briežu vai mežacūku bars, kurš iemaldījies lauksaimnieka stādījumos un sējumos. Cik priežu jaunaudzes spējīgs izēst, izpostīt aļņa teļš. Kādus naudas resursus tie patērē, lai aizsargātu iestādītos kociņus, atjaunojot izzāģētās medību platības. Kādas neiedomājamas summas tiek izmaksātas ik gadu apdrošināšanas prēmijās savvaļas dzīvnieku radīto postījumu dēļ. Tāpat interesanti būtu apspriest pie kafijas tases, kā tāds mazs, pūkains Colgate mīlulis bebrs prot sabojāt meliorācijas sistēmas un pārpurvot lauksaimniecības zemes, par ko atkal kādam ir jāmaksā, jākompensē, jācieš finansiāli zaudējumi. Nemaz nenāktu par ļaunu paskaidrot par mežacūku populācijas ierobežošanu Āfrikas cūku mēra dēļ, lai neietu bojā mokošā infekcijas izraisītā nāvē un neapdraudētu visu savu populāciju un mājlopus. Ak jā, protams, visi mazie dzīvnieciņi ir skaisti un izskatās mīlīgi, lapsiņa, kura pārnēsā kašķi, trakumsērgu un citas slimības. Varētu turpināt diezgan gari…
Protams, ka vienai daļai mednieku medības ir tikai vaļasprieks, bet pārsvarā ir lojāli un profesionāli cilvēki, kuri turas pie noteikumiem un mīlestības pret dabu un dabā notiekošā. Medības ir stingri kontrolēts pasākums ar zinātniski pamatotiem lēmumiem, saistīts ar dzīvnieku skaita regulēšanu, kas nepieciešams visai sabiedrībai. Pēc visa spriežot, lielai daļai cilvēku, kuri nekādi nav saistīti ar medībām, izpratnes ir gaužām maz. Viņi neizprot savvaļas sugu pašregulācijas mehānismus, slimības un infekcijas, kad blīvā apdzīvotībā daļa no konkrētās sugas populācijas vienkārši izmirtu, ja nebūtu mednieka, kurš kontrolē un regulē šos procesus ar pareizu limitu noteikšanu un medīšanu. Kāda ir situācija ar dzīvniekiem, kuri iesaistīti ceļu satiksmes negadījumos? Kas notiktu uz ceļa, ja mēs, mednieki, neregulētu to skaitu?
Lai varētu kļūt par mednieku, ir jānokārto teorētiskais eksāmens ar apmēram 1080 iespējamiem jautājumiem un praktiskais eksāmens šautuvē. Esmu drošs, ka jebkurš izšaudīties un brutāli nogalināt gribošs indivīds, kurš nemīl būt dabā un nevēlas būt daļa no tās, ne mentāli, ne fiziski nemaz nav spējīgs iegūt mednieka apliecību un ieroča glabāšanas atļauju.
Foto no Egila Paņēvica arhīva
Medīt ir ļoti interesanti, aizraujoši, skaisti, izzinoši. Pat ja neizdodas nomedīt, mēs vienmēr esam dabā, saullēktā vai saulrietā, klusumā un mierā ārpus darba un pilsētas piesātinātās rutīnas. Pavērojam dzīvniekus, to uzvedību, paanalizējam, padalāmies ar informāciju. Ieguldām darbu un līdzekļus, lai uzlabotu dzīvnieku populāciju. Piebarojam dzīvniekus ar minerālvielām un vitamīniem, attīstām meža infrastruktūru, sakopjam mežus, grāvjus, stigas un rūpējamies par jaunaudzēm. Īstam medniekam šaušana nav prioritāte. Mums patīk būt mežā, satikt savus medību kolēģus, apmainīties ar stāstiem un pieredzi. Ja tu, mednieka pretiniek, domā, ka mēs brutāli un nežēlīgi nogalinām, lai piebāztu saldētavas pilnas ar gaļām un nopelnītu, tad arī šeit tu kļūdies, jo maza daļa mednieku, kaut pārdodot visus savus medījumus, diezin vai atpelnītu to, ko ieguldījuši sava mūža laikā medību procesā. Mācības, atļaujas, ieroči, munīcija, ekipējums, piebarošana, infrastruktūras būvniecība un uzturēšana, darba stundas, degviela un daudz citu dažādu pozīciju, kur tiek ieguldīti līdzekļi. Mednieks nav brutāls slepkava, mednieks ir dabas draugs, palīgs un zinātājs. Ja nebūtu mednieku, dažas sugas vienkārši izmirtu pārapdzīvotības, nespējas sadalīt pārtikas resursus vai slimību dēļ, bet citas savairotos milzīgā daudzumā, izspiežot nākamās no dzīvotnēm un teritorijām. Ja nebūtu mednieku, tad līdzsvara dabā arī nebūtu. Ir mednieki – ir balanss. Tieši tik vienkārši tas ir.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
