Ir tādas dienas, kad tu jūti – jābrauc. Un tas nekas, ka šķīvis nokrīt, ka mašīna nepielec vai uz ceļa ir korķis. Par spīti it kā nelabvēlīgiem apstākļiem tik un tā tu jūti – būs. Šī bija tieši tāda diena.
Es aizkavējos ar darbiem – bija jāizpēta un jāpieslēdz jaunā kamera Keen Ranger PT no Reolink. Kaut kur šajā vai nākamajā žurnālā jūs atradīsiet rakstu par to, kā man gāja, par visām niansēm un kameras kvalitātēm. Kamēr tiku līdz mežam, jau krēsloja. Vakars piezagās nemanāmi un kaut kā pārāk ātri. Stirnās nepaspēju aizbraukt, bet nolēmu plinti mājās nevest, iekams to nebūšu izstaidzinājusi.
Devos uz mūsu lieliskajām platībām pie Liepājas ezera, kur mākslīgais dambis apjož kādus 500 hektārus zemes. Lieliska vieta! Naktī ar termokameru viss ir redzams. Protams, neskaitot to, kas slēpjas grāvjos vai aiz krūmiem, bet pacietīgs mednieks tur noteikti atradīs to, ko meklējis.
Uzbraucu uz dambja, noliku mašīnu maliņā tā, lai inspektors var garām pabraukt, ja nu meklēs mani… Izkāpu un sāku skatīties, kas notiek apkārt. Jāpiebilst, ka dambis – dabiskais paaugstinājums – ir trīs, četrus metrus virs zemes līmeņa, tā ka medīt ar nakts tēmēkli no tā nav aizliegts.
Griezos pa kreisi – tikai kaut kādi mazputniņi laukā. Un zaķu pāris patālāk. Griezos pa labi – kaut rēgojas kāds liels kunkulis, balts un mazkustīgs. Vēroju kādu laiku un nevarēju saprast, vai tas ir āpsis vai jenotsuns. Aizpildīju pārskatu, uzliku naktenieku un paskatījos caur to. Jenotsuns. Piecas minūtes pagājušas, kopš atbraucu… Par cūkām vispār domas nebija, tādēļ izšāvu.
Atstiepu ješku līdz mašīnai, jo tam kažoks bija labs un ārā mest negribējās. Un tad sāku domāt. Vējš nebija sevišķi labvēlīgs. Būtu visu laiku jārēķina, kur pāri laukam tas pūš. Tādēļ nolēmu aizbraukt uz citu dambja galu, kur vēja virziens mani maskētu, nevis nodotu.
Izlādēju ieroci, ieliku to ieroču somā, sēdos auto un braucu. Atkal izkāpu, sakārtoju ieroci, noliku atbalstu, paņēmu savu InfiRay E3 max V3 termokameru un gatavojos pētīt apkārtni… Un tad notika tas. Ieraudzīju, ka burtiski kādu desmit metru attālumā no manis lielā cūku mamma un divi sivēni lēni rikšo pa diagonāli no manis projām… Ātri visu ieslēdzu un jau tēmēklī ieraudzīju veselu vilcienu: vēl vienu lielo, pāris aukles un kādus astoņus sivēnus! Kā tajā multenē! Astoņi kustoņi, astoņi kustoni… Kas tos astoņus kustoņus pirks?
Apbrīnojami, kā smadzenes zibenīgi apstrādā informāciju! Visi jautājumi paņirbēja man prātā: vai tikšu klāt medījumam, kuru ņemt, vai šaut ar naktenieku uz kustīgu mērķi, kur tēmēt… Izšāvu. Dzirdēju kviecienu, bet visa banda turpināja bēgt pāri laukiem. Paskatījos vēlreiz ar termokameru un ieraudzīju, ka viens guļ! Noskrēja kādus simt metrus. Desmitnieks, nodomāju es. Tā arī izrādījās, kad nodīrāju nabadziņu. Trāpījums bija nedaudz aiz lāpstiņas, bet izejošais otrajā lāpstiņā. Lode arī atradās.
Kāds jautās, kā tad ar mītu, ka ar naktenieku nevar šaut uz kustīgu mērķi. Izrādās, var gan. Kolēģi pat ir veikuši eksperimentu šautuvē, kas pierāda, ka tas tiešām ir tikai mīts.
Ar naktenieku uz skrejošu mērķi – laužam mītus. Video bloga #47 epizode
Un tagad iedomājieties. Nakts. Cūka guļ uz lauka apmēram divsimt metros. Zeme pielijusi un dubļaina. Dambis četrus metrus augsts. Un es esmu viena… Aizgāju līdz medījumam. Ruksis bija beigts. Atvēru telefonā Medni, savadīju informāciju un nobildēju cūciņu. Tagad varēja ķerties klāt vilkšanai.
Šī gada sivēns nav dikti smags. Es to atvilku līdz dambja pakājei apmēram piecpadsmit minūtēs. Atlika grūtākais – uzvilkt medījumu pa 70 grādu stāvu nogāzi. Bet es to paveicu un arī mašīnā iestūmu. Izmantoju tradicionālo medījuma vannu, kuru uzstūmu džipa bagāžniekā pa karabīnes koferi… Ieroci iepriekš izņēmu. Mazums, kas… Tomēr plastikāta koferis ne par mata tiesu nesaliecās, un cūka bija mašīnā.
Klusībā pie sevis pateicos Diānai par dubulto medījumu un devos uz medniekmāju apstrādāt jenotsuni un mežacūku.
Viss sākas ar lodi. Tai jābūt perfektai. Dmitrijs Kļešņins. “Šauj garām!” #215 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
