Esmu Līva, un man ir 15 gadu! Medībās eju tik ilgi, cik sevi atceros. Kā dzinējs pirmo reizi aizgāju līdzi tētim, kad man bija vien septiņi gadi. Kādreiz tētis mani aizveda uz medībām, bet tagad jau Medību Boss ģimenē esmu es, jo esmu gan aktīvākā no ģimenes, gan tā, kura nu jau aizvelk tēti sev līdzi.
No kuras puses tu esi?
Ģipkas kolektīvs ir manas medību mājas un vieta, kurā esmu uzsākusi savas medību gaitas. Tajā kā mednieki ir gan mans tētis, gan opis. Kā dzinējs laiku pa laikam dodos arī pie citiem kolektīviem, nereti uz Dundagas pusi pie draugiem. Tur parasti ar medījumiem ir krietni bagātāki meži. Pēdējās medības, kuras notika šonedēļ, bija ļoti veiksmīgas, nomedījām vairāk nekā desmit medījumus.
Bieži piedalies medībās ar dzinējiem?
Šī bija mana sestā dzinējmedību sezona. Tajā piedalījos 13 medībās ar dzinējiem un kopā nogāju 155 kilometrus. Šī sezona paliks atmiņā arī ar to, ka pirmo reizi medījām lielā salā, temperatūra bija krietni zem -10 grādiem, taču tas nemazināja ne aizrautību, ne azartu piedalīties. Tāpat šī sezona bija īpaša, jo pirmo reizi atradu brieža ragu. Jau tagad nevaru sagaidīt nākamo sezonu!
Lielai daļai Latvijas mednieku medību pieredze ir vairāk par 15 gadiem, tas ir vairāk, nekā tev ir gadu.
Jā, un uzskatu, ka tas ir ļoti pozitīvi, visi ir pieredzējuši un spējīgi man palīdzēt.
Medībās tevi ieveda tētis?
Gan tētis, gan opaps ir mednieki, tāpēc arī es esmu šeit. Jau pašā sākumā, kad sāku iet līdzi tētim, viss šķita ļoti interesanti, un ātri sapratu, ka man tas ļoti patīk. Pirmajās reizēs, protams, šķita, ka medības ir tikai dzīvnieku šaušana, bet ar laiku sapratu, ka patiesībā zem vārda medības ir daudz vairāk jēgas nekā tikai izšaut.
Kad tētis pirmo reizi aizveda mani līdzi, viņš noteikti neapzinājās, uz ko parakstās, pirms tam viņš pats medībās piedalījās tikai dažas reizes sezonā, bet tagad es viņu velku sev līdzi, un viņam nekas cits neatliek kā būt aktīvam un piedalīties gandrīz visās sezonas medībās. Tomēr, ja tētis netiek, es piedalos jebkurā gadījumā, mani no mājas savāc un aizved citi kolēģi.
Ar visu šo aktivitāti un mīlestību pret to, ko daru, esmu nonākusi arī līdz šaušanas sportam.
Kas ir tavas šaušanas disciplīnas?
Trenējos un piedalos sacensībās junioru sieviešu grupā, šauju 35 m distancē ar gludstobra bisi, 35 m ar mazkalibra šauteni, 100 m ar karabīni un 100 m ar mazkalibra šauteni. Pagaidām esmu savā starta punktā, jo trenējos tikai nepilnu gadu. Līdz šim esmu piedalījusies piecās sacensībās un vienu reizi ieguvu arī 3. vietu.
Mednieka eksāmenu arī esi nokārtojusi?
Jā, kad man bija 14 gadu, mācījos un nokārtoju teorijas eksāmenu, bet, kad jau palika 15, tad nokārtoju arī šaušanas eksāmenu. Tā vispār bija interesanta diena, jo man nebija nekāda stresa, zināju, ka šauju labi, un pirms tam aktīvi trenējos ikdienā arī šaušanas sportā. Ierodoties šautuvē, visi apkārtējie bija tādā stresā, ka es laikam to pārņēmu no viņiem un man sāka neizskaidrojami tirpt rokas. Domāju, ka vispār nevarēšu izšaut. Bet nokārtoju eksāmenu ar vairākām nullītēm un 63 punktiem. Mierināja tas, ka visas nulles bija mērķa cūkai galvā.
Kas bija tas brīdis, kad saprati – šis hobijs ir mans?
Es biju ļoti maziņa. Tētis mani ņēma līdzi medībās, kad man bija četri gadi. Jau tad sapratu, ka viss process ir interesants, aiziet, sagaidīt, nomedīt, man patika viss. Man arī nebija nekādu baiļu no nomedītiem dzīvniekiem, es, vēl maza būdama, ar sviesta nazi gāju it kā palīdzēt tētim dīrāt visu, kas bija nomedīts.
Visu interviju ar jauno mednieci Līvu Sileviču lasi žurnāla Medības maija numurā!
Kad uzskaite nav pareiza, bet bebri lido pa gaisu! “Šauj garām!” #336 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
