No žurnālam Medības arhīva. Raksta lasītājs Jānis Cimmers:
Vairākas naktis klausoties, kā aiz loga līst lietus un pūš diezgan negants vējš, un nevarot aizmigt, kavējos pārdomās par medībām. Kā mūsdienās ir būt medniekam? Kāda ir sabiedrības izpratne un attieksme pret mums? Kā klājās medniekam PSRS laikā un kā ir būt par mednieku 21. gadsimtā? Kā bija agrāk, neesmu piedzīvojis, bet zinu, kā ir tagad, 21. gadsimtā. Tā slīgstot pārdomās, nolēmu, ka vajadzētu tās uzlikt uz papīra. Vēl pie sevis nosmējos, ka šāda darbība nu galīgi nav raksturīga trīsdesmit gadus vecam cilvēkam, bet gan vecam vīram, kas uz medībām vairs aiziet nespēj, bet tikai kavējās atmiņās par aizgājušiem laikiem…
Pats par mednieku kļuvu 2003. gadā, bet dažādu apstākļu dēļ mednieku biedrībā iestājos tikai 2009. gada vasarā. Ļoti ātri medības manā dzīvē sāka ieņemt nozīmīgu vietu, praktiski uz neatgriešanos no tās izspiežot tādu nodarbi kā makšķerēšana. Dalīšos pārdomās par to, kāda pašlaik ir situācija vienā no divām mednieku biedrībām, kur esmu pilntiesīgs un aktīvs mednieks jau gandrīz sešus gadus. Domāju, ka visai līdzīga situācija Latvijā ir diezgan daudzos platības ziņā visai nelielos mednieku biedrību medību iecirkņos. Biedrība apsaimnieko apmēram 3000 hektāru lielu medību iecirkni apdzīvotu vietu tuvumā netālu no Rīgas, un tikai nedaudz vairāk par trešdaļu platības klāj mežu puduri. No AS Latvijas valsts meži tiek nomāti tikai 150 hektāri meža, par pārējo platību noslēgti līgumi ar privātīpašniekiem un firmām. Šeit arī sākas problēmas, jo tādu līgumu ir ap 150 (!) un katrā līgumā parasti vismaz divas trīs zemes kadastra vienības. Lieki piebilst – lai administrētu šādu līgumu apjomu, ir jāiegulda ne mazums pūļu, finanšu un laika, praktiski uz vismaz mēnesi gadā biedrībai ir jāpieņem darbā biroja darbinieks ar apmaksātu telefonu, transportu un biroja tehniku. Labi, nedaudz jau es pārspīlēju, bet tuvu tam ir. Turklāt biedrībai nekādā veidā oficiāli nav pieejama informācija par zemes īpašniekiem un viņu adresēm, nav pieejama informācija arī par to, ka īpašums ir pārdots vai kā citādi mainījies tā īpašnieks un ka vecais medību tiesību nodošanas līgums vairs nav spēkā. Samērā bieža ir situācija, ka īpašums pieder vairākiem ģimenes locekļiem (kopīpašums domājamās daļās), praksē ir pierādījies, ka šādu īpašumu medību tiesību nodošanu biedrībai ir praktiski nereāli realizēt.
Arī dabā zemes īpašumu robežas visbiežāk nekā netiek marķētas, robežstigas netiek koptas. Samērā liela daļa īpašnieku dažādu apsvērumu dēļ arī atsakās slēgt medību tiesību nodošanas līgumus ar biedrību, tā apgrūtinot Medību noteikumu 26. punkta prasību izpildi. Rodas jautājums – kā tad medniekam medīt šādā iecirknī? Vai medīšana šādā iecirknī sagādā prieku un gandarījumu vai varbūt ir pat finansiāli izdevīga? Droši var apgalvot, ka ir visai sarežģīti. Vai nemitīgās pārmaiņas teritorijās, kurās medību tiesības ir nodotas biedrībai, un teritorijās, kurās tiesības patur paši īpašnieki, ir iespējams iegaumēt un, dodoties medībās, nepārkāpt? Varu droši atbildēt – tas praktiski nav iespējams! Turklāt šādi baltie plankumi, kuros medību tiesības nav nodotas biedrībai, bieži vien liedz normāli organizēt medību procesu un padara medniekus par malumedniekiem. Šīs teritorijas, kurās kaut kādu iemeslu pēc medību tiesības nav nodotas biedrībai, vienlaikus kalpo kā rezervāti, no kuriem nākošie bebri un arī citi medījamie dzīvnieki veic postījumus teritorijās, kurās medīt varam. Šādai situācijai ļoti uzskatāms piemērs ir Mazā Jugla (tās daļā ir arī iedomātā robeža starp kaimiņu medību iecirkņiem). Tā tek cauri mūsu medību iecirknim apmēram piecpadsmit kilometru garumā, taču apmedījamā teritorija ir tikai kādi septiņi kilometri – nevar taču medīt ciemu teritorijās un tur, kur ir parcelēti zemesgabali, sabūvētas mājas un medību tiesības nav nodotas biedrībai. Jācer, ka šī situācija uzlabosies līdz ar jaunajiem Medību noteikumiem, kur paredzēts, ka publiskajās ūdenstilpēs bez saskaņošanas ar medību tiesību lietotāju varēs medīt nelimitētos medījamos dzīvniekus. Mēdz būt arī situācijas, ka kaimiņu medību iecirknī medības netiek veiktas pietiekami intensīvi un dzīvnieku skaits ir liels un tie pārvietojas uz teritorijām, kur to blīvums ir mazāks.
Biedrībā kā biedri ir gandrīz 30 mednieki, bet apmēram trešdaļa ir vismaz 60 gadus veci vīri. Gados veco mednieku medību aktivitāte ir zema un medību sekmes vēl zemākas. Tā izveidojas situācija, ka trūkst mednieku, kas spēj novērst bebru un arī citu medījamo dzīvnieku postījumus, jo tas prasa ieguldīt grūtu fizisku darbu (veselībai par labu nenāk), laiku (diezgan daudzas brīvdienas netiek pavadītas ar ģimeni) un savus finanšu līdzekļus (galvenokārt transports, apģērbs, apavi un ekipējums, arī mednieku biedrības biedra nauda). Realitātē no kolektīva 30 biedriem par aktīviem medniekiem varētu nosaukt vien kādus piecus. Cik esmu novērojis, līdzīga situācija ir daudzviet Latvijā.
Liela problēma ir arī jaunās paaudzes iesaistīšana medībās, jo daudzi jaunieši (it sevišķi attālākos lauku reģionos) ir aizceļojuši darba meklējumos uz Rietumeiropu. Esmu novērojis arī to, ka daudzas mednieku biedrības nelabprāt uzņem jaunus biedrus. Protams, šī piesardzība daļēji ir saprotama, bet kā gan jaunais mednieks, kuram nav rados mednieku, lai kļūst par biedru? Ir tāda sajūta, ka mednieki bieži vien izturas kā suns uz siena kaudzes – paši nedara un citiem arī neļauj. Laikam baidās, ka viņus pārspēs. Ka nomedīs pārāk daudz un vecajiem nepaliks. Mans viedoklis – mednieki zāģē zaru, uz kura paši sēž, jo pienāks laiks, kad daļā biedrību vairs nebūs mednieku, kuri varēs, gribēs un spēs darīt visus medību saimniecībā nepieciešamos, bieži fizisku spēku un izturību prasošos darbus. Protams, daļēji jauno mednieku trūkums ir izskaidrojams ar demogrāfisko situāciju mūsu valstī. Turklāt pretēji tai daudzu medījamo dzīvnieku skaits pakāpeniski pieaug, bet mednieku skaits (īpaši aktīvo!) sarūk, tas nozīmē, ka katram medniekam nākotnē proporcionāli būs jānomedī vairāk.
Jau labu laiku esmu aizdomājies par medību lomu šodienas pasaulē. Kāda tā ir? Kādai tai vajadzētu būt? Un kā sabiedrība attiecas pret medībām kā darbību kopumu? Kāda ir sabiedrības izpratne par medību lomu mūsdienu vidē, ekosistēmās un populācijās? Vai medijos ir pietiekami daudz informācijas par to, kāds ir mednieku ieguldījums vides daudzveidības saglabāšanā? Uz daļu šo jautājumu man atbilžu nav. Bet varbūt tie liek aizdomāties medniekiem un arī pārējai sabiedrībai?
Uzskatu, ka jau vairākus gadu desmitus medībām pieaug nozīmība tieši kā dabas aizsardzības sastāvdaļai un mehānismam, kā sabalansēt (līdzsvarot) cilvēces saimnieciskās un vides ekoloģiskās intereses. Būtu ļoti nozīmīgi, ja to saprastu un apzinātos arī lielākā daļa mednieku un atbilstoši tam arī rīkotos.
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
Domāju, ka mūsdienu cilvēces tik ļoti pārveidotajā vidē daudzas floras un arī faunas pārstāvju sugas tai nespēj pielāgoties un sāk izzust, savukārt citas sugas tieši pretēji sāk savu uzvaras gājienu, to skaits būtiski palielinās un nereti pārsniedz vides ietilpību. Nereti šādu sugu skaita pieaugums tiek nodrošināts uz citu sugu (nereti arī aizsargājamu) iznīcināšanas rēķina, palīdzot cilvēkam, kurš, veicot saimniecisko darbību, pārveido vidi pēc sava prāta, neļaujot norisināties dabiskiem procesiem.
Kā piemēru var minēt meža izciršanu un lapsu un jenotsuņu (un citu mazo plēsēju) skaita palielināšanos (papildus to būtiski ietekmē arī jenotsuņu un lapsu orālā vakcinācija, kas gan ir sabiedrības drošības interesēs) un to barības objektu zaķu (arī balto), rubeņu, mežirbju, medņu un citu putnu skaita pastāvīgu samazināšanos. Izcērtot (fragmentējot) meža masīvus, tajos parādās mežam neraksturīgas zālaugu sugas (izcirtumi aizzeļ), kas ļauj savairoties grauzējiem, līdz ar to dodot papildu iespēju plēsējiem savairoties un grauzējiem lielā skaitā iznīcināt arī citus barības objektus. Un tas viss tāpēc, ka cilvēks ļoti būtiski iejaucas dabas procesos. Šajā gadījumā praktiski vienīgā iespēja, kā līdzsvarot situāciju, ir visai intensīvas mazo plēsēju medības.
Otrs piemērs – meliorācijas sistēmu izveidošana un bebru reintrodukcija. Cilvēks neapzināti ir radījis bebram Latvijā vismaz par 30% vairāk dzīves vides (apdzīvojamu vietu), turklāt, pateicoties tam, ka meliorācijas sistēmas netiek koptas, tajās bieži ir arī bagātīga barības bāze. Atļaušos nepiekrist biologiem un ekologiem – ļoti negatīva daļā gadījumu ir bebra ietekme uz meža ekosistēmām, kuras tas noplūdina, pārpurvo un mežu nokaltē – tā aiziet bojā mežs, kas mēdz būt pat vairāk nekā 80 – 100 gadus vecs un kur ir sastopamas neskaitāmas aizsargājamas floras un faunas sugas.
Trešais piemērs – lauksaimnieciskās ražošanas īpatnības un mežacūku savairošanās. Daudzos gadījumos, manuprāt, diezgan nepamatoti mednieki (kā vienīgie un galvenie) tiek vainoti mežacūku skaita pieaugumā un postījumu apjoma lauksaimniecībai palielinājumā. Neesmu īpaši dzirdējis, ka nereti arī paši lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji (zemnieki) ir vainojami mežacūku skaita pieaugumā, tieši dzīvnieku barības bāzes neapzinātā uzlabošanā (vides ietilpības palielināšanā). Visbiežāk tas notiek tā, ka lauksaimniecības kultūras kaut kādu iemeslu dēļ netiek laikus novāktas un daļa no platībām laikapstākļu dēļ paliek nenovāktas visu ziemu (it īpaši kukurūzas lauki, ko parasti vāc nost tikai oktobrī un pat vēlāk). Klīst baumas, ka daļa zemnieku saņem subsīdijas citu Eiropas valstu līmenī (pat par 50% vairāk nekā Latvijas zemnieku saimniecības), tāpēc mēdz neaizrauties ar iesētā novākšanu. Tas viss un papildus arī siltās ziemas rada ļoti labus apstākļus sivēnu metienu kupluma pieaugumam un arī dabiskās mirstības samazinājumam līdz minimumam. Dabiski daļa no metiena nelabvēlīgu klimatisko apstākļu, bada un citu faktoru ietekmē aizietu bojā, bet, pateicoties barības pārpilnībai, tā nenotiek.
Mēģināšu iztēloties un iezīmēt to, kā liela daļa sabiedrības (vismaz tā daļa, kurai ar laukiem un vidi nav praktiski nekādas saskares) raksturotu medības un medniekus.
Raibās kamuflāžas drēbēs ģērbies vīrs ar ieroci plecā, nazi pie sāniem, caururbjošu trulu, asinskāru skatienu ar pavisam niecīgām inteliģences pazīmēm, kurš gatavs atņemt dzīvību jebkurai dzīvai radībai un izdevības gadījumā to arī dara.
Lielai daļai sabiedrības mednieki un medības saistās tikai ar dzīvnieku nogalināšanu, šaušanu, asinīm un tamlīdzīgi, kas, protams, ir medību sastāvdaļa, bet ir vēl ļoti daudz citu lietu, par ko sabiedrībai nav ne mazākās nojausmas. Mednieks pirmkārt un galvenokārt ir dabas draugs, vērotājs, cilvēks, kas ļoti labi izprot tajā notiekošos procesus. Bargās ziemās viņš ir pirmais, kas parūpējas par stirnām, briežiem un mežacūkām, arī par meža putniem, mežā iekārtotās barotavās tiem izliekot dažādu barību. Savukārt medības ir praktiski vienīgais mehānisms, kā mūsdienu cilvēku tik ļoti pārveidotajā un ietekmētajā vidē saglabāt līdzsvaru starp dažādu dzīvnieku populācijām, vienas sugas saudzējot, bet citu sugu dzīvnieku skaitam neļaujot palielināties. Ļoti bieži cilvēku attieksme pret medībām mainās tad, kad mežacūkas uzrok mazdārziņu, ūdele kūtiņā nokož 16 vistas vai bebrs nograuž pirms pieciem gadiem iestādītās ābelītes, tad cilvēki aši prot atrast tuvējos medniekus un arī noslēgt medību tiesību nodošanas līgumu – tāda nereti ir dzīves īstenība. Bet pareizā rīcība, protams, būtu cīnīties ar cēloņiem, nevis ar sekām, proti, ļaut medniekiem medīt, nevis gaidīt brīdi, kad tiks nodarīti lielāki vai mazāki zaudējumi. Secinājums: liela daļa sabiedrība ir aizspriedumaina vai varbūt par maz informēta par medību kā darbību kopuma nozīmību mūsdienu pārveidotajā vidē.
Pats personīgi vairākkārt esmu sastapies ar cilvēkiem, kam pret mani sākumā ir bijusi klaji naidīga attieksme, bet, kad ar cilvēkiem runā un skaidro, kā viss ir patiesībā, attieksme mainās. Kad mani sauc par asinskāro mednieku, slepkavu un tamlīdzīgi, vienkārši mierīgā balsī pajautāju: jūs gaļu ēdat? Kad atbilde skan jā vai protams, turpinu: jūs zināt, kā tā kļūst par produkciju un vēlāk nokļūst veikala plauktā, tad jums uz pannas vai katlā?
Šajā brīdī cilvēki parasti apmulst, un aizdomājas vai arī saka, ka zinot, kā tas notiek.
Es turpinu: ja ēdat gaļu, jums nav ne mazāko tiesību mani kā likumīgu mednieku nosodīt. Jūs zināt, kā dzīvnieks vai putns lielajās fermās tiek audzēts, kādā stresā pavada savas pēdējās dzīves stundas? Zināt, kā tas lopu vagonā vai autovilcienā tiek iedzīts, kā kratīts? Kā dzīts kautuvē? Kā tiek nokauts? Parasti cilvēki par tādām lietām neaizdomājas un nezina, kā gaļa nonāk lielveikala plauktā un uz viņu galda. Medībās tas lielākoties notiek bez dzīvnieka stresa un bailēm, visbiežāk tam par briesmām nenojaušot, dabiskā vidē, negaidīti un ātri – es teiktu, daudz dabiskāk un ētiskāk, nekā tas notiek ar mājlopiem un putniem rūpnieciskos apstākļos.
Par gaļas nodošanu, publiskām ūdenstilpēm, suņu GPS un apakšveļu. “Šauj garām!” #46 epizode
