Ziemeļamerikā, kur sastopams gan Latvijā mītošā Eirāzijas brūnā lāča brālēns grizlijlācis, gan Amerikas melnais lācis, lielo plēsēju un cilvēku ceļi krustojas samērā bieži. Lai sevi pasargātu, dodoties medībās vai pārgājienā vietās, kur pastāv risks sastapties ar ķepaini, mednieki un tūristi nereti līdzi ņem lāču atbaidīšanai paredzēto aerosolu, kas darbojas līdzīgi asaru gāzei. Tāpat ir mednieki, kas pašaizsardzības nolūkos somā liek ne vien aerosolu, bet arī pistoli. Tiesa gan jāatgādina, ka šāda prakse tiek īstenota Ziemeļamerikā, un Latvijā pašaizsardzības nolūkiem ieroci atļauts pielietot vien Ieroču aprites likuma XIII nodaļā aprakstītajā kārtībā.
Mednieki, makšķernieki un aktīvās atpūtas cienītāji apzinās, ka apmeklē lāču apdzīvotu vietu, ir bruņojušies ar individuālās aizsardzības līdzekļiem, zina, kā rīkoties, sastopoties ar lāci un tomēr, neskatoties uz to, nelaimes gadījumu netrūkst, turklāt daļa no tiem beidzas arī letāli. Kāpēc tā notiek?
Portāls www.themeateater.com piedāvā interviju ar mednieku no Kanādas Todu Oru, kas 2016. gadā izdzīvojis pēc diviem lāča uzbrukumiem vienas dienas laikā.
“Bija agrs pirmā oktobra rīts, es devos uz platībām lūkot vapiti. Kad uzkāpu kādā kalnā, sev priekšā klajumā apmēram 70 metru attālumā ieraudzīju grizlijlāča mātīti ar diviem mazuļiem. Arī tā mani tūlīt pamanīja, un par laimi uzreiz metās bēgt. Atvieglots nopūtos – acīmredzot, ceļā pagadījies miermīlīgs dzīvnieks,” stāsta cietušais mednieks Tods Ors. “Lai dzīvnieku netraucētu, pagriezos un devos prom pretējā virzienā. Šķiet, biju paspēris vien dažus soļus, kad aizmugurē izdzirdēju troksni, pagriezu galvu un ieraudzīju lāceni. Tā bija apmetusi loku, atstājusi savus mazuļus drošākā vietā un nu straujiem lēkšiem tuvojās man. Kad izrāvu no somas lāču atbaidīšanas aerosolu, jau bija par vēlu – dzīvnieks atradās mazāk kā desmit metru attālumā un uzbruka. Ar plaukstām aizsedzu seju un kaklu, bet lācene paguva vairākas reizes iekosties manā labajā rokā līdz sajuta izsmidzinātā aerosola radīto kairinājumu un pameta mani. Nodomāju, ka briesmas ir garām, tādēļ salasīju mantas un devos prom.”
Kā atzīst mednieks, līdzi viņam bijis gan atbaidīšanai paredzētais aerosols, gan pistole, taču lācene viņu pārsteigusi nesagatavotu, notikumi viens otram sekojuši neticami strauji un iepriekš iztēlotais aizsardzības rīcības plāns izgāzies. Tods stāsta: “Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad aiz muguras atkal sadzirdēju troksni un tūlīt ar acs kaktiņu tieši sev aiz muguras ievēroju to pašu lāceni. Sekoja spēcīgs trieciens mugurā un kritiens ar seju pret zemi. Vienīgais, ko tobrīd spēju vairs izdarīt, bija ar plaukstām aizsegt sprandu. Lācene uzrāpās man uz muguras, ar zobiem pārlauza labās rokas apakšdelmu un izrāva vairākus miesas gabalus. Kliedzu, centos atgaiņāties, bet tas dzīvnieku satracināja vēl vairāk, un es saņēmu kodienus plecā un sānos. Lācene sapurināja mani, pasvieda uz sāniem, bet es atkal apgriezos uz vēdera, atkal aizklāju sprandu. Tā ar visu svaru uzrāpās man uz muguras, jutu kā gurnos iespiežas garie nagi. Aizturējis elpu, centos nekustēties cerībā, ka tā šķitīšu dzīvniekam neinteresants.
Lācene ošņāja manu kaklu, sajutu tās silto elpu. Apzinājos, ka tās zobi jebkurā mirklī var ieurbties manā kaklā.
Tā bija neaprakstāmi baisa sajūta.” Un nudien, brīdi vēlāk lācene devusies prom, atstājot Todu guļam. Soma, kurā glabājās aerosols un pistole, otrā uzbrukuma laikā tika norauta, atstājot mednieku bez jebkādām pašaizsardzības iespējām.
Lūkojoties uz šo baiso incidentu, kļūst skaidrs, ka pat tad, ja līdzi ir pašaizsardzības līdzekļi, ne vienmēr lāča uzbrukumu iespējams tik vienkārši novērst. Turklāt, lai šie līdzekļi kļūtu efektīvi, ar teorētiskām zināšanām nepietiks – tos ir jāprot pielietot arī praktiski.
Klejs Ņūkombs – portāla www.themeateater.com pārstāvis, kas sarunājās ar lācenes uzbrukumā cietušo mednieku – pats dodas uz šautuvi, lai eksperimenta gaitā pārbaudītu savu rīcībspēju reaģēt un aizsargāties improvizētā lāča uzbrukuma situācijā. Viņš atzīst, ka jau vairākus gadus medījis lāču apdzīvotās vietās un pamatlīmenī apguvis arī šaušanu ar pistoli. Vai ar to būs gana, lai vajadzības gadījumā sevi pasargātu?
Reportāža! Lāči Latvijā. Ko darīt?
Vēl pirms praktiskās šaušanas uzsākšanas ir jāapgūst pareiza ieroča sagatavošana tā, lai to varētu izdarīt maksimāli ātri un precīzi. Kā, gatavojoties šaušanai, efektīvi izmantot abas rokas? Kā, izvelkot ieroci, novietot pirkstus, lai tie neaizķeras aiz apģērba? Tās ir nianses, par kurām aizdomājas vien retais, bet kritiskā situācijā var maksāt veselību un dzīvību. Eksperiments turpinās ar šaušanu uz stāvošiem mērķiem apmēram 12 metru distancē jeb attālumā, ko lācis spēj veikt pat mazāk kā trīs sekunžu laikā. Tiek uzstādīts taimeris un šāvieni veikti ar laika kontroli. Pēc neilgas vingrināšanās Klejam šo trīs liktenīgo sekunžu laikā izdodas izvilkt ieroci un veikt apmēram trīs tēmētus šāvienus, kas ir samērā labs rezultāts.
Lai uzdevumu mazliet sarežģītu, talkā tiek ņemta piepūšama bumba, kas atdarinās uzbrūkošu lāci. Šautuves instruktors nostājas aiz Kleja muguras, met bumbu pāri viņa galvai, ļauj tai atsisties pret sienu un brīdī, kad tā atlec un pārvietojas šāvēja virzienā, tiek raidīti šāvieni. Šoreiz mērķa distance un kustības trajektorija nekontrolēti mainās, padarot uzdevumu daudz grūtāku nekā varētu šķist. Klejs atzīst: “Protams, šis uzdevums nespēj pilnībā imitēt lāča uzbrukumu, jo, šāvējs jau pirms mērķa parādīšanās ir gatavs reaģēt. Turklāt viņa virzienā lec mīksta, nekaitīga bumba nevis 300 kilogramus smags, agresīvs plēsējs. Ja jums šķiet, ka tādā situācijā patiešām varēsiet veikt vairākus precīzus šāvienus, jūs visticamāk kļūdāties!”
Cita alternatīva ir lāču atbaidīšanai paredzētais aerosols. Tā lietošana ir elementāra – atvieno drošības sprūdu un izpūt aerosola saturu lāča virzienā. Eksperimentā tiek izmantots ar tālvadības pulti kontrolējams, ripojošs mehānisms, uz kura nostiprināts kartona lāča siluets. Tas pārvietojas ar ātrumu 37 kilometri stundā, proti, daudz lēnāk nekā spēj skriet īsts lācis. Klejs nostājas ar muguru pret kartona lāci apmēram desmit metru attālumā un pēc komandas pagriežas un izpūš aerosolu šurp skrienošā lāča virzienā. Silueta attīstītais ātrums šķiet neticami liels un tas jau ir sasniedzis mednieku vēl pirms to īsti skar aerosola kodīgais saturs. Šādā situācijā cilvēku glābt nespētu nekas.
“Viss notika vēl ātrāk nekā biju iztēlojies, turklāt šoreiz tas ir salīdzinoši lēns kartona lācis uz riteņiem, kura uzbrukuma jau biju gatavs. Īsts dzīvnieks cilvēku paspētu notriekt zemē tik ātri, ka nepaspētu ne aci pamirkšķināt,” savos pārdzīvojumos dalās Klejs. “Skaidrs ir tikai viens – lai arī kas tiktu izmantots aizsardzībā pret lāci, šo līdzekli ir jāprot pielietot ļoti prasmīgi un instinktīvi.”
Interviju ar lāča uzbrukumā cietušo mednieku Todu Oru un pašaizsardzības eksperimentu skaties portāla www.themeateater.com videoklipā!
Negaidīta tikšanās. Aci pret aci ar lāci Naukšēnu pagastā
Medības + pielikumi!
