Avots: LATMA
Pēdējos gados lāči Latvijā no retuma kļuvuši par regulāri novērojamu savvaļas dzīvnieku. Arvien biežāk sociālajos medijos un mednieku grupās parādās foto un video no meža kamerām, un daudzi no tiem nāk tieši no Latgales. Nesen saņēmām īpaši interesantu attēlu, kur pie pievilināšanas vietas redzama lācene ar četriem, iespējams pat pieciem mazuļiem. Pie foto izskanēja komentārs, ka “lācenes vairojas kā suņi”. Lai gan šāds salīdzinājums ir pārspīlēts, tas tomēr pievērš uzmanību kādam būtiskam jautājumam – cik strauji Latvijā patiesībā aug lāču populācija?
Cik mazuļu parasti ir lācenei?
Eiropas brūnais lācis (Ursus arctos) nav dzīvnieks ar īpaši augstu vairošanās tempu. Parasti lācene dzemdē vienu līdz trīs mazuļus. Četru mazuļu metieni jau tiek uzskatīti par salīdzinoši retiem, bet pieci mazuļi ir patiešām iespaidīgs skaits, kas liecina par ļoti labu mātītes veselības stāvokli un labvēlīgiem dzīves apstākļiem. Mazuļi piedzimst ziemā migā, parasti janvārī vai februārī. Piedzimstot tie sver vien dažus simtus gramu, taču līdz pavasarim strauji aug un jau spēj sekot mātei. Kopā ar lāceni tie pavada aptuveni pusotru līdz divus gadus. Tas nozīmē, ka katra veiksmīgi izaudzināta mazuļu paaudze būtiski ietekmē populācijas attīstību.
Kas nosaka lāču vairošanās sekmes?
Lācenei mazuļu skaits nav nejaušība. To ietekmē vairāki faktori, piemēram, barības pieejamība, ogu un meža augļu raža, dzīvotņu kvalitāte, traucējumu līmenis, kopējais populācijas stāvoklis. Ja barības ir daudz un dzīvnieks ir labā kondīcijā, iespēja izaudzināt lielāku metienu pieaug. Tāpēc lācenes ar četriem vai pieciem mazuļiem parasti tiek uzskatītas par labu indikatoru tam, ka konkrētajā teritorijā lāčiem klājas labi. Pēc oficiālajiem datiem Latvijā pašlaik ir aptuveni 190 lāču. Tas ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar situāciju pirms dažām desmitgadēm, kad lācis Latvijā tika uzskatīts par ļoti retu viesi. Tomēr šādi novērojumi liek uzdot jautājumu – vai reālais lāču skaits nevarētu būt lielāks? Jāatceras, ka lielo plēsēju uzskaite nav vienkārša. Lāči pārvietojas lielās teritorijās, šķērso valstu robežas, ne visi dzīvnieki tiek nofotografēti vai ģenētiski identificēti. Turklāt aizvien biežāk tiek novērotas lācenes ar mazuļiem, kas apliecina, ka populācija Latvijā ne tikai uzturas, bet arī veiksmīgi vairojas. Tas nenozīmē, ka oficiālais skaits ir kļūdains, tomēr ir pilnīgi iespējams, ka daļa dzīvnieku monitoringa sistēmā neparādās. Jo vairāk lāču būs Latvijas mežos, jo lielāks būs izaicinājums iegūt precīzu priekšstatu par populācijas patieso lielumu.
Ko tas nozīmē nākotnē?
Ja Latvijā turpinās dzimt lācēni un izdzīvošanas rādītāji saglabāsies augsti, lāču populācija turpinās augt. Tas nozīmē ne tikai vairāk novērojumu mežos, bet arī biežākas tikšanās ar cilvēkiem, vairāk postījumu biškopībā un arvien lielāku nepieciešamību pēc skaidriem rīcības plāniem konfliktu situācijās. Lācis ir neatņemama Eiropas savvaļas dabas sastāvdaļa, taču līdz ar populācijas pieaugumu būs jāmeklē līdzsvars starp sugas aizsardzību, sabiedrības drošību un lauku iedzīvotāju interesēm. Savukārt foto no Latgales ar lāceni un četriem vai pieciem mazuļiem ir vēl viens atgādinājums tam, ka Latvijas lāču stāsts tikai sākas. Ja vēl pirms dažiem gadiem runājām par atsevišķiem ienācējiem no Igaunijas, tad šodien arvien biežāk redzam pierādījumus tam, ka lāči Latvijā jūtas kā mājās un sekmīgi veido nākamo paaudzi. Diskusijās par lielajiem plēsējiem bieži izskan apgalvojums, ka mežu izciršana un mežsaimnieciskā darbība padara vidi lāčiem nepiemērotu. Tomēr fakti liecina, ka situācija nav tik vienkārša. Lācis ir prasīgs dzīvnieks, kam nepieciešamas plašas teritorijas, barības resursi un pietiekami mierīgas vietas mazuļu audzināšanai. Ja Latvijas vide lāčiem būtu tik nelabvēlīga, kā nereti tiek apgalvots, mēs diez vai regulāri novērotu lācenes ar vairākiem mazuļiem. Veiksmīga vairošanās un mazuļu izdzīvošana ir viens no labākajiem rādītājiem, kas liecina par populācijas labu stāvokli. Tas, protams, nenozīmē, ka jebkura mežsaimnieciskā darbība ir nekaitīga vai ka nav jādomā par kvalitatīvu biotopu saglabāšanu, tomēr lāču populācijas pieaugums rāda, ka Latvijas ainava kopumā joprojām spēj nodrošināt šai sugai piemērotus dzīves apstākļus.
Kad sistēmā ir bardaks un paliec bez ieročiem! “Šauj garām!” #339 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
