“Manam ierocim ir kalibrs 6.5×55. Dzinējmedību laikā notikušajā pārbaudē inspektors lūdza pierādījumus tam, ka mana izmantotā munīcija atbilst 3000 J noteiktajam ierobežojumam, jo medījām briedi, alni un mežacūkas. Vai inspektoram ir tiesības kaut ko šādu jautāt, jo zināms, ka kalibrs ir uz robežas, bet munīcijas paciņa var nebūt līdzi medībās. Un ko darīt tiem, kuri paši lādē, ballistisko ekspertīzi taisīt?” Šādu jautājumu savā pasta kastītē saņēmis žurnāls Medības.
Skaidro Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis: “Medību likuma 27. panta pirmās daļas pirmais punkts nosaka, ka mednieka pienākums ir medību kontroles laikā uzrādīt medību inspektoram viņa rīcībā esošo munīciju. Savukārt inspektoram dzinējmedībās ir tiesības uzdot jautājumus par munīciju un tās atbilstību Medību noteikumu 66.1. punktā noteiktajai minimālajai šāviņa enerģijai stobra galā (66. Mežacūku, alni un staltbriedi atļauts medīt: 66.1. ar vītņstobra medību šaujamieroci, kura šāviņa enerģija stobra galā nav mazāka par 3000 džouliem, un ekspansīvas iedarbības lodi…).
Ja mednieks uz šiem jautājumiem nespēj atbildēt, tad inspektoram var rasties pamatotas aizdomas par munīcijas neatbilstību Medību noteikumu prasībām un ir tiesības izņemt munīciju, lai veiktu ballistisko ekspertīzi. Ja medniekam ir grūtības atbildēt uz jautājumiem par munīcijas atbilstību, nepieciešams munīcijas iepakojums, uz kura norādīta informācija par munīcijas parametriem. Savukārt, ja mednieks munīciju lādē pats, tad viņam nav problēmu atbildēt uz jautājumiem par izmantotās lodes veidu, lodes masu, pulvera marku un pulvera devu, pēc kā inspektors var spriest par munīcijas atbilstību Medību noteikumu prasībām.”
Jāievēro normatīvo aktu prasības
Protams, ikvienam medniekam, lai nenonāktu konfliktā ar pastāvošajiem normatīvajiem aktiem, vērts atkal un atkal pārlasīt Medību likumā un Medību noteikumos minētās prasības. Tāpat jāizvērtē, kāda munīcija tiek izmantota, medījot konkrētas dzīvnieku sugas dzinējmedībās. Tas vienkārši ir jāzina, īpaši tad, ja mednieka rīcībā ir dažāda kalibra ieroči un dažāda lādējuma patronas. Pērkot patronas, nevar paļauties tikai uz cenu vai iepatikušos lodes formu, ražotāja zīmolu, kolēģu ieteikumiem, kas var būt neprecīzi vai pat aplami. Ir jāiepazīstas ar informāciju, ko ražotājs ir norādījis uz munīcijas iesaiņojuma. Tur minēta lodes enerģija stobra galā. Šis tad arī ir viens no raksturlielumiem, pēc kura šobrīd jāvadās, izvēloties munīciju konkrētu sugu dzīvnieku medībām. Otrs raksturlielums ir ekspansīvas iedarbības lode.
Mazliet fizikas
Taču tas viss ir tikai tik tālu, cik sniedzas Medību noteikumi. Dzīvē izvēlei ir jābūt daudz sarežģītākai.
Kas patiesi ir svarīgi, lai medījums tiktu gūts ne tikai fiziski, bet arī tā, kā to prasa medību ētikas normas, medījamo dzīvnieku nogalinot tā, lai tam sagādātu pēc iespējas mazāk ciešanu?
Faktiski tas ir ekspansīvās lodes ātrums pie medījamā dzīvnieka. Kā žurnāla Medības novembra numurā skaidroja SIA Anima Libra vadītājs Dmitrijs Kļešņins, ja lodei pie dzīvnieka ir ātrums ap 600 metru sekundē, var būt diezgan drošs, ka lodes deformācija (virsmas laukuma palielināšanās) notiks tā, kā to paredzējis ražotājs. Taču nepieciešams arī hidrostatiskais šoks – iedarbība uz nervu sistēmu, kas dzīvniekam momentā izslēdz sajūtas. Šis šoks saistīts ar lodes radīto triecienvilni, kas ietekmē nervu sistēmu. Dzīvnieks momentāni zaudē samaņu, un, ja tas vēl nav izdzisis, medniekam ir iespēja veikt otru šāvienu. Taču, lai rastos hidrošoks, lodes ātrumam pie dzīvnieka jābūt vismaz 700 metru sekundē. Ja ātrums būs mazāks, lode deformēsies, radīs mehānisku ievainojumu, bet hidrošoka nebūs. Lidojot tālāk, lode radīs iekšējo orgānu bojājumus un dzīvnieks nomirs, to nesajūtot. Ja lodes ātrums trāpījuma brīdī būs zemāks par minētajiem 600 m/sek, tad uz pilnvērtīgu lodes ekspansiju var necerēt, par hidrošoku pat nerunājot. (Protams, atkarībā no lodes materiāla, konstrukcijas un formas minimālais nepieciešamais ātrums ekspansijai var nedaudz atšķirties.) Tāpat, jo lielāks ir lodes sākotnējais ātrums, jo lēzenāka ir lodes trajektorija un lielākā attālumā var tēmēt tajā punktā, kurā vēlies trāpīt, nerēķinoties ar lodes patieso lidojuma trajektoriju. Jo lielāks ir lodes ātrums, jo mazāks apsteigums nepieciešams. Attiecīgi ātrāki kalibri ir piedodošāki šāvēja kļūdām precizitātē, kā arī attāluma un dzīvnieka pārvietošanās ātruma noteikšanā. Un te nu var nonākt arī pie enerģijas, kas lodes lidojuma laikā tai nepārtraukti samazinās gaisa pretestības dēļ. Vienkāršoti izsakoties, lodes enerģija ir atkarīga no tās ātruma un masas. Enerģiju aprēķina pēc formulas E=(mc2)/2, kur E ir enerģija, m – lodes masa un c – ātrums. Šī sakarība jāpatur prātā tiem, kuri patronas lādē paši. Respektīvi, zinot lodes masu un šautuvē izmērot lodes ātrumu stobra galā, ir iespējams izrēķināt lodes enerģiju stobra galā. Vienkāršoti, protams, tomēr ar ļoti lielu ticamību. Arī tad, ja, pērkot munīciju veikalā, ir pieejami vairāki veidi, jāizvēlas nevis tā ar smagāko lodi, bet tā ar lielāko lodes ātrumu. Protams, arī lodes svaram jābūt pietiekamam un jāvadās pēc veselā saprāta. Svarīga ir arī lodes spēja saglabāt ātrumu – tā atkarīga no sākuma ātruma, lodes masas un ballistiskā koeficienta (aerodinamisko formu raksturojošs rādītājs).
Kalibram ir nozīme
Taču tik pat svarīgs ir arī kalibrs. Piemēram, ir virkne kalibru, kuros tiek izmantota smaga liela diametra lode (9.3x74R, .375 H&H). Lai arī tai ir pietiekama jauda, lai medītu aļņus, staltbriežus un mežacūkas un ievērotu noteikumu prasības, tās enerģija lodes formas dēļ krītas ļoti strauji. Kopā ar lodes lidojuma trajektoriju tas neļauj izdarīt tālāku šāvienu. No otras puses, medību ētika ietver arī saimniecisku rīcību attiecībā uz iegūtās medību produkcijas tālāku izmantošanu. Piemēram, kažokādu ieguve nav racionāli savietojama ar ekspansīvas iedarbības lodi un/vai pārmērīgas enerģijas munīcijas izmantošanu. Tāpat pārmērīgas enerģijas munīcija nodara nevajadzīgi lielus dzīvnieka liemeņa bojājumus arī tiem dzīvniekiem, kurus citu iemeslu starpā medī arī gaļas ieguves nolūkos. Pārmērīgi nikna munīcija ir arī risks drošībai, jo šķērso ķermeni un lido tālu.
Kāda ir ideālā munīcija?
Munīcijai jābūt tādai, kas rada bojājumus, kas nav savienojami ar dzīvību. Brūcei jābūt pietiekami dziļai, lai dzīvnieks gūtu nāvējošus ievainojumus. Un tāpēc lodei jāspēj nodarīt pēc iespējas lielākus bojājumus. Bojājumus gan dzīvnieka nervu sistēmai, lai dzīvnieks nejustu ciešanas, gan iekšējiem orgāniem, kuru bojājumu dēļ tad arī iestājas nāve. Lodei jābūt ar pietiekamu caursišanas spēku, jo tai jāspēj šķērsot masīvus kaulus, arī biezas bruņas mežakuiļa gadījumā. Vērtējot medību praksi Latvijas apstākļos, var secināt, ka ļoti sekmīgi tiek izmantoti vidējas jaudas medību šaujamieroči, visbiežāk .308 Win un .30-06 Spr kalibros, medījot aļņus un staltbriežus distancēs līdz 250 metriem. Gadījumos, kad medību attālumi ir lielāki, ar minēto dzīvnieku nomedīšanu sekmīgi tiek galā jaudīgāki kalibri, piemēram, .300 Win Mag un 7mm Rem Mag. Šiem kalibriem maksimālā lodes sākuma enerģija ir robežās no 3700 līdz 5600 džouliem. Līdz ar to var secināt, ka Latvijas medību faunas apsaimniekošanā munīcija, kuras enerģija stobra galā ir lielāka par 5600 džouliem, objektīvi nav nepieciešama.
Gatavojam Fredija Krīgera pirkstiņus itāļu gaumē! No dabas līdz galdam #14
Abonē uz 10 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par briežu izšaušanu!
