Ieroču meistars, mednieks un savulaik arī sporta šaušanas entuziasts – tā trijos vārdos varētu teikt par laidzenieku Aigaru Ralli, kuru ikdienā var sastapt SIA Ieroči veikalos Talsos vai Rīgā.
Aigara ceļš uz medībām un ieroču darbnīcu sākās jau bērnībā, kad viņa klasi no Laidzes pamatskolas aizveda uz šautuvi tagadējā Talsu ģimnāzijā un visiem bija iespēja šaut ar pistoli. Trešajā treniņā Aigaru iepriecināja ar ziņu, ka šaušanai ar pistoli viņš esot… nederīgs. Lai ejot pie trenera Andra Jaunbērziņa un šaujot ar šauteni. Pamazām trenēties gribētāju kļuva arvien mazāk, līdz beidzot Aigars palika viens pats.
Caur skolas šautuvi uz Kubu
Bija jāšauj ar gaiseni un mazkalibra ieroci. Armijas laikā bija jāšauj ar SVD (snaiperskaja vintovka Dragunova) 700, 500 un 300 metru distancē. Notika sacensības starp Padomju Savienības kara apgabalu komandām. 1985. gadā šādas sacensības notika Baltijas kara apgabalā, Ādažu poligonā. Brauca šāvēji pat no Vladivostokas. Caur četrkārtīgu optiku mērķi var redzēt tīri labi arī 700 metros. Bija jāizšauj 30 šāvienu, uzvarēja tas, kurš mērķī (cilvēka figūrā) trāpīja visvairāk. Aigaram veicās labi, trāpīja 23 reizes. Godalgotu vietu nebija. Arī tiesāšana bija tāda, kādu viņš nekad agrāk nebija redzējis. Bija jāuzvar Baltijas kara apgabalam, un tas arī uzvarēja. Armijas laikā bija ļoti daudz laika treniņiem un tika iegūts sporta meistara kandidāta tituls. Kad armija beidzās, viņš startēja PSRS Dosaaf izlasē, kur rezultāti neizpalika un bija iespēja braukt uz sacensībām ārpus valsts. Demokrātiskā Vācija, citas socvalstis, arī Kuba. Kubā bija šausmīgi karsts, un pie tāda klimata grūti pierast. Naktī tik karsts kā pie mums šovasar dienā. Gulēšana beisbola stadionā, ēdiens šāds tāds. Aigars izpildīja PSRS starptautiskās klases sporta meistara normatīvu. Taču tad beidzās arī PSRS un šaušanas sports arī, jo pašam par visu jāmaksā un nopirkt 200 patronu dienā nebija pa kabatai. To var atļauties tikai tad, ja ir sponsori vai kādas lielākas organizācijas atbalsts. Tad arī Aigars Ralle pievērsās medībām.
No desmit šāvieniem pīlei trāpa viens
“Medīju kopš 1992. gada. Mans tēvs nebija mednieks. Par vectēvu, kuru gan netiku redzējis, runāja, ka viņš jaunībā esot medījis. Kad beidzu sportošanu, kur viss bija saistīts ar ieročiem, medības šķita labs turpinājums, arī tāpēc, ka man garšo,” stāsta Aigars Ralle. “Tie bija laiki, kad gadu bija jāiet dzinējos, bija jābūt diviem galvotājiem un tad varēja likt arī mednieka eksāmenu. Pirmais kolektīvs, kurā medīju, bija Dundagas MRS. Ložu šaušanā biju pieradis šaut stāvošā mērķī, un man bija problēma trāpīt skrejošam medījumam. Šāviena brīdī plinte tikai palēcās, un diez kā nesanāca. Sportā bija ieaudzināts, ka palieku kopā ar ieroci, galvu nerauju nost un riņķī neskatos. Trāpīt bija grūti. Ļoti patika putnu medības. Deviņdesmitajos gados pīļu patronu klāsts veikalos bija, maigi izsakoties, nekāds. Tāpēc arī pīles par manām šāvēja prasmēm iesākumā lielākoties smējās. No desmit šāvieniem viens bija rezultatīvs, un arī tas labākajā gadījumā. Sporta šāvējam skan gandrīz neticami, taču atšķirības šaušanas tehnikā ir ļoti lielas. Pirmā bise man bija IŽ 27, mācījos patronu lādēšanu. Līdz tam biju pieradis lietot gatavu munīciju, lielākoties mazkalibra. Tāpat pārsteigumu sagādāja tas, ka agrākā prasme trāpīt divu centu monētas lieluma mērķī šķita zudusi un nevaru trāpīt teju puskvadrātmetra lielā lapā. Sapratu, ka vaina nav manī, bet munīcijā. Arī tēmēšanas ierīces tajā laikā vēl tik tikko sāka ievest. Aivars Dundurs Rīgā sāka ražot punkta tēmēkļus, un man bija iespēja tos izmēģināt.
Putnu medības – numur viens
Man vistuvākās ir putnu un vilku medības. Katrās pīļu medībās rakstīju savu reitingu – cik reižu izšauju un cik trāpu, cik putnu atrodu vai neatrodu. Šaujot ar bisi, reitings bija trīs patronas un viena pīle. Kad varēja iegādāties pusautomātu, reitings sabojājās – pieci šāvieni un viena pīle. Arī neatrasto pīļu skaits kļuva lielāks. Pīles medīju lielākoties Kurzemē. Piemēram, savulaik populāras medības bija Struņķu zivju dīķos. Tagad tos iegādājušies Latvijas valsts meži un veido tieši kā ūdensputnu medību vietu. Šis darbs gan vēl turpinās. Otra mana iecienītā vieta ir Rimzātu zivju dīķi – pieci lieli dīķi, kur medīt. Pagājušajā sezonā, jāsaka, nomedīto zosu man bija vairāk nekā pīļu. Parasti nomedīju nedaudz vairāk par pussimtu pīļu. Tie, kuri medī Babītē, Kaņierī vai Engurē, teiks, ka tas nav nekas īpašs, taču man šķiet, ir labi.Pirms putnu sezonas sākuma vienmēr aizbraucu uz Kandavu pie Agra Ribas šautuvē izšaut uz šķīvīšiem, lai saprastu, kas un kā.Mūsu medību objektam tek cauri Stendes upe. Ik gadu gaidu novembra salu, kad ezeriņi aizsalst un merči pārceļas uz upi. Ir posmi, kas šajā upē neaizsalst pat pie mīnus 30. Tur var medību azartu izbaudīt pilnā mērā. Ja pīles pamanu pirmais, var pielavīties. Tā var lieliski pārbaudīt savas prasmes. Ja pīles ceļas pa vienai, problēmu parasti nav. Ja piecu metru attālumā paceļas trīsdesmit, ir problēma, jo centies tēmēt uz tuvāko, bet skrotis vēl lido kopā kā lode un kūlis vēl nav atvēries. Var būt tā, ka netrāpi nemaz vai arī no pīles nekādas gastronomiskas baudas nebūs. Pērn gan šīs medības nevarēja izbaudīt, jo bija daudz ūdens un nebija aukstuma. Sals atnāca pēc sezonas beigām.
Numur divi – vilki
Ar vilkiem ir tā, ka klubā, kur medīju, vilkus nelenca un es braucu pie kaimiņiem. Sākumā daudz šāvu, taču nevarēju trāpīt. Vilkam atšķirībā no citiem zvēriem maņas ir ļoti attīstītas. Viņš tev var skriet garām simt metru attālumā un piefiksēt mirkli, kad tu pacel ieroci, un savā labā darīt visu iespējamo. Kamēr ieguvu pirmo vilku, vismaz kādiem desmit aizšāvu garām. Ikvienu no šiem gadījumiem atceros, it kā tas būtu noticis vakar, lai gan pēc divām nedēļām neatcerēšos, ko es, piemēram, vakar darīju darbā. Iepazinos ar vilku speciālistu Aināru Čači. Dunduru Aivaru pazinu kopš armijas laikiem. Blāzmā kārtējo reizi bijām sagaudojuši un ielikuši karogos vilkus. Man dēls nāk līdzi medībās jau kopš ceturtās klases. Viņš bija metra attālumā no manis, kad nomedīju savus pirmos trīs vilkus. Pirmo no viņiem agri no rīta nomedījām, esot vēl samiegojušies. Iepriekšējā vakarā biju savam brauniņam uzlicis sarkanu stiklašķiedras tēmēkli. Bija arī sarkanā punkta tēmēklis. Šāvieni mastā bija bijuši, taču pie mums nekas nenotika. Apnika sēdēt uz celma, un piecēlos kājās. Pētīju, vai viens otram tēmēkļi netraucē. Tajā brīdī parādījās vilks un atlika tikai nospiest mēlīti. Tas notika tik ātri un tuvu, ka nevaru pateikt, kuru tēmēkli izmantoju. Trofeja ir zelta medaļas vērta. Dēls tajā mirklī pamodās.
Paraugstunda klātienē
Arī pats esmu mācījies vilku piegaudošanu. Pamatelementi, protams, ir svarīgi, taču daudz svarīgāk ir tas, ko dari pēc tam. Veiksmīgās vilku medībās gaudošana ir tikai divdesmit procenti no panākuma. Pārējie astoņdesmit – kur novietot medniekus, kuri klausās, lai atrastu pelēčus, ko un kā darīt, ja ir skaidra vilku atrašanās vieta.Vilku medībās mēdz būt arī pašam bīstamas situācijas. Mazsalacas pusē palīdzēju Arnim Šnēfeldam medīt vilkus. Izvietojāmies purvā, un uzgaudoju. Vilks dara tā, ka, dzirdot gaudošanu, nāk apskatīties, kas ir miera traucētājs. Lielāko daļu ceļa skrien pārdroši, bet pēdējos divsimt metrus lavās kā partizāns. Vēlējos nostāties tā, lai starp vilku, kurš atsaucās, un mani būtu mednieks. Viņam būtu lielākas izredzes veiksmīgi izšaut. Šaušanas sportā man nedaudz bojāta dzirde, tāpēc medībās lietoju digitālās austiņas, kas skaņu pastiprina. Gaudojot tās ņemu nost. Iegaudojos. Jaunie atsaucās man priekšā, bet vecais vilks aiz muguras. Viņš fiksēja manu atrašanās vietu un gaudodams nāca tuvāk. Es klusēju. Beidzot iegaudojos un pēkšņi saklausīju, ka aiz muguras skrapst ceļa grants. Vilks bija pienācis man tuvāk par desmit metriem… Ne man ieroča, nekā, es džinsa biksēs un žaketē. Aprāvu balsi. Viņš pagāja mazliet nostāk un sniedza man gaudošanas paraugstundu. Vēl jautrāk, ja esi aizbraucis vilkos, iegājis mežā un gaudojot atskārsti, ka pelēcis tev atbild no tava auto stāvvietas vai pusceļā uz to. Lai cik esi gaudojis, tādā brīdī spalvas uz muguras ir gaisā pašam. Zini, ka vilks tev, visticamāk, neuzbruks, bet instinkti dara savu.”
Treniņš un medības – nesaraujamas lietas
Aigars Ralle teic, ka šaušanas treniņš vienmēr sekmē medību rezultātus. Tā var saprast, kā jātēmē. Turklāt jātrenējas šaut uz mērķiem, kas lido dažādā ātrumā un dažādās trajektorijās. Varētu domāt, ka labs treniņš ir amerikāņu traps, taču tā var trenēties šaut tikai projām lidojošus mērķus. Tuvāks medībām ir sportings. Bez treniņa patronu skaits, kas vajadzīgs vienas pīles nomedīšanai, ir daudz, daudz lielāks.Vēl labāk, ja aiz muguras ir kāds, kurš spēj pateikt, ko izdarīji nepareizi, kāpēc šķīvītis aizlidoja nesašauts. Aigaram Rallem šāds skolotājs ir Kārlis Strazdiņš. “Ja runājam par medībām ar dzinējiem – pagājušajā gadā Rīgā, Dzirnavu ielā, atvērām SIA Ieroči veikalu, kurā ir inter-aktīvā šautuve. Apzināti uz darbu braucu mazliet agrāk, lai varētu trenēties,” stāsta Aigars. “Interaktīvajā šautuvē var trenēties šaut mērķos, kas tuvojas dažādā ātrumā un leņķī. Pēc tam programma izanalizē, ko šāvējs izdarījis nepareizi. Tas svarīgi, lai nākotnē šādas kļūdas nepieļautu. Medīju Kuršu medību klubā un arī pierakstu, ko šāvu, cik reižu un kādas sekmes. Pēc treniņiem mans rezultāts reālajās medībās uzlabojās daudzkārtīgi. Ja neskaita divus nejaušus trāpījumus kokā, tad neviens šāviens vairs nav bijis pēc piena. Tas tikai apliecina, cik svarīgs ir treniņš šaušanā. Izlaižot kaut nedēļu treniņu, par savām kustībām šaujot vairs neesmu tik pārliecināts. Skrejošos mērķus 50 vai 100 metros var sašaut tikai tad, ja esi šāvis vairāk nekā pāris reižu gadā. Interaktīvajā šautuvē kustības var ietrenēt līdz automātismam un patronas netērējas, neviens par tavām kļūdām nemaksā ar savām ciešanām. Turklāt stunda šautuvē maksā tikpat, cik desmit medību patronas vītņstobra ierocim… Var trenēties tieši to, kas neiet.”
Attieksme pret ieroci liecina par mednieku
Ikdienā Aigars Ralle nodarbojas ar ieroču remontu. Viņš teic, ka mednieki pret saviem ieročiem mēdz izturēties ļoti dažādi. Ir mednieki, kuru ierocim ir gadu piecdesmit, bet tas tik un tā izskatās kā jauns, nav nevienas skrambiņas, ierocis ir kopts un saeļļots pēc katrām medībām. Ir mednieki, kam attieksme ir cita, un stobru slauka tikai nākamais lādiņš, tāpēc ikdienā nākas ne tikai remontēt, bet arī izglītot medniekus, vairāk jaunos, par sekām, kādas var būt, nerūpējoties par savu ieroci.“Protams, ir mednieki, kuri izšauj divas reizes gadā, ir tādi, kuri mežā dzīvo,” turpina Aigars Ralle. “Pēdējo ieroči būs pilni ar putekļiem un varēs par sava īpašnieka gaitām izstāstīt gandrīz visu. Katra diena ir kā pārsteigums, jo nekad nezini, kuras markas ieroci nāksies remontēt, kāds defekts būs jānovērš. Tā ir bauda – darīt to, kas patīk. Ieročus remontēju jau gandrīz divdesmit gadus – jubileja būs rudenī. Iemaņas ieguvu jau tad, kad piedalījos sacensībās – lai sasniegtu rezultātus, ierocis bija jāuzlabo. Talsu sporta skolas šautuvē arī bija frēze, virpa un ieroču meistars. Krievu laikos bija pat iespēja kaut ko nopelnīt, palīdzot darbnīcā. 1998. gadā sāku strādāt SIA Ieroči. Mans darba kolēģis ir Mārtiņš Pluģis. Viņam ir pieredze un zināšanas metālapstrādē. Es varu likt lietā savas zināšanas šaušanas sportā.
Zirnekļi un eļļainas lupatas
Par naudas slēpšanu stobrā no sievas mednieki mēdz stāstīt anekdotes. Man sanāk ik dienu šaut ar visdažādākajiem ieročiem. Reizēm dienā jāpiešauj seši līdz astoņi ieroči. Pāris reižu gadā nākas konstatēt, ka mednieki stobros kaut ko tomēr ir atstājuši. Naudu kā anekdotēs nav nācies atrast, taču porolonu no padilušas ieroča somas gan. Pietiekami, lai notiktu nelaime un stobrs tiktu izpūsts. Ir gadījumi, kad stobrā kaut kas ielikts apzināti, piemēram, lai pamērcētu piedegušos netīrumus, reiz kāds bija atstājis eļļā samitrinātu lupatu vīkšķi. Nebūtu paskatījies… par sekām labāk nedomāt. Drošība pirmajā vietā, tāpēc pirms šaušanas ikreiz pārbaudu katra ieroča stobru, ko iesaku arī katram medniekam. Esmu redzējis ne tikai plīsušus ieročus, bet arī medniekus ar savainotām plauk-stām. To nereklamē, bet tā notiek. Tēmas klasika – ziemā stobrā iebiris sniegs vai pat iesalis ledus. Pietiek ar apsnigušu ieroci iekāpt siltā mašīnā, pēc tam izkāpt ārā un pastāvēt salā. Siltumā stobrā ietecējušais ūdens pārvērtīsies ledus gabaliņā. Šāviens, un stobrs plīst. Ja izpūsts stobrs, lielākoties bises mūžs beidzies. Protams, ir ieroči, kam var pasūtīt otro un pat trešo stobru, bet ir tādi, kuriem tādu nevar pasūtīt, jo ieroča ražotājvalsts ir noteikusi ierobežojumus. Stobrs jāpārbauda vienmēr pirms ieroča pielādēšanas un arī uzkāpjot medību tornītī. Mēdz jokot arī par zirnekļiem, kas no ilgas plintes nelietošanas stobrā apmetas uz dzīvi. Es patiešām vairākas reizes esmu pirms šaušanas zirnekļus no stobra izkratījis. Viņiem laikam tur patīk izjust pulvera smaku.
Klusinātāja blakusefekts
Savulaik daudzi mednieki sabojāja ieročus ar signālraķetēm, kas paredzētas šaušanai no gludstobra ieroča. Raķetēm bija īss derīguma termiņš, iespējams, pulveris vecs vai kapseles sliktas, un raķete izšaujot neizlidoja no stobra, bet sadega turpat ar lielu karstumu. Mainījās metāla struktūra. Raķetes šāva Jaungada svinībās, šāvēji lietojuši alkoholu un reizēm, lai dabūtu ārā šādu iedegušu raķeti, ielika stobrā medību patronu un izšāva, nevis ņēma slauķi. Labi, ja sabojāts tikai ierocis, nevis jaunā gada pirmajās minūtēs jādodas uz slimnīcu.Ar ieroča koka daļām vēl var atļauties grēkot, toties stobrs nevīžīgu attieksmi necieš. Pati lielākā kļūda – atnākot no medībām, ieroci neizžāvē vai, vēl sliktāk, ieliek seifā ar visu kasti neatverot. Ierocis sāk rūsēt. Rūsu izdzīt ir ļoti grūti. Katrai firmai ir sava metāla melnināšanas sistēma, tāpēc ar restaurāciju šādos gadījumos nenodarbojamies. Ja stobrs izrūsējis uz iekšu, arī neko palīdzēt nevar. Sākusies klusinātāju ēra. Cilvēki neņem vērā, ka klusinātājs nost jāskrūvē katru reizi pēc medībām. Klusinātājā paliek daļa gāzu un veidojas ļoti skāba vide. Ir kondensāts un veidojas dažādu skābju maisījums, kas ietek stobrā. Jau esam saskārušies ar konkrētu ieroci, kuram šādas skābes sabojājušas stobra galu. Taču tieši pēdējie 15 centimetri stobra tievākajā galā ir paši svarīgākie. Labi, ka sabojāti bija divi vai trīs centimetri, kurus varēja nogriezt, lai ierocis atkal atgūtu šaušanas blīvumu.”
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
