“Igaunijā festivāls ir daudz, daudz reižu lielāks nekā Latvijas Minhauzens,” tā Igaunijas Mednieku savienības pārstāvis Andress Lillemā skaidroja viesim no Beļģijas un man. “Daudz, daudz lielāks!”
Vai nu lielāks, vai mazāks, bet savādāks gan. Tirgotāju ziņā noteikti Minhauzens ir mazāks, jo Igaunijā tas ir riktīgs medību tirdziņš, tomēr disciplīnas un kvalitātes ziņā mēs esam galvas tiesu pārāki. Sajūtu ziņā – tāpat pacilājoši un iedvesmojoši. Šogad, kad bija jālemj, vai braukt uz Igaunijas mednieku festivālu, mani māca šaubas, jo pasākums pirms diviem gadiem sagādāja kultūršoku – tik daudz cilvēku tādā alkohola reibuma pakāpē vēl nebiju redzējusi. Tomēr igauņu kolēģi apgalvoja – viss mainās, cilvēki kļūstot prātīgāki. Tad nu ar beļģu kolēģi Tomu van de Mēli no Eiropas Mednieku un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) braucām uz Pērnavu skatīt, kā tad tie igauņi svin mednieksvētkus.
Tā kā bija paredzēts, ka daži vārdi atklāšanā būs jāsaka kā Tomam, tā arī man, tad ieradāmies tieši uz atklāšanu un uz gājienu. Igauņu mednieku festivāls šogad notika jau piecdesmito reizi. Tajā piedalās nevis vienkārši komandas, bet gan konkrēti mednieku klubi no konkrētiem reģioniem. Šogad tēma bija Pērnavas un Igaunijas simt gadu jubileja. Gājienā tāpat kā pie mums iet komandas ar klubu karogiem un simboliku, bet īstas tematiskas pārģērbšanās gan nav, labākajā gadījumā komandas dalībniekiem ir vienādi krekliņi. Gājiens bungu rībienu pavadībā sākās maza miestiņa sporta stadionā, kur bija saceltas teltis un uzslieta improvizēta skatuve. No stadiona gājiens devās meža virzienā, tur pa meža ceļu visas 50 komandas ar kolēģiem no Čehijas un Somijas soļoja kādu kilometru – bez skatītājiem vai līdzjutējiem, un tad no otras puses mēs visi atkal ienācām stadionā.
Igaunijas Mednieku savienības galvenā sabiedrisko attiecību persona Andra Hamburga stāstīja, ka arvien grūtāk kļūstot atrast vietu, kur rīkot festivālu, jo sabraucot līdz pieciem tūkstošiem cilvēku un īsti neesot kur visus izvietot. Šoreiz viss notiek vecas bērnu vasaras nometnes teritorijā. Pēc gājiena visas komandas sagāzās stadiona centrā, kur izturīgākie noklausījās svinīgajās uzrunās, kas, protams, notika igauniski un bija gluži nesaprotamas. Vienu lietu gan vietējie kolēģi iztulkoja – vēstuli bija atrakstījis viens no pirmā festivāla rīkotājiem, kurš veselības un nu jau vecuma dēļ nebija varējis ierasties. Pēc atklāšanas visi izklīda kur nu kurais, gaidot vakara programmu, tikmēr bija iespējams aplūkot, ko tad tieši piedāvā igauņu tirgotāji. Šķita, ka bija sabraukuši visi lielākie Igaunijas mednieku lietu tirgotāji, bija arī mūsējie – nažu tirgotājs AA Knives ar Anri Anaņinu priekšgalā, kā arī Skyhunters.lv, kas Latvijā tirgo Levenhuk un ATN produktus. Tāpat bija kolēģi no Lietuvas ar rotaslietām un kažokādām, ar savu stendu piedalījās arī mums zināmie igauņu suņu izsekošanas sistēmas Huntloc radītāji. Netrūka apģērbu, arī ieroču veikalu, garšvielu tirgotāju.
Vakarā stadionā, kad jau skanēja mūzika, brīžiem, raugoties uz cilvēkiem, likās, ka esi nokļuvis seriālā Staigājošie miroņi, bet viss bija pieklājīgi un saprāta robežās, tādi skati, kādi bija manīti pirms diviem gadiem, par laimi, šoreiz izpalika. Rīts sākās ar dažām sacensībām, melnu kafiju un lielisku laiku. Atšķirībā no mūsu Minhauzena komandām nav obligāti jāpiedalās visās disciplīnās. Piemēram, medību taures pūšanā piedalījās ap 20 komandām. Tā arī bija interesanta pieredze, jo, dzerot rīta kafiju, no sākuma nesapratu, no kurienes nāk tās dīvainās un konstanti šķībās taures skaņas. Izrādījās, netālu notiek konkurss. Viss jau saprotams, jo ne jau visiem ir iespējas, muzikālā dzirde un drosme piedalīties tik izaicinošās sacensībās. Vēl pa dienu notika grilēšanas un šaušanas sacensības, bet, kad bijām gatavi turp doties, tās jau bija beigušās. Sestdien vēl notika medniekstāstu stāstīšanas sacensības, kas no malas izskatījās gana jautras. Lai gan stāstus saprast nebija iespējams, uzvedumu tēmas un parodētos igauņu Mednieku savienības vadītājus gan varēja atpazīt. Daudzi pasākumi risinājās arī svētdienas rītā, proti, staltbriežu piebaurošanas čempionāts, kā arī klubu vadītāju sacensības, kur bija jāatpazīst un pa gabalu jāskaita aļņu ragu žuburi.
No igauņiem varētu aizgūt daudz ideju, kaut vai par paralēlām, neobligātajām sacensībām, kas varētu piesaistīt vēl vairāk cilvēku. Tāpat būtu lieliski, ja vairāk tirgotāju piedalītos ar saviem stendiem, jo kur tad vēl citur tirgot izbraukumā, ja ne Minhauzenā – uz pasākumu ierodas vairāki tūkstoši mednieku, kas ir tiešā auditorija tirgotājiem. Vismaz tā ir vienreizēja iespēja prezentēt savu unikālo produktu. Ja skatās no otras puses, tad mums noteikti ir daudz interesantāks un organizētāks gājiens, ja vēl noskatās visus sagatavotos mājas darbus, tad pieredze ir vienreizēja. Tāpat kā pie mums, arī igauņiem bija sūdzības par tualešu stāvokli, par šo to citu, bet jāņem vērā – ja vienuviet sabrauc vairāki tūkstoši cilvēku, vienmēr kaut kas var noiet greizi. Tomēr viens ir skaidrs – kad skaties uz mednieku komandām, ir sajūta, ka medniekos ir spēks!
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” augusta numurā
