Kāds mūsu lasītājs ir saskāries ar šādu problēmu. Ir nopirkts jauns sunītis, tam tagad ir četri mēneši. Esošais suns ir pieaudzis. Tam ir trīs gadi. Abas ir jagdterjeru šķirnes kuces.
Īpašnieks raksta, ka vecākā kuce nikni dzenā jaunpienācēju. “Mēs pat baidāmies laist abas kopā. Baidāmies, ka vecākā var jaunāko nokost,” atklāj jautājuma autors.
Daudzi teiks, ka tie taču ir jagdterjeri un tur viss ir skaidrs. Jātur atsevišķi, citādi tiešām saplosīs viena otru. Tam gluži nevar piekrist. Pirmkārt, jagterjera šķirnes aprakstā ir teikts, ka tas ir gudrs un viegli apmācāms suns. Otrkārt, noteicējs vienmēr ir saimnieks, un ar pareizu pieeju šādu situāciju var atrisināt ne tikai ar jagdiem, bet arī ar jebkuras šķirnes suņiem.
Lasītāja aprakstītā situācija
Sākumā ir jāsaprot, vai problēma tiešām pastāv. Iespējams, ka vecākais suns tikai audzina jaunāko, mēģina parādīt tam, ka ir jāklausa, jāpiekāpjas, jāpielāgojas konkrētajā mājā pieņemtajiem noteikumiem. Vecākajam sunim bara hierarhijā vienmēr ir lielāka teikšana nekā kucēnam. Tikai tad, kad vecākais suns kļūs pavisam nevarīgs no vecuma, nākamais pēc nozīmes bara loceklis var pārņemt vadību. Šeit nebūs lieki atgādināt, ka visspēcīgākais suņu bara loceklis ir pakļauts visvājākajam cilvēku ģimenes loceklim. Kopā tie veido vienu baru (suņu izpratnē), un galvenais barvedis ir saimnieks, kurš audzina, baro un strādā ar suņiem.
Audzināšanas metodes, ko lieto suņi, jaunam bara loceklim ienākot mājā, cilvēka uztverē var izskatīties diezgan drastiskas un bīstamas, tomēr visbiežāk jaunākais suns netiek savainots.
Parasti vecākais biedrs neapmierināti rūc un mēģina doties prom. Ja kucēns neprotas, ķer aiz skausta, var iesist ar zobiem, mēģina piespiest pie zemes un panākt, lai kucēns padodas.
Tā ir universāla uzvedība, ko suņi iegaumē kopš pirmajām dzīves dienām. Viss sākas ar to, ka māte pārnēsā jaundzimušos kucēnus, paņemot tos mutē. Žokļu pieskāriens pie skausta un muguras nomierina kucēnu, vienlaikus brīdinot, par iespējamām briesmām un nepieciešamību uzvesties rāmi. Šis reflekss saglabājas suņa zemapziņā uz mūžu. Cilvēks, audzinot suni, arī var izmantot šo žestu – paņemot suni aiz čupra, atraujot no zemes divas vai visas četras ķepas un mierīgā, bet stingrā balsī aicinot pārstāt nevēlamo uzvedību.
Kad kucēns jau kādu laiku dzīvo mājās, ir kļuvis lielāks, vecākais suns var kļūt uzstājīgāks. Tas var kāpt jaunpienācējam mugurā, atdarinot pārošanās procesu. Turklāt neatkarīgi no dzimuma un vecuma. Tam nav nekāda sakara ar dzimtas turpināšanu vai netradicionālu orientāciju cilvēka izpratnē (ar retiem izņēmumiem). Attiecību noskaidrošanas procesā šādai uzvedībai ir dominēšanas pazīme. Tā var būt kā rotaļa, kā sparings vai nopietnāka konflikta sākums. Parasti padošanās izpaužas kā pieplakšana pie zemes, nolaista galva, atglaustas ausis un vaimanājoša smilkstēšana. Aste nolaista un tās galiņš nedaudz luncinās, viena ķepa pacelta. Kucēns var apkrist uz muguras ar paceltām ķepām un asti kājstarpē. Dažreiz var notikt neliela urinēšana. Tas arī ir padevības apliecinājums no jaunāka vai vārgākā suņa puses.
Tomēr, runājot par jagdterjeriem, ir jāņem vērā, ka tie ir kareivīgi, bezbailīgi un ļoti uzstājīgi suņi. Četru piecu mēnešu vecumā tie jau ir pietiekami nobrieduši, lai sāktu strādāt – dotos medībās. Tas nozīmē, ka arī visās citās dzīves situācijās pat tādā agrīnā vecumā jagds ir spējīgs palikt pie sava viedokļa. Cilvēkam, protams, ir jāuzrauga suņu iepazīšanās process un attiecības visu kopdzīves laiku, nepieciešamības gadījumā jāiejaucas.
Ko konkrēti darīt
Protams, par katru situāciju un suni ir jāspriež atsevišķi. Universāla scenārija nav, un iepazīstināšanas plāns ir atkarīgs no vecākā suņa rakstura, no šķirnes, iepriekšējās pieredzes, audzināšanas un citiem faktoriem. Ļoti svarīgi ir pasargāt jauno kucēnu no traumatiskas pieredzes. Vienkārši salaižot abus suņus kopā, var izprovocēt vecākā suņa aizsargreakciju, kas var izpausties uzbrukumā.
Veicot pirmo iepazīstināšanu, situācija jāuzrauga un ir jābūt gatavam pārtraukt nevēlamo rīcību. Tajā pašā laikā saimniekam ir obligāti jāsaglabā iekšējais miers. Nedrīkst kliegt un rāties vai sodīt suņus. Ne vienu, ne otru nevajag ņemt rokās. Pacelšana augstāk ir kā automātiska pakāpšanās virs pārējiem, pārākums, un tas var papildus sašķobīt suņu attiecības. Ir jāļauj apostīt kucēnu. Jāskatās, lai tas nemācas virsū lielajam sunim. Nepieciešamības gadījumā var pakoriģēt arī vecākā suņa uzvedību. Pēc tam jāskatās, kā risināsies suņu attiecības. Ir daudz nianšu, kas jāņem vērā, un daudz kas būs jāmācās kopā ar veco un jauno suni.
Kinologa ieteikumi
“Aprakstītajā situācijā es izvēlētos vienu no kucēm sterilizēt. Protams, viss atkarīgs no plāniem. Ja saimnieks abas divas vēlas izmantot vaislai, tad sterilizācija nav risinājums. Tomēr, ja kucēnu audzēšana nav prioritāte vai viena no kucēm ir vērtīgāka izcelsmes ziņā, tad otru ieteicams sterilizēt. Tas noņems spriedzi abu suņu starpā,” šādu viedokli pauž trenere un kinoloģe, vācu aitu suņu audzētavas No Bārtas krasta īpašniece Sanita Goricka.
Kinoloģe norādīja, ka attiecību noskaidrošana suņu starpā ir neizbēgama, jo tas ir sabiedrisks dzīvnieks, kura barā valda stingra hierarhija. “Jagdterjeri ir ļoti specifiska šķirne, un ir jāņem vērā šo suņu rakstura iezīmes. Arī tas, ka kucēns četros mēnešos vairs nav ar pliku roku ņemams. Saimniekam ir jāseko līdzi uzvedībai un tā jākoriģē. Sevišķi attiecībā uz vecāko suni. Vēlams iepazīstināšanu veikt ārpus mājām, neitrālā teritorijā. Ieteicams neizmantot pavadu. Cilvēka izpratnē tā sniedz kontroli pār suni, bet sunim tā ir saikne, atbalsts no saimnieka puses. Protams, vairāk jāuzrauga vecākais suns, taču arī kucēna uzvedība jākoriģē. Cilvēkam ir jāparāda, ka tikai viņš lems, kā suņiem jāuzvedas un ka tikai cilvēks šajā barā ir noteicējs,” saka Sanita Goricka.
Pastaigas laikā, vērojot suņu uzvedību, saimniekam ir jānoķer konflikta moments un jāpārtrauc tā norise. Kinoloģe akcentē vēl vienu niansi: “Ja starp suņiem ir vērojama spriedze, tos nevajadzētu atstāt kopā vienus pašus. Laikā, kad saimnieka nav mājās, suņi jāievieto atsevišķās telpās. Var izmantot arī būrīšus. Tā var izvairīties no konflikta eskalēšanās. Pie tam, cilvēkam prom esot, vecākais suns pārņems barveža lomu. Tādēļ labāk suņus neatstāt kopā.”
Ir vērts mācīties suņu neverbālo valodu
Savstarpējai komunikācijai un attiecību veidošanai pastāvīgā vai pagaidu barā, piemēram, pastaigas laikā, suņi izmanto neverbālo valodu, kas palīdz tiem sazināties neatkarīgi no šķirnes, izmēra un vecuma.
Suņu neverbālās valodas zīmes ir ausu, lūpu un acu, visu ķermeņa daļu kustības, pozas, visu veidu skaņas un uzvedība. Suņi komunicē pastāvīgi, tikai šīs zīmes ne vienmēr ir skaidri saskatāmas. Turklāt vēl ir jāzina, kam jāpievērš uzmanība, un jāprot atšķirt nianses, redzēt kompleksās frāzes, kas ietver daudzus komponentus. Piemēram, prieks, interese par pretējo dzimumu un agresīva interese var izskatīties ļoti līdzīgi. Galva augstu pacelta, kakls izstiepts, ausis saslietas, aste luncinās. Katrā situācijā būs vēl arī citas pazīmes, un tās ļaus saprast, kādā noskaņojuma ir suns. Starp citu, astes luncināšana atkarībā no situācijas liecina ne tikai par prieku, bet arī par stresu, padošanos un pat agresiju.
Kad satiekas divi viena dzimuma un vecuma suņi, kas viens otru nepazīst, vienmēr ir jābūt vērīgam, jo konflikts var izveidoties zibenīgi. Izprotot suņu neverbālo valodu, cilvēks var ievērot agresīvās attieksmes pazīmes un uztvert sadursmes priekšvēstnešus suņa uzvedībā. Taču, ja runa ir par kucēm, to ir grūtāk ievērot pat pieredzējušam kinologam. Ne velti ir tāds vārds – kuce. Tās prot slēpt savu attieksmi, un kautiņi starp suņu dāmām var būt daudz pēkšņāki un nežēlīgāki nekā starp tēviņiem.
Kā nodibināt draudzību starp esošo un jauno suni
Pretējie dzimumi
Dažāda dzimuma suņus ir vieglāk padarīt par draugiem. Neatkarīgi no vecuma. Protams, ir situācijas, kad arī Freida teorija nestrādā un suns var uzbrukt kucei. Parasti tas ir saistīts ar nepareizu suņa audzināšanu, nepietiekamu socializāciju, traumatisku pieredzi vai apzinātu agresivitātes uzturēšanu. Iespējams, ka tam ir iedzimti psihes traucējumi. Būtībā, ja suns uzbrūk kucei vai kucēnam, ir jāapsver doma par profesionāla kinologa vai pat suņu psihologa konsultāciju.
Ja mājās ir pieaudzis suns, jaunas kucītes parādīšanās problēmas, visticamāk, neradīs. Protams, suns var izvairīties no tās, var uzriet vai uzrūkt, var rādīt zobus. Ja kucēns kļūst apnicīgs, suns var aiziet no tā uz citu telpu, censties uzlēkt kaut kur augstāk, kur kucēns tam netiks klāt. Kuces jau agrā bērnībā mēdz būt ļoti uzstājīgas un bezkaunīgas.
Iespējams, viņi uzreiz sadraudzēsies un spēlēsies, ēdīs un gulēs kopā. Protams, kad kuce sasniegs dzimumbriedumu, sāksies cita veida sarežģījumi, bet tas ir cita raksta vērts temats.
Ja vecākā ir kuce, tā var diezgan nejauki dzenāt jaunpienācēju puiku, bet tie visbiežāk ir tikai skaņas efekti. Tā rūks, rādīs zobus, skaļi ries. Kuce var iebakstīt ar degunu vai sist ar ķepu, izvairīties vai pat bēgt no kucēna. Ar laiku tā pieņems jauno kompanjonu un viņi sadraudzēsies. Mātes instinkts var pamosties arī pavisam nobriedušai kucei, kurai nekad nav bijis kucēnu.
Viena dzimuma suņi
Lielā mērā daudz kas ir atkarīgs no vecākā, esošā suņa vecuma un rakstura. Jauns un atvērts suns kucēnu pieņems vieglāk nekā nīgrs vecis, kuram pašam visas malas jau sāp.
Suns, kuram ir mazāk nekā trīs gadi, jauno suņu puiku uzņems vairāk kā spēļu biedru, un līdz brīdim, kad tam apritēs gads, nekādu konfliktu īsti nebūs, un ar pareizu audzināšanu arī turpmāk viss būs labi. Tā ir viena no veiksmīgākajām kombinācijām.
No trīs līdz kādiem septiņiem deviņiem gadiem, kad vecākais suns ir spēku pilnbriedā, tas var ignorēt kucēnu, izvairīties no tā, aktīvi audzināt. Atkarībā no rakstura šī audzināšana var būt vairāk vai mazāk fiziski pastiprināta. Tomēr svarīgi uzsvērt, ka normāls suns kucēnam pa īstam nekad pāri nenodarīs. Tas rūks, pārlieksies pāri kucēnam, it kā nospiežot ar savu vareno ēnu, var uzlikt ķepu uz muguras un spiest pie zemes, var nogāzt vai pat piespiest ar ķepu, ar žokli, lai tikai panāktu, ka kucēns izrāda padevību un pārstāj konkrētajā brīdī nepieņemamo uzvedību. Tas var attiekties gan uz lielā suņa privāto platību, gan uzvedību darba vai mājas apstākļos. Ir suņi, kas aktīvi palīdz saimniekam apmācīt jauno kucēnu, lai tas ātrāk saprastu, ka nedrīkst ārdīties, riet, kosties, nervozēt, zagt utt.
Kucēnam pieaugot, tas var sākt pretendēt uz vadošo lomu. Ja vecākais suns ir pietiekami spēcīgs, tas noliks bezkauņu pie vietas. Jā, dažreiz tas var notikt visai drastiski, taču saimniekam visu laiku jāaudzina suņi, jāmāca tiem cienīt vienam otru un jārisina konflikta situācijas. Tajā pašā laikā ļoti bieži ir tā, ka vecākais suns jauno pieņem kā kompanjonu un tie lieliski sadzīvo, ik pa laikam noskaidrojot attiecības.
Ja esošais suns noveco, ir kārtīgi jāapsver, vai kucēna iegādei šis brīdis ir piemērots. Iespējams, ka kucēns ienesīs jaunas vēsmas un iekustinās vecīti gan fiziski, gan morāli. Bet var notikt pretējais. Jaunā suņa ienākšana radīs diskomfortu, liks vecajam justies liekam. Es arī apsvēru iespēju iegādāties nākamo suni, bet paliku pie domas, ka vecītis ir pelnījis, lai vecumdienās visa mana uzmanība tiek viņam un esošajai kompanjonei, kas arī nekļūst jaunāka.
Visu rakstu lasi žurnāla Medības janvāra numurā!
Praktiski padomi. Medību suņu veselība. Veterinārārsta ieteikumi
Medības + pielikumi!
