Latgales pusē ievainotu alni palīdzējis izsekot Jāņa Saulīša suns Charlie. Jānis Saulītis raksta: “Rīta medības. Viss jau beidzies, notiek sarunas, kas ko redzējis, bet kopumā viss pa tukšo, tik bijuši divi šāvieni mūsu platībās, bet tam šāvējam telefons nezonā, jāgaida, kad parādīsies ēterā. Mēs ar Charlie atvadāmies un laižam savās darīšanās.
Pēc 30 minūtēm zvans no kolektīva vadītāja, lai ņemot Charlie un ierodoties medniekmājā, būšot jāpierāda, ka Charlie (Bavārijas asinspēdu dzinējsuns) ir savas šķirnes cienīgs eksemplārs!
Ierodamies pēc desmit minūtēm, paņemam šāvēju un atbalsta grupu un dodamies uz mežu. Pa ceļam noskaidroju aptuveno situāciju: divas reizes šauts uz ejošu alni 170–200 metru distancē. Alnis pēc otrā šāviena it kā piesēdies, piecēlies un mierīgi pazudis trīsgadīgā izcirtumā… Meklējuši saviem spēkiem, bet ne pēdas, ne guļvietas, nerunājot par asinīm, neesot atraduši…
Dodamies no šāviena vietas iespējamā kontakta virzienā. Vieta tāda, ka pat aiz sevis pēdas neredz, nav saprotams, kur varētu meklēt sākumu. Charlie nepatīk brist pa krūmiem un garo zāli, bet noskaņojums ir strādāt un suns paklausīgi turas blakus pavadā. Pēc aptuveni 150 metriem Charlie uzvedība mainās, sākas raksturīgā rukšķēšana. Es apstādinu suni, ieslēdzu GPS un dodu komandu sunim sākt strādāt pie pavadas!
Charlie, sapratis, ka var darboties, pārslēdzas kaujas režīmā un sāk nopietni strādāt. Iet pa izcirtumu droši un pārliecinoši, es tikai retumis pamanu svaigu aļņa pēdas nospiedumu, bet nekādu norāžu, vai tas ir īstais alnis, jo nav nevienas piles asiņu. Man ir mācīts uzticēties sunim! Un es sekoju viņam.
Charlie stabili turpina strādāt, no izcirtuma dodas uz grāvi, pāri grāvim uz pļavu. Esam jau nogājuši aptuveni 300 metru, aļņa pēdas pamanu paretam, bet nevienu asiņu pili! Jau pie sevis nodomāju, ka droši vien šāviens nav sasniedzis savu mērķi, paiesim līdz ceļam vienu – pusotru kilometru – un metīsim mieru.
Pēc 400 metriem pļavas malā Charlie asi pagriež pa kreisi un strauji mainās arī suņa uzvedība, es jūtu, ka kaut kas notiek, bet vēl nesaprotu kas. Ir!!! 430 metros pirmās asinis! Apstādinu Charlie, nomierinu viņu, sazvanu atbalsta grupu un informēju, ka turpinām sekot, bet nu jau pa asinspēdām. Atvelkam elpu, un dodu komandu sunim atsākt strādāt. Tālākais maršruts ved pa brikšņiem un dziļu biezokni. Charlie ir ieslēdzis sporta režīmu, un man nav ne mazāko šaubu, ka mēs uzvarēsim šajā kaujā. Pavada nostiepusies kā stīga, Charlie palīdz man tikt cauri biezoknim, kurā citos apstākļos viņš nebūtu pat degunu bāzis.
Pēc vēl aptuveni 100 metriem pamanu nākamo norādi – asinis uz krūma. Brikšņi tādi, ka velns kaklu var nolauzt, bet asinis tikai otro reizi.
Šo iecirkni pārzinu labi un jau nopriecājos, ka drīz jābūt pļaviņai, kurā varēsim apstāties un atvilkt elpu. Turpinām ceļu. Redzu gaismu cauri biezoknim, un esmu jau eiforijā, ka tūlīt būs atpūta pļaviņā, kā pēkšņi Charlie atkal strauji paņem pa kreisi atpakaļ biezoknī! Es nopūšos, ka man nespīd atpūta pļaviņā, noslauku sviedrus un sekoju sunim. Pēc 20 metriem ir kontakts! Alnis guļ krūmājā, un pārgājiens beidzies!
Kopumā pa pēdām noieti 660 metri, pirmās asinis pēc 430 metriem, trāpījums ļoti minimāli aizskāris plaušas, asiņu pa maršrutu praktiski nav. Uzticies savam sunim!
P.S. Charlie, tev tagad bez ierunām tiks piedotie trīs nākamie nedarbi, ko sastrādāsi no šodienas!”
Kad likumdevējs tiek maldināts, bet sabiedrībai ir vienalga. “Šauj garām!” #217 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
