Viktors Litvjaks ilgus gadus bijis medību kolektīva “Asūne” vadītājs. Nu viņš devis vietu jaunam vadītājam, taču sirmais un labestīgais, enerģijas pilnais vīrs joprojām pilda medību vadītāja pienākumus.
Ugunskristības 1982. gadā
Litvjaka kungs atklāj, ka medī kopš astoņpadsmit gadu vecuma. Taurkalnes pusē bija mednieku kolektīva Jauda medību platības. Tur arī sācis medības vēl tālajā 1974. gadā, lai gan medniekos iestājies 1967. gadā.
“Kolektīvā bija priekšnieks, un viņš arī medību vadītājs, mežsargi gāja līdzi. 1982. gadā izvirzīja vēl divus, arī mani. Rīgā, Kungu ielā, Mednieku un makšķernieku biedrībā bija jākārto eksāmens. Ne tā kā tagad, testa veidā. Man eksāmenu pieņēma Vitauts Gaross. Aprunājāmies, un apliecība man bija kabatā. Tajā pašā gadā man bija arī pirmās ugunskristības. Tikai vēlāk dzīve aizveda uz Latgali, Asūnes pagastu, arī šeit, protams, medīju. Biju vairākus sasaukumus kolektīva vadītājs. Taču gadi iet un jādod iespēja jaunajiem. Par jauno kluba vadītāju palīdzēju kļūt Ilmāram Aišpuram, kurš klubu vada šobrīd. Mums nāk jaunie mednieki, šogad arī viena meitene,” stāsta Viktors Litvjaks.
Kad sākas medības
“Medību vadītājam medības sākas tajā brīdī, kad viņš uzzina, ka tās vadīs, – vairākas dienas pirms mednieki dodas uz mežu. Masti jau gadu gadiem zināmi, jāizlemj tikai, kuros medīt un kādā secībā. Valsts mežā problēmu nav. Iekārtojam torņus, vārnukājas. Taču, kad nāk ciršana, bieži atklājas, ka viss masts ir viena vienīga vārnukāja. Meža vietā ir izcirtums. Taču ar privātajiem mežiem ir vēl trakāk – dienu pirms medībām jācenšas noskaidrot, vai mežam nav mainījies īpašnieks un nenonāksim kļūmīgā situācijā. Arī torņu ierīkošanu un vārnukāju tīrīšanu labāk saskaņot. Visbiežāk īpašnieks neiebildīs, taču to prasa elementāra cieņa un pieklājība. Jo labāk veicas sarunas, jo labākas savstarpējās attiecības.
Sāk ar izlozi un drošības tehniku
Pirms ķerties pie medībām, ir dažas būtiskas lietas, kas jāpaveic. Jāzina vismaz aptuveni, cik būs mednieku. Medību dienā jābūt medniekmājā mazliet agrāk. Ikvienam jāparakstās par drošības prasību ievērošanu un medību vadītājs saka runu, atgādinot par drošības tehniku, lai arī tas notiek jau nezin kuro reizi. Ar ko un uz ko šaut un, galvenais, kur nešaut! Tas ir svarīgi!
Tāpat izstāstu par masta īpatnībām, mednieku stāšanos un dzinēju pārvietošanos. Un vēl norunājam darbības, ja atlicis medīt, piemēram, vienu aļņu bulli vai vienu briežu bulli. Lai arī ir tālruņi, medības ir spraigs process. Viss notiek ātri, un pastāv iespēja nepaspēt nosūtīt vai saņemt ziņu. Tāpēc mēs vienojamies jau iepriekš: ja bijis kaut viens šāviens un medījams, piemēram, viens aļņu bullis, vairāk uz aļņu bulli neviens nešauj, līdz nav saņemta ziņa, ka šāviens nav bijis raidīts šim dzīvniekam. Izņēmums – ja blakus mednieks redz, ko šāvis kaimiņš, un informācijas, lai pieņemtu lēmumu viņam pietiek.
Jaunajiem disciplīna labāka
Tāpat jāpieskata, lai visiem būtu dokumenti, spilgtas krāsas elementi apģērbā vai vestes. Pirms medībām medniekiem vienmēr pasaku: “Nomedītu bulli neskrieniet skatīties, ja ir liela interese, var paskaitīt žuburus ragiem uz paša pieres. Kad masts beigsies, tad var salīdzināt rezultātus ar ragiem, kas aiz krūma.”
Vēl noteikti atgādinu: “Draudziņ, pielādē tikai tad, kad esi nostājies uz masta un citi aizgājuši. Izlādē, kad tevi noņem.” Ir arī kāds interesants novērojums: jaunie mednieki disciplīnu ievēro daudz labāk nekā piecdesmit un vairāk gadus vecie, kuri apgalvo, ka visu tāpat zina un medību vadītājs tikai velti laiku kavē.Vārdus veltu arī dzinējiem, lai viņi neskrien un cenšas ievērot līniju. Īpaši gados jaunie, un puse masta paliek neizdzīta. Ir jājūt dzinēji blakus – pa labi un pa kreisi.
Pa mednieku līniju nestaigāt!
Nostādot medniekus uz numuriem, katram atgādinu drošos šaušanas virzienus. Ierīkot kādas norādes dabā neatmaksājas izstrādes dēļ. Vienu nedēļas nogali mežs ir, bet nākamajā vairs tikai izcirtums… Tāpat atgādinu, lai arī medniekam šķiet, ka masts ir beidzies, – no vietas nedrīkst aiziet, kamēr nav atnācis tas, kurš uz numura nolicis. Cik nav bijis, ka nāk medījums tad, kad viss šķiet jau noklusis. Arī dzinējam, iznākot pie mednieka uz līnijas, jānostājas blakus medniekam un jāgaida. Nekāda staigāšana pa mednieku līniju nedrīkst notikt!
Šāvējs pēc šāviena stāv un gaida
Tāpat medību vadītājam jāskaita šāvieni un jānoskaidro katra rezultāts. Pie mums nekautrējas stāstīt arī par pūdeļiem. Tāpat jāpārliecinās, vai tiešām mednieka teiktais, ka aizšauts garām, ir patiesība. Ir gadījumi, kad asinspēdas parādās pēc lielāka attāluma. Situāciju palīdz precizēt arī medību suns.
Šāvējs pēc šāviena stāv un gaida tik ilgi, līdz pie viņa atnāk tas, kurš mednieku nolika, un visu noskaidros. Tas ir brīdis, par ko runāju līnijā, – jāskaita pašam savi žuburi, nevis jāuztraucas par medījumu! Ir kolektīvi, kuros liek maksāt par katru pūdeli. Tā nav normāla situācija! Vīri baidās šaut, lai nedod Dievs, ka viņš kļūdīsies. Arī labs šāvējs var aizšaut garām. Par to nav jāsoda! Medības bez tradīciju ievērošanas nav medības, bet gaļas sagāde. Jāgodina veiksmīgie ar rokas spiedienu satiekot un egles zariņu pie cepures, kad medījums izvilkts un visi nostājušies ierindā (attēlā). Mazāk veiksmīgie ar papardes lapu vai smilgu…
Tāpat izrunā par nākamo mastu. Vēl kāda atziņa. Ir mednieki, kuri kā apsviluši baidās no inspektoriem. Es vēlētos atgādināt – ja tiek ievērotas noteikumu prasības, uztraukumam nav pamata, savukārt inspektori vienkārši dara savu darbu. Vēlos visiem medniekiem novēlēt medīt tā, lai ikvienā situācijā var droši stāvēt blakus savam medību biedram.”
Ieteikumi
• Dienu pirms medībām jācenšas noskaidrot, vai mežam nav mainījies īpašnieks, lai nenonāktu kļūmīgā situācijā.
• Jānorunā darbības medību laikā, ja palicis ierobežots atļauju skaits, piemēram, viens aļņu bullis.
• Pielādē tikai tad, kad esi nostājies uz masta un citi aizgājuši. Izlādē, kad tevi noņem!
• Nekāda staigāšana pa mednieku līniju nedrīkst notikt!
• Jāpārliecinās, vai tiešām mednieka teiktais, ka aizšauts garām, ir patiesība.
• Medības bez tradīciju ievērošanas nav medības, bet gaļas sagāde.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
