Agresīvs, pret bērniem un citiem mājdzīvniekiem, neiecietīgs, kauslīgs, nepaklausīgs, burtiski neadekvāts… Ko tik nav nācies dzirdēt par šo šķirni! Patiesībā viss ir diametrāli pretēji! Jagdterjera šķirnes standartā minēts, ka suns ir gudrs un viegli apmācāms. Šis nelielais asspalvainais vai gludspalvainais mednieks viegli pielāgojas prasībām, ir pozitīvs sociālajā vidē un ārkārtīgi noderīgs jebkāda veida medībās.
Vēsture
Jagdterjeri ir viena no jaunākajām medību suņu šķirnēm. Tā radīta mērķtiecīga un zinātniski dokumentēta darba rezultātā. Iecere bija izveidot universālu un izteikti nepievilcīgu medību suni. Pagājušā gadsimta sākumā jau parādījās izstāžu modes vēsmas un tās skāra arī medību šķirnes. Piemēram, spilgtos un elegantos foksterjerus. Vērojot, kā šī šķirne sašķeļas, jagda autori atskārta un pieņēma par vadlīniju domu, ka suns, ko viņi vēlas veidot tikai medībām, nedrīkst būs smuks. Mūsdienās mēs labi zinām, kas notiek ar vizuāli pievilcīgām medību suņu šķirnēm…
Un tā. Vācu zinātnieks Lucs Heks bija Berlīnes zoodārza dibinātājs. Zinātnes aprindās viņš ir pazīstams, ar to, ka spējis “atdzīvitāt” divas izmirušas dzīvnieku šķirnes – taurus un tarpānus. Pirmie ir lielas savvaļas govis, jeb tauri. Otri ir savvaļas meža poniji. Tarpāni ir zirga evolūcijas viens no posmiem. Šie dzīvnieki senos laikos tika praktiski pilnībā izmedīti un tos atjaunoja, rūpīgi atlasot eksemplārus ar literatūrā aprakstītajām pazīmēm. L.Heks ir piedalījies arī izmirušās zebras kvaggas atjaunošanā. Heks aizrāvās ar gēnu inženierijas ideju un uzsāka terjeru selekciju. Viņš izveidoja melni lāsumainu terjeru, kas līdzinājās mūsdienās zināmajam Paterdeilas terjeram. Lucs prezentēja sava darba rezultātus un pārliecināja savus nākotnes partnerus R.Frisu, V.Cangenbergu un K.Ē.Grūnevaldu, ka ir nepieciešams izveidot īstenu vācu medību terjeru, kurš varētu konkurēt ar amerikāņu un britu suņiem. Atgādināsim, ka viss šķirnes izveide norisinājās pagājušā gadsimta sākumā, kad Vācijā plauka nacionālisma un tautas patības ideja. Lucs Heks un viņa brālis Heins Heks bija draugos ar Ādolfu Hitleru un Hermani Gēringu.
Pēc pirmā Pasaules kara mednieki un kinologi Rūdolfs Friss, Valters Cangenbergs un Karls Ēriks Grūnevalds nolēma iesaistīties vācu terjera šķirnes izveidē. Jau pieminētais Berlīnes zoodārza vadītājs L.Heks uzdāvināja šķirnes izveides iniciatoriem četrus melni rudos suņus, kas bija tīrasiņu foksterjēru pēcnācēji.
Sākās rūpīgs, pedantisks selekcijas darbs. Vēlāk gan viens no šķirnes radītājiem rakstīja, ka savstarpēja pārošana nedeva rezultātus. Izskats nebija tuvu vēlamajam, un darba īpašības arī bija tikai labas, ne spīdošas. Tādēļ jagdterjera šķirnes izveidē sāka izmantot labi apmācītus medību foksterjerus. Melnā krāsa palika kā dominējošā, bet darba īpašības uzlabojās. Šķirnes tapšanā piedalījās arī velšterjers un citas šķirnes. Bija periodi, kad audzētavā vienlaikus dzīvoja ap 700 suņu. Nevienu no tiem neatdeva un nepārdeva uz āru. Eksemplāri, kas nederēja vaislai tika likvidēti ar patiesi vācisku pragmātismu.
Pēc 10 gadus gara darba šķirne bija vairāk vai mazāk izkristalizējusies.
Vācu Medību terjeru klubs dibināts 1926.gadā un, balstoties pieaugošajā nacionālismā un visa vāciskā cildināšanā, jagdterjeri ātri guva popularitāti savā izcelsmes valstī un iekaroja pārējo Eiropu, pēcāk ASV un PSRS teritoriju.
Turēšana, raksturs
Absolūti fleksibils suns. Pielāgojas jebkādiem apstākļiem un darba specifikai. Pacieš zemas temperatūras, bet viņu nedrīkst turēt voljērā. Gludspalvaino jagdu vilna neprasa kopšanu, pārejas tipa un asspalvainos suņus var izplūkāt, lai piešķirtu estētiskāku izskatu, pirms izstādes, vai vasaras sākumā. Suns ir neliels, ēd maz un nav izvēlīgs.
FCI (Starptautiskās kinoloģiskās federācijas) mājas lapā internetā ir publicēts jagdterjera šķirnes standarts. Par suņa raksturu tajā sacīts, ka vācu medību terjers ir: drosmīgs un uzcītīgs, izturīgs, vitāls, strādāt gribošs, uzticams un (Uzmanību!) sociāls, viegli apmācāms un neagresīvs! Tajā pašā standartā, kas ir šķirnes vaislas darba pamatu pamats ir teikts, ka pārāk agresīvi vai kautrīgi suņi, nerunājot jau par eksemplāriem ar nopietniem eksterjera trūkumiem, nedrīkst piedalīties vaislas darbā!
Par bijušās Padomju savienības teritorijā mītošajiem jagdterjera šķirnes suņiem un to audzētājiem klīst negatīvas nokrāsas mīti – jagdi esot neadekvāti, agresīvi, dzīvei ģimenē nepiemēroti. Arī tuvējo postpadomju teritorijas valstu mednieku viedokļi un pieredze, var teikt pat nostāja ir tāda pati! Un reti kuram ir vēlēšanās uzzināt kā īsti ir, vai nojausma ka šis suns var būt citādāks!
Medībās
Dzinējmedībās ziemā jagdterjers iederas, ja sniegs nav dziļāks par 15 centimetriem. Lielākās kupenās viņš vairs nevar strādāt. Kājiņas par īsām. Viņs var panākt mežacūku, bet darba apstākļi vairs nav droši, suns var iet bojā, vai gūt traumas. Šī suņi apstādina mežacūku, skrienot pa apli. Terjers ir ļoti ātrs, visu laiku rej un kustās uz riņķi un cūķim jāuzmanās, jo suns var jebkurā brīdī ieķerties kaut kur aizmugurē. Mežacūka ir spiesta grozīties sunim līdzi un nekur tālu neskrien. Protams, bars virzās pa mežu kā viens vesels, bet suns izvēlas vienu eksemplāru, griežas ap to, kamēr neatdala un nesāk virzīt ārā no masta. Jagds ir mazāks un lēnāks nekā laika, bet strādā tāpat. Vēl viena laba jagda īpašība, viņš rej, kamēr iet pa pēdām.
Vācu medību terjeru var apmācīt arī meklēt asinspēdu, kā arī pienest, jā, pienest nomedītu putnu, jo arī šis ir viens no šī daudzpusīgā suņa uzdevumiem! Protams, alas ir tā stihija! Tik jāsaprot, ka šis suns prasīs laiku un daudz darba, bet beigās – nav nekā tāda, ko vācu medību terjers nespētu izdarīt.
