– Zināms, ka riesta laikā aļņu buļļi mēdz kļūt pārdroši un pat bīstami. Pērn sociālajos medijos varēja vērot videoklipu, kas uzņemts ASV, Meinas štatā. To filmējis kāds profesionāls ragu meklētājs, kas, pastaigājoties un uzstādot meža kameras, sastapis aļņu govi, ko apstājuši trīs riestojoši buļļi. Viens no tiem, izdzirdējis vīrieti nākam, sācis lēnām tuvoties. Neraugoties uz cilvēka mēģinājumiem atklāt savu klātbūtni, dzīvnieks, būdams gluži vai transa stāvoklī, pienācis metra attālumā un pēc mirkļa uzbrucis. Vīrietis stāsta, ka bullis viņu notriecis zemē, taču pēc tam uzreiz attapies un aizbēdzis. Laimīgā kārtā uzbrukums vīrietim beidzies vien ar dažiem sasitumiem un nobrāzumiem.
– Riesta laikā buļļiem notiek pakāpenisks testosterona pieaugums, riesta kulminācijā šis hormons sasniedz visaugstāko līmeni. Pēc tam tas pakāpeniski samazinās, līdz ar to norimst arī riestam raksturīgā uzvedība.
– 2020. gadā Zviedrijas universitātē publicēts pētījums par aļņu pārvietošanās paradumiem riesta laikā. Tajā aplūkoti 15 gados piecos Zviedrijas reģionos ievākti dati. Tika atklāts, ka buļļi riesta laikā pārvietojas daudz vairāk un ātrāk nekā govis. Veiktā distance un pārvietošanās ātrums ir saistīts ar buļļu proporciju esošajā teritorijā. Jo proporcionāli vairāk ir buļļu, jo lēnāk un retāk katrs no tiem riesta laikā pārvietojas. Nozīme ir arī buļļu vecumam – vecāki dzīvnieki, piemēram, tādi, kas pārsniedz 12 gadu vecumu, mazāk pārvietojas un arī mazāk aktīvi piedalās riestā.
– Minētajā pētījumā arī norādīts, ka aļņi jutīgi reaģē uz siltu vai samērā karstu laiku. Kad temperatūras stabiņš paceļas, aļņu aktivitāte samazinās. Tas attiecas arī uz riestu. Dienas un nakts temperatūras starpības palielināšanās, kad naktis kļūst aukstākas, rada apstākļus, kuros govīm pastiprināti izdalās hormoni, kuru smarža kāpina buļļu interesi. Līdzko govis ir gatavas pāroties, riests var sākties.
– Medījot aļņu buļļus riesta laikā ar piesaukšanu, nav jābaidās no trokšņošanas, piemēram, zaru laušanas. Kad ir zināms, ka dzīvnieks ir netālu, šīs skaņas to ne tikai neaizbiedēs, bet, ļoti iespējams, mudinās dzīvnieku nākt tuvāk, lai pārliecinātos, vai krūmos neslēpjas kāds cits alnis. Tiesa, zarus labāk lauzt uz zemes, nevis sēžot tornī.
– Mēdz uzskatīt, ka aļņa pieīdēšana riesta laikā jāveic, stāvot uz zemes. Pretējā gadījumā dzīvnieks netuvosies, dzirdēdams, ka īdēšana nāk kaut kur no augšas. Taču, kā stāsta pieredzējuši mednieki, patiesībā gana labus rezultātus var panākt, arī saucot no tornīša. Daudz svarīgāk par stāvēšanu uz zemes ir parūpēties par apstākļiem, kuros alnis nespēj mednieku saost.
0% tērauda, 0 % svina, 0% plastmasas un 0 % prieka. “Šauj garām” #300 epizode
Žurnāla Medības otrajā pielikumā lasi par medību suņiem
