Vai zināji, ka ir vairāki medību veidi, kas Latvijā ir aizliegti? To īstenošana ir ne vien neētiska, bet arī bargi sodāma. Tomēr ir interesanti uzzināt par to vēsturiskajām tradīcijām:
– Latvijā bumerangu pazīstam drīzāk kā rīku rotaļām un sportošanai, bet tā patiesā jēga ir pavisam cita. Vēsturiski tas tika radīts kā medību un kaujas metamais ierocis, ko izmantoja aborigēni – Austrālijas pamatiedzīvotāji. Izmantojot šos rīkus, medīja putnus un pat ķengurus. Bumerangam līdzīgus rīkus lietojuši arī senie ēģiptieši, Amerikas pamatiedzīvotāji, Āfrikas tautas, senie indieši un atsevišķas tagadējās Eiropas teritorijā mītošās tautas. 1985. gadā Polijā Oblazova alā tika atrasts bumerangs, kas veidots no mamuta ilkņa. Atšķirībā no aborigēnu veidotajiem šis konkrētais nespēj pēc metiena atgriezties pie metēja, taču tas rīka efektivitāti nemazina. Domājams, šis bumerangs varētu būt apmēram 30 tūkstošus gadu vecs.
– Viens no vecākajiem medību rīkiem ir pūšamā caurule, ko izmantojušas tautas gan Dienvidāzijā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Madagaskarā un citviet. Caurulē tiek ievietota saindēta šautriņa. Tajā pūšot, mednieks šautriņu raida kāda maza medījuma, piemēram, putna vai vāveres, virzienā. Caurules garums mēdza variēt no 45 centimetriem līdz pat septiņiem metriem. Šautriņas, ko gatavoja no koka, bambusa vai palmas lapas kāta, apstrādāja ar vielu, ko ieguva no kāda indīga auga sulas vai čūskas indes. Par ideāli pagatavotu šautriņu uzskatīja tādu, kuras gals, ieduroties medījuma ķermenī, nolūst un paliek tur. Tā kā šāviens ar šo rīku ir kluss un nemanāms, kļūdas gadījumā bija iespējams to uzreiz atkārtot.
– Arheoloģiskie atradumi Skandināvijā liecina par medību veidu, kurā mednieks izstrādā sistēmu, kuras noslēgumā dzīvnieks iegāžas bedrē. Daži no šo slazdu atradumiem varētu būt datējami ap 3700. gadu pirms mūsu ēras, bet jaunākie – ap 1690. gadu. Šīs bedres bija efektīvs medību veids. Tās mēdza ierīkot uz aļņu takām, līdz ar to migrācijas laikā varēja nomedīt pietiekami daudz dzīvnieku, lai sagādātu pārtikas rezerves. Lai nodrošinātu slazdu efektivitāti, mēdza būvēt arī koka koridorus, ar kuru palīdzību varēja kontrolēt dzīvnieka pārvietošanās virzienu ceļā līdz slazda bedrei. Norvēģijā 19. gadsimtā šī medību metode tika aizliegta.
– Bizoni kalpojuši kā svarīgs iztikas avots Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem, kas mita Lielajos līdzenumos – plašā prēriju un stepju apgabalā. Paaudžu paaudzēs šie cilvēki izmainīja apkārtni, lai tā būtu labāk piemērota medību vajadzībām. Līdzīgi kā iepriekš aprakstītajā Skandināvijas piemērā veidoja akmeņu krāvumus, kas lika bizoniem doties nepieciešamajā virzienā, kur tie nonāca pie dziļām aizām, slazdiem vai citām īpašām vietām, kur tos varētu nomedīt. Šis stratēģiskais process ir pat attēlots mākslinieka Alfrēda Džeikoba Millera gleznā Buffalo Jump. Tāpat arī tika plānotas un veiktas kontrolētās dedzināšanas, zinot, ka šajā vietā ataugs svaiga zāle, kas piesaistīs bizonus.
Uzvar ātrākie džipu stūmēju un pautu nesēji! Dienvidkurzemes mednieku svētku uzvarētāji noskaidroti
Žurnāla Medības jūlija numurā lasi par limitiem
