Vai zināji, ka āpšu veidoto sarežģīto pazemes alu sistēmu saimnieku neapdzīvotajās alu daļās mēdz iemitināties arī citas sugas, piemēram, lapsas un jenotsuņi? Visbiežāk šāda vairāku sugu sadzīvošana kaimiņos notiek ziemā, jo jau gatavās dziļās alas sniedz drošu patvērumu gan no aukstuma, gan plēsējiem. Lai arī šāda sadzīvošana ir samērā miermīlīga, ir fiksēti gadījumi, kad āpši ir nogalinājuši lapsu vai jenotsuņu mazuļus.
– Vasarā, ar pieiešanu medījot stirnāžus, var labi atpazīt brīdi, kad dzīvnieks kļūst uzmanīgs un sāk apjaust, ka tam tuvumā varētu atrasties briesmas. Tas veic māņkustības, kuru mērķis ir pašam izlikties neuzmanīgam, lai arī mednieks vai plēsējs kļūtu neuzmanīgāks un ātrāk atklātu savu klātbūtni. Āzis nolaiž galvu, it kā šķietami turpina ganīties, taču vienlaikus uzmanīgi klausās un vēro apkārtni. Tikmēr mednieks, domādams, ka dzīvnieks ir zaudējis uzmanību, atsāk tam tuvoties. Savukārt āzis uzreiz strauji parauj galvu augšā, it kā cenšoties pieķert mednieku kustībā.
– Dažādos literatūras avotos minēts, ka vilki, pārvietojoties rikšos, mēdz likt pēdu pēdā. Ja pēdu nospiedumi ir atstāti sniegā, var skaidri novērot, ka tie ir izvietoti vienā taisnā līnijā. Tādējādi plēsēji taupa enerģiju, pārvietojas klusāk un ir arī grūti pateikt, cik dzīvnieku ir gājuši pa šo taku.
– Ir dzirdēti briesmu stāsti no cilvēkiem, kam suns no meža iznesis it kā beigtu jenotsuni, cilvēks to iekrāmējis mašīnas bagāžniekā, bet pa ceļam mājup dzīvnieks pēkšņi atdzīvojies. Kurš gan negribētu būt iesprostots šaurā telpā ar savvaļas dzīvnieku, vai ne? Šāds pielāgojums ļauj izvairīties no plēsējiem, kam medību un pakaļdzīšanās instinktu pastiprina bēgošs medījums. Protams, sajūtot apdraudējumu, biežāk jenotsuns tomēr izvēlēsies glābties bēgot. Izlikšanos par beigtu tas drīzāk izmantos situācijās, kad bēgšana nav iespējama.
– Lai arī alnis neizskatās diez cik piemērots peldēšanai, tas spēj veiksmīgi un ilgi pārvietoties arī pa ūdeni. Alnis spēj peldēt līdzīgā ātrumā kā trenēts sporta peldētājs, turklāt uzturēt šo ātrumu pat divas stundas. Tāpat, iegremdēdams visu vai pusi galvas ūdenī, tas mēdz arī baroties ar zemūdens augiem. Tas tādēļ, ka šajos augos ir vairāk dzīvnieka organismam nepieciešamo vielu, piemēram, nātrija, dzelzs, nekā uz sauszemes augošajos augos.
– Medījot ar pieiešanu vai vienkārši vērojot staltbriežu buļļus riesta laikā, var ievērot, ka harēmā esošās govis sargā savu bulli. Tiklīdz tām šķiet, ka tuvumā ir kāds apdraudējums, tās gluži vai aizved bulli prom no aizdomīgās vietas. Šis pielāgojums varētu būt saistīts ar to, ka riesta laikā bullis kļūst īpaši nepiesardzīgs, turklāt tas uz visu harēmu ir tikai viens.
Kuš, kuilis nāk! Kāpēc mežacūkām patīk lietus. “Šauj garām!” #296 epizode
Žurnāla Medības augusta numurā lasi par to, cik briežu ir jānomedī
