Zelta medaļas vērta brieža trofeja ir teju ikviena mednieka lolotākais sapnis, taču, ja tā ir viena no trim labākajām, kas jebkad iegūtas Latvijā, tā ir medību dievietes Diānas īpaša laipnība. Tieši šādu labvēlību izpelnījies Rihards Valtenbergs. Viņa nomedītā staltbrieža ragi novērtēti ar 240,3 punktiem. Šobrīd tā ir trešā visu laiku labākā staltbriežu trofeja Latvijā.
Trofeju vērtēja vecākais starptautiskais CIC vērtētājs (CIC STJ) Jānis Baumanis. Baumaņa kungs atklāj, ka visu laiku Latvijas staltbriežu Top 5 šobrīd četras trofejas ir iegūtas pēdējos septiņos gados (no 2012. līdz 2019. g.). Rihards Valtenbergs savu briedi nomedījis Dienvidkurzemes virsmežniecībā, Skrundas pagastā.
Par to, kā izdevies briedi nomedīt, “Medībām” stāsta pats Rihards Valtenbergs:
“Savu briedi meklēju visu baura laiku un nekādi nevarēju satikt. Redzēju vienu desmitnieku, vienu divpadsmitnieku, bet abi tādi perspektīvi, jāsaudzē. Bet šis, kuru nomedīju, bija labi noslēpies. Dzirdējis viņu nebiju, taču zināju, ka tepat kaut kur ir.
Nodod nomestie ragi
Šogad Kuldīgā bija izstāde, un man divus bronziniekus bija jāved novērtēt. Taču īsi pirms braukšanas kaimiņš atnesa divus atrastos brieža ragus. Domāju, tie ir zelta, un paņēmu līdzi uz izstādi novērtēšanai. Man teica, kam tas vajadzīgs, taču zināju, ja ir tā, kā domāju, zināšu, kurš briedis man mežā jāsameklē. Īpaši tāpēc, ka ragi atrasti manā saimniecībā. Manas aizdomas apstiprinājās. Tātad šis bullis tur ir, viņš tepat dzīvo! Pirms diviem gadiem arī tika atrasti lieliski ragi, kā noskaidrojās, no tā paša buļļa.
Diāna nolemj atlīdzināt
Būtībā šo bulli es pats baroju – man tur ir auzu lauks, āboliņš, lucerna, pavisam apsaimniekoju ap 650 hektāru zemes, audzēju liellopus jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, un ganībās izlikts arī sāls. Liellopiem, protams. Acīmredzot medību dieviete Diāna sarēķināja manus izdevumus un nolēma atlīdzināt ar uzviju! Ir arī ābeļdārzs (25 ābeles), kurā kritušos ābolus pērn brieži apēda divu nedēļu laikā. Arī šogad brieži bija klāt, un es ar šķību aci skatījos, kā āboli strauji pazūd! Nāca četras govis, divi teļi un arī, visticamāk, bullis. Trīs dienas nebija nākuši, un nolēmu aiziet paskatīties, vai tik bullis nav pie vainas. Gaidīšanai man bija savelti kopā trīs siena ruļļi, lai es starp tiem varētu noslēpties. Ruļļi arī neļauj mani saost.
Laiks slēpties starp ruļļiem!
Pēkšņi kā zibens spēriens nāca atziņa, ka jāiet skatīties, laikam Diāna atsūtīja īsziņu! Jau sāka krēslot, kad sāku lavīties uz savu slēptuvi un pamanīju VIŅU nākam no meža ārā. Žuburus saskaitīt nevarēju, bet redzēju, ka ir liels zelts. Arī vējš visai spēcīgi pūta no viņa puses. Baidījos, ka lode aizķers kādu zariņu, un vēroju, kā viņš lavās uz ābeļdārzu. Viņš pa savu pusi, es pa savu. Tiklīdz viņš iznāca pļaviņā, nospiedu ieroča mēlīti. Raidīju arī kontrolšāvienu, jo man dzīvē ir bijusi mācība, ka šādā situācijā munīciju žēlot nedrīkst. Kad piegāju klāt, sapratu, ka ir superzelts.
Parādīju Dāvim Rīteram, un viņš uzreiz minēja, ka no trešās līdz piektajai vietai trofeja ir noteikti. Tieši viņa iegūto trofeju es nobīdīju par vienu vietu zemāk… Mazliet neērti, taču viņš nav nenovīdīgs!
Pirms desmit gadiem zvārdenieki mūspusē iesāka selektīvās medības, un pirms septiņiem astoņiem gadiem iepotēja arī mums. Šī man ir desmitā medaļotā trofeja. Man ir labas bronzas un švaki sudrabi. Medīju, cik pats sevi atceros. Man šobrīd 66, taču tik sens nejūtos, drīzāk uz gadiem 40–50! Noteikti tāpēc, ka eju medībās un dzīvoju tuvu dabai!”
Lasi un abonē žurnālu Medības!
Pētām! Vai pandēmija ietekmējusi trofeju birumu? Reportāža no trofeju izstādes!
