Jelgavnieks Alvis Začs ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuri spēj atrast sevī spēku un piecelties pat pēc ļoti sāpīgiem likteņa pārbaudījumiem. Pat tad, kad pēc ļoti smagas traumas liktenis viņu burtiski iesēdināja ratiņkrēslā, viņš nepadevās. Viņš atgriezās darbā, sabiedriskajā dzīvē, un, kas pats svarīgākais, viņš atgriezās medībās! Alvis apliecināja: ja tev ir mērķis, to ir iespējams sasniegt. Tikai jānotic vispirms sev, un tad arī apkārtējie tev palīdzēs. Un, arī paliekot ratiņkrēslā, medības nav nesasniedzams sapnis, jo mednieki ir īpaši cilvēki, kas spēj gandrīz visu.
Kāpēc tu kļuvi par mednieku?
Mani abi vectēvi bija mednieki. Arī tēvs bija mednieks. Taču dzīvē notika tā, ka man bērnībā un pusaudža gados nebija iespējas iet medībās… Protams, bez mednieku stāstiem es nepaliku, par to parūpējās viens no maniem vectēviem. Viņš ilgus gadus bija mežsargs. Veco Sauer bisi, kas viņam bija paslēpta aizkrāsnē, viņš atdeva manam tēvam ar norādījumu vēlāk atdot mazdēlam. Tas ir, man, kad kļūšu par mednieku. Biju ar to šāvis. Atceros, pirmajā reizē es biju gar zemi un viss plecs pēc tam bija zils. Bise tolaik bija par mani krietni garāka.
Pēc tam dienests padomju armijā, kurā man iemācīja precīzi šaut un darīt citas lietas, ar kurām nelepojas. Kad atgriezos mājās, sapratu, ka manī ir iedzīts tāds naids, ka nepieciešamības gadījumā varētu pastrādāt ļoti sliktas lietas.
Esmu mācījies psiholoģiju un sapratu, ka ar mani tobrīd nebija labi. Atbraucu mājās, aizbraucu pie tēva, un devāmies medībās. Bija iespēja medīt, taču negribējās ņemt rokā ieroci. Pārdzīvojums pēc armijas bija milzīgs. Tad izjaucu savu prātu pa gabaliņam un saliku atpakaļ no jauna.
Gāja laiks. Pie valsts iestādēm mastā atkal sāka plīvot neatkarīgās Latvijas karogs. Atguvām vecvecāku īpašumus un sākām saimniekot. Arī mežā. Bija cirsmas, kurās jāstāda jauni kociņi.
Esmu cilvēks, kurš nevar vienkārši aizbraukt un iestādīt koku. Man ir vajadzīgs pasākums! Vajag, lai piedalās draugi, radi, paziņas. Un pasākums var notikt. Noīrēju lauku māju, tiek nokauta cūka, saimnieces klāj galdus, tiek kurināta pirts. Ballīte divu dienu garumā, kuras gaitā tiek iestādīti arī pieci hektāri meža. Vēl tagad man vaicā, kā aug mūsu stādītās eglītes.
Taču sanāca tā, ka iestādām vienu reizi, otru un… jaunaudzītes vietā tikai cūku rakumi, briežu apgrauzumi! Zvanīju čomiem un vaicāju, ko lai iesāk. Atbilde bija visai vienkārša: jāārstē ar svinu!
Ko darīt? Dēlam Varim jau bija 18 gadu, un abi iestājāmies mednieku kursos.
Kas ar tevi īsti notika?
Biju iegādājies pilnīgi jaunu automašīnu Toyota Hilux. Kā jau jaunai automašīnai, lai ar to varētu braukt medībās, bija jāveic vairāki sagatavošanās darbi – jāpiestiprina sliekšņi, jāveic pretrūsas apstrāde no auto apakšas. Atlika auto apstrādāt ar keramikas pārklājumu. Pirms apstrādes ieteica auto nemazgāt. Nolēmu tad uz mežu nebraukt un padarīt mājas darbus. Vakarā biju ieplānojis skatīties basketbola spēles video no Džakartas, kur spēlēja mūsējie. Septembris. Bija sācies bauris, taču nolēmu nebraukt.
Uzkāpu saimniecības ēkā pārbaudīt elektrības pievadu. Tas no lejas izskatījās tā nesmuki. Izolācija bija izpuvusi, un piedūru pirkstus ne tur, kur drīkstēja… Dabūju strāvas triecienu… Tā nu es tur karājos krietnu gabalu virs zemes un domās jau atvadījos no visiem saviem mīļajiem… Zaudēju samaņu un kritu lejā. Turklāt ļoti neveiksmīgi. Tur lejā bija galds, un es ar muguru uzkritu galda kantei…
Tika sašķaidīti trīs skriemeļi un pilnībā pārrautas muguras smadzenes. Līdz ar to kājas ir pilnīgi paralizētas… Kad atguvos, pats izsaucu ātro palīdzību, jo tālrunis bija palicis kabatā un neviena cita mājās nebija… Sāku zvanīt saviem tuvākajiem…
Lielākais trieciens bija tad, kad sapratu, ka es vairs nekad nestaigāšu. Protams, slimnīca un rehabilitācija, taču tas jau kājas neatdod, un nācās savu prātu vēlreiz izjaukt un pa gabaliņam salikt no jauna kā tad, kad atgriezos no dienesta armijā.
Saliku visas savas lietas – ko es vēlos darīt, ko no tā visa es varu un ko tomēr nevaru darīt. Izvirzīju sev mērķus, uz kurieni es vēlos iet. Liku lietā visas savas zināšanas, visas prasmes, tajā skaitā vadītāja prasmes un zināšanas.
Ja tu spēj sakārtot savu prātu, tu vari paveikt ļoti daudz arī tad, ja tavs ķermenis tev vairs īsti neklausa. Un tad jau tu vari cīnīties!
Visu interviju ar Alvi Začu lasi žurnāla Medības aprīļa numurā vai portālā lasi.lv.
Cīņa par katru zemes pleķi, staltbriedis principā kļuvis par nelimitēto. Pieredze Durbes pusē
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
