Raksts tapis sadarbībā ar Pulsar Latvija
Brīdī, kad no veikala Ieskaties.lv saņēmu testam jauno Pulsar Axion XG30 termālo monokli, internetā neizdevās atrast nevienu vārdu par šo konkrēto modeli. Nebija vēl ne lietotāju testu, pat ne informācijas ražotāja mājaslapā – nu, riktīgs siltais pīrādziņš.
Briežu drāma caur termālo prizmu. Testējam jauno Pulsar Axion XG30
Divi aksioni – kā tie atšķiras?
Iepriekšējā žurnāla numurā apskatīju Pulsar Axion XQ30 modeli, kas vizuāli izskatās precīzi tāpat. Priecē tas, ka ražotājs nav mēģinājis riteni izgudrot no jauna – saglabāts tas pats kompaktais dizains, tā pati 30 milimetru lēca, tas pats pogu un regulācijas gredzenu izvietojums. Galvenā un svarīgākā atšķirība ir lielāks termālais sensors, kas jaunajam XG30 modelim ir 640×400 pikseļu izmērā. Jārēķinās gan, ka lielāks sensors uzreiz nozīmē arī nedaudz augstāku cenu, taču, neraugoties uz to, šo ierīci joprojām var pieskaitīt pie Pulsar budžeta klases. Ielūkojoties ierīcē, var redzēt, ka ekrāns ir kļuvis nedaudz garenāks nekā ierasti. Tāpat atšķiras arī paša pikseļa izmērs, proti, šim monoklim tas ir 12 mikroni, un termālās jutības rādītājs (NETD), kas ir <40 milikelvini. Saulainā, sausā dienā šiem parametriem nav tik lielas nozīmes, toties lietainā, miglainā laikā tie nosaka to, cik kontrastains un kopumā kvalitatīvs būs attēls. Vēl mainīts ir arī maksimālais attēla palielinājums, proti, šim monoklim attēlu var palielināt pat 16 reizes. Šo opciju termālajām ierīcēm gan izmantoju ļoti reti, jo, pirmkārt, zūd distances izjūta, kļūst grūtāk noteikt dzīvnieka izmēru, otrkārt, nedaudz pasliktinās arī attēla kvalitāte. Taču labi, ka ir iespēja palielinājumu mainīt tik lielā diapazonā, ja vien rodas vajadzība to darīt.
Kad no lapsas izkrīt kaut kas silts…
Lai arī kā negribētos to pieņemt, jau septembra pirmajā pusē rudens ir licis par sevi manīt. Braucot medībās, jau tā piebāztajā somā jāietūcī vēl rezerves jaka, bez kuras siltajos, omulīgajos vasaras vakaros varēja arī mierīgi iztikt. Toties jaudīgs briežu balsu koncerts mežā ir sācies un rit pilnā sparā – kaut kāda burvība jau tam laikam ir. Lai arī pulkstenis vēl nav mainīts uz ziemas laiku, saule tik un tā riet krietni agrāk, tādēļ mežā jābūt jau ap pussešiem vakarā. Šoreiz gan tā gluži nesanāk, un tornī apstrādāta lauka viducī iekāpju par stundu vēlāk, nekā plānots, bet tas nekas, jo galvenais uzdevums ir palūkoties, uz ko spējīgs ir jaunais Axion. Vienā lauka galā aiz neliela uzkalniņa pa gabalu spīd sālsstabs, prātā minu, ka šī vieta jāuzmana, gan jau tur kāds parādīsies, bet, kamēr nevienu dzīvu dvēseli nemana, aiz gara laika sāku ķimerēties gar monokļa plaukstas siksniņu. Lietošanā tā ir ērta un parocīga, bet piekabināta ierīces labajā pusē. Teorētiski to var nokabināt nost un pārlikt kreisajā pusē, bet praktiski tas izvēršas par piņķerīgu pasākumu. Tas gan būtu piedodams, jo, visticamāk, šī ir pirmā un pēdējā reize, kad to vajadzēs darīt, taču vienlaikus atmiņā ataust, cik ļoti parocīgi siksniņas virzienu varēja nomainīt Telos monokļiem. Kamēr cīnos ar to, lauka tālākajā galā no krūmiem ir iznācis vidēja vecuma briežu bullis. It kā negribēdams trokšņot, tas veikliem soļiem šķērso lauku un pazūd citā krūmu pudurī. Acumērs saka, ka distance varētu būt ne mazāka par 300 metriem, un, lūkojoties termiķī, nav grūti pateikt, ka tas ir bullis – lai arī ragus skaidri saskatīt nevar, krēpēm klātais kakls ir manāmi tumšāks, dzīvnieka forma strupa, drukna. Šis konkrētais modelis ir bez tālmēra, kas apgrūtina distances noteikšanu, toties samazina pašas ierīces cenu un kopējo svaru. Vakara gaitā izrādās, ka mans pieņēmums par sālsstabu ir bijis maldīgs, neviens pie tā neparādās, taču jaunaudzē aiz muguras šiverē stirnu kaza ar diviem mazajiem. Kad jau satumst, turpat uz buļļa pēdām parādās lapsa. Kaut kas to ir izbiedējis, un rudaste atspērusies stiepj pāri laukam, tad pēkšņi apstājas, pastāv kādu laiciņu un diebj tālāk. Monoklī ievēroju, ka vietā, kur tā stāvēja, tagad spīd knapi ieraugāms silts punktiņš. Var tikai minēt, kas tas ir – no zobiem izkritis medījums vai uz lauka atstāta čupiņa.
Briežu drāma vienā cēlienā
Nākamā medību reize dažas dienas vēlāk nāk ar smidzinošu lietu. Tas pierimst, tad atsākas, tad pierimst atkal. Šādi apstākļi jebkuram termālajam sensoram vienmēr ir apgrūtinoši, jo izlīdzinās apkārtējās vides temperatūra, taču, ja dzīvnieks tur ir, ieraudzīt to var bez problēmām.
Jau cits tornis, šoreiz bez jumta, cits lauks, uz kura, kā stāsta vietējie mednieki, vienmēr nākot skaists bullis. Tiesa, tam vēl esot daži gadi jāpaaugas. Medīt drīkst cūkas, selektīvos briežu buļļus, bet teļiem un govīm gan šoreiz brīvbiļete. Protams, kā vienmēr šādās reizēs notiek, pirmie uz apstrādātā lauka izveļas tieši šie bērnudārznieki. Trīs govis, tām kopskaitā pieci teļi, bet krūmos visās malās bauro, tā ka atliek vien gaidīt. Tikmēr var apskatīt monokļa astoņus krāsu režīmus, kas ir tādi paši kā citām Pulsar ierīcēm. Priecē ierīces akumulatora izturība. Iepriekšējā dienā bija aizmirsies to uzlikt lādēties, un baterijas indikators rāda, ka būs vien jāiztiek ar 60 procentiem, taču vienam vakaram ar to pietika un vēl palika pāri. Protams, ja negribas piedzīvojumus, var paņemt līdzi portatīvo lādētāju ar USB-C vadu un pieslēgt to ierīcei, lai lādē. Akumulatoru var arī izņemt, uzlādēt atsevišķi no ierīces, kas ir ērti situācijā, ja ir divi akumulatori. Tad tos var uzlādēt abus vienlaikus, vajadzības gadījumā nomainīt. Vēl viens pārsteigums gaida, atverot iestatījumus. Tur visas izvēlnes iespējas ir latviešu valodā – tulkojums pat samērā labs.
Paiet pavisam īss brīdis, kad nopakaļus vienai govij uz lauka izlien arī lielais solītais bullis. Baurodams rupjā balsī, tas savas dāmas iztrenkā pa lauku un pa krūmiem, bet ar katru brīdi aizvien tuvāk skan vēl citu buļļu balsis, un izrāde solās būt nudien interesanta. Vēl divi trokšņotāji uz lauka iznāk tikai līdz ar tumsu. Kaujiniecisko balsu sacensībā katrs cenšas neatpalikt, lai gan var skaidri dzirdēt, ka abi divi ir nedaudz jaunāki par vareno teritorijas saimnieku. Viens turpat uz lauka nogāžas zemē un vēderu gaisā cītīgi vārtās un iesmaržinās. Govis ar teļiem, nu jau kopskaitā apmēram septiņas, ir sadalījušās mazos bariņos. Vienas dzīvojas kopā ar abiem jaunākajiem buļļiem, citas ganās blakus vecākajam. Tā, dižojoties drošā attālumā vienam no otra, paiet vairāk nekā stunda. Izskatās diezgan amizanti, kā abi jaunākie buļļi laiku pa laikam satiekas un stīviem kakliem soļo viens otram blakus kā tāds saskanīgs pāris, tad pēkšņi sametas un sākt rēkt viens uz otru, bet vairs netuvojas. Laikam, kā vienam, tā otram tomēr ir bail izprovocēt kašķi. Tikmēr vecākais bullis, kas dzīvojas lauka otrā malā, dzenā savas govis. Pēkšņi tām pa vidu nezin no kurienes ir uzradies āzis un kaza, kas stoiciskā mierā pilnīgi ignorē apkārt valdošo traci. Pirmajā brīdī šķiet, ka tie ir divi teļi, taču, kad āzis noliec galvu, uz ķermeņa fona monoklī var ieraudzīt ragus. Visādi citādi tie nav īsti saskatāmi.
Ragu duelis
Kā jau ar citām Pulsar ierīcēm, arī ar šo var filmēt un fotografēt. To visu var darīt ar acij tuvāko pogu ierīces augšpusē. Tiesa, gribētos, lai poga būtu mīkstāk, vieglāk nospiežama, citādi, to spiežot, ierīce nedaudz izgrūstās un bilde reizēm sanāk miglaina. Uzņemtie faili saglabājas ierīces iebūvētajā atmiņas kartē, un tiem var piekļūt, izmantojot viedtālruņa lietotni Stream Vision 2. To var ērti un vienkārši izdarīt, arī sēžot tornī.
Kamēr filmēju vecāko bulli, no otra lauka gala atskan klakšķi – abi jaunākie nu jau ir sākuši šurpu turpu grūstīties ar ragiem. Neizskatās, ka kāds būtu pārāks par otru, un kautiņu pārtrauc gar lauku braucoša mašīna. Kamēr abi to pavada ar skatieniem, sirdsēsti jau ir piemirsušies un var atkal dzīvot mierīgi. Kādubrīd viens no tiem pienāk tornim tik tuvu, ka nāsīs iesitas riesta bullim raksturīgā smaciņa.
Galvenais jautājums, kas vienmēr medniekus interesē, – vai var redzēt ragus? Kad ragi ir notīrīti, to redzamība lielā mērā atkarīga no laikapstākļiem un tā, cik ļoti ragu temperatūra atšķiras no apkārtējās vides. Šajā lietainajā vakarā ragus varēja saskatīt vien tad, kad bullis, sagāzis galvu atpakaļ, bauroja. Tad tie kā tumšas ēnas parādījās uz ķermeņa fona. Citā laikā, iespējams, to aprises būtu nojaušamas arī bez ķermeņa fona.
Secinājumi
Vislabākais šķiet tas, ka līdz ar šo ierīci plašāks kļūst Pulsar budžeta klases plauktiņš. Ir no kā izvēlēties arī tiem, kam negribas par monokli atdot ļoti lielu naudu. Tas pilnībā pilda savas funkcijas, attēls ir gana labs, lai atpazītu objektu arī lielākās distancēs. Tuvās, vidējās distancēs dzīvnieks nav viens liels, silts plankums, bet var saskatīt temperatūras atšķirības dažādās ķermeņa daļās. Ierīce ir ļoti viegla, maza, ietilpst plaukstā un pat nelielā kabatā. Patīk arī priekšējās lēcas vāciņš, kas ar magnētu stiprinās pie plaukstas siksnas – varbūt sīkums, bet tomēr ļoti pārdomāts.
Specifikācijas
Sensors: 640×480 px
Pikseļa izmērs: 12 µm
NETD: <40 mK
Lēca: 30 mm
Horizontālais redzeslauks 100 metros: 25,6 m
Brieža izmēra objekta maksimālā atpazīšanas distance: 1300 m
Svars ar akumulatoru: 0,31 kg
Plusi:
– Izmērs, svars
– Cena
– Izturīgs akumulators
Mīnusi:
– Diezgan stingri, smagi nospiežamas pogas
– Ne pārāk ērti nomainīt plaukstas siksniņas virzienu
Aļņi bez teļiem, asinsparaugi un bezpalīdzīgi sunīši ceļmalā. “Šauj garām!” #252 epizode
Abonē žurnālu Medības!
