Teksts: Hakon Kampe-Persson
Tā kā baltvaigu zoss (Branta leucopsis) kopš 1979. gada ir iekļauta Putnu direktīvas I pielikumā, šo putnu medības mums pazīstamajā izpratnē ir aizliegtas. Ir atļautas letālās atbaidīšanas metodes, taču tām ir jāatbilst prasībām, ko paredz direktīvas devītais pants. Šobrīd šo atkāpi visvairāk izmanto Nīderlandē, kur 2020. gadā tika nomedīti 49 tūkstoši īpatņu, kā arī Dānijā – tur laika periodā no 2017. līdz 2020. gadam nomedīti vidēji 16 tūkstoši putnu gadā. Turpretī Igaunijā no 2015. līdz 2019. gadam letālās atbaidīšanas rezultātā ik gadu nomedīti vien 2,7 tūkstoši putnu. Situācija varētu ievērojami mainīties, ja šī suga tiktu pārcelta no direktīvas I uz II pielikumu, kas savukārt atļautu medības. Bet vai tā tiešām varētu būt? Palūkosimies, kas noticis ar šo sugu kopš laika, kad tā iekļauta direktīvas I pielikumā!
Izplatība ārpus Latvijas un Īrijā. Otra populācija novērojama Špicbergenas arhipelāga rietumos, bet ziemo Lielbritānijas ziemeļos. Trešā mīt Novaja Zemļas arhipelāgā un ziemo Nīderlandē. Latvijā parasti novērojami putni vien no pēdējās minētās populācijas.
1971. gadā viens baltvaigu zosu pāris tika novērots pie Gotlandes austrumu krasta. Sākot no 1978. gada, vietējās populācijas izveidojās arī vairākās Zviedrijas provincēs, bet līdz 2001. gadam putni jau riestoja gandrīz visā Zviedrijā. Desmit gadus pēc pirmā fiksētā riesta Zviedrijā pirmo pāri novēroja arī Igaunijā. Pēc tam tie izplatījās Somijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, Dānijā, Somu līča Krievijas daļā, visbeidzot arī Francijā. Šī populācija šobrīd vairojas no Botnijas līča ziemeļu daļas līdz pat Francijas ziemeļiem. Galvenokārt piekrastē, bet arī iekšzemē, it īpaši Zviedrijā, Somijā, Nīderlandē, Beļģijā un Vācijā. Latvijā šo putnu vairošanās nav novērota, iespējams, atbilstošu salu trūkuma dēļ Rīgas līcī.
Šī jaunā populācija ir naturalizējusies, proti, tās pirmie īpatņi nav bijuši savvaļas putni, bet gan nākuši no nebrīves – izbēguši vai apzināti izlaisti no putnu audzētavām. Piemēram, 1971. gadā Gotlandē novērotais pāris, visticamāk, nācis no Skansena brīvdabas muzeja Stokholmā, kur uz ciematiņa māju salmu jumtiem mitinājies baltvaigu zosu bars. Putnu apgredzenošanas dati liecina, ka Skansena zosis pavasarī pievienojušās migrējošam Krievijas zosu baram. Līdz 2010. gadam šī jaunā populācija pieauga līdz vismaz simt tūkstošiem indivīdu.
Tikmēr Krievijas baltvaigu zosu populācija izplatījās rietumu virzienā, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā sasniedzot Balto jūru. Neskatoties uz to, ka Baltijas populācija ir naturalizēta, tās abas bieži vien tiek pētītas kopā. Pēdējo 70 gadu laikā tās ir uzrādījušas izcilu izaugsmi – no desmit tūkstošiem putnu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados līdz pat 1,4 miljoniem 2021. gadā.
Izplatība Latvijā
Neskaitot laika periodu pirms diviem gadsimtiem un pēdējos 15 gadus, Latvijā baltvaigu zosis novērotas samērā reti. Pirmo reizi vairāk nekā simt putnu liels bars novērots 2007. gada 26. aprīlī Svētes palienē. Kopš tā laika šī vieta kļuvusi par zosu galveno atpūtas vietu pavasara migrācijas laikā. Gadu no gada to skaits ir pieaudzis, līdz 2021. gadā novēroti pat pieci tūkstoši putnu.
Līdzīgas tendences manāmas arī citās vietās. Pēdējo gadu laikā pavasaros Ventspilī, Engures ezerā, Burtniekā un Kuivižos uzturas vairāk nekā tūkstoš putnu. Ieskaitot novērojumus citās mazākās putnu atpūtas vietās, kopskaitā tie ir vairāk nekā desmit tūkstoši baltvaigu zosu, kas pēdējos divos pavasaros uzturas Latvijā. Tiesa gan, rudenī to skaits nav precīzi zināms, bet tas noteikti ir mazāks.
Galvenais iemesls, kādēļ putnu skaits pie mums salīdzinājumā ar to kopējo skaitu ir samērā mazs, ir galvenā migrācijas ceļa virziens, kas atrodas uz ziemeļiem no Latvijas. Rudenī baltvaigu zosis migrē pār Balto jūru, Oņegas un Lādogas ezeru, Somijas līci, Igaunijas rietumiem un salām, Gotlandi, Ēlandi un Zviedrijas dienvidiem. Savukārt pavasarī – pretējā virzienā. Irbes šaurums veido migrācijas ceļa dienvidaustrumu flangu, tādēļ Latvijā nonāk vien tie putni, kas dodas vairāk dienvidu virzienā. Taču situācija mēdz mainīties.
Nākotnes prognozes
Viena no sugas raksturīgākajām iezīmēm ir spēja negaidīti mainīt migrācijas ieradumus. Zosis var pēkšņi apmesties jaunā apgabalā un tikpat pēkšņi no tā atkal pazust. Piemēram, Zviedrijā Skones apgabala teritorijā, kas platības ziņā aizņem vien sešus procentus no Latvijas kopējās platības, pēdējā 21 gada laikā rudenī baltvaigu zosu skaits ir pēkšņi strauji pieaudzis. Laikā no 1850. līdz 1999. gadam to bija ļoti maz, bet 2000. gadā to bija 34 tūkstoši, 2020. gadā – jau 281 tūkstotis. Tiesa gan, šī teritorija atrodas blakus Krievijas baltpieres zosu migrācijas ceļam, savukārt Latvija ir tam dienvidaustrumos. Tas nozīmē to, ka arī Latvijā iespējams šāds pēkšņs ziemojošo zosu skaita pieaugums
Baltvaigu zosīm ir samērā strups knābis, tādēļ tās labprāt barojas zemos zālājos. Pavasaros tās ir iecienījušas barību, kas galvenokārt sastāv no graudaugiem, bet rudenī mēdz baroties ar novāktās ražas pārpalikumiem. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad putni iemanījās barību meklēt cukurbiešu plantācijās, šo augu atliekas ir bijis galvenais pārtikas avots ziemojošajiem putniem Zviedrijas Skones apgabalā. Tāpat rudens sākumā liela nozīme ir lauksaimniecības zemēs palikušajiem labības rugājiem. Tā kā arī Latvijā šie barības veidi ir plaši pieejami, to pietiktu lielam skaitam baltvaigu zosu. Jokojoties varētu teikt, ka latviešu lauksaimnieki jau ir izsūtījuši zosīm vilinošu ielūgumu. Jautājums ir tikai viens – vai tās ieradīsies uz dzīrēm?
Līdzīga situācija ir vērojama arī pavasaros. Pie mums pietiekamā platībā ir gan dabiskās, gan jau apstrādātās pļavas, līdz ar to teorētiski agrāk vai vēlāk putnu skaita pieaugums būtu tikai loģisks.
Attiecībā uz rudeni ir vēl viens nozīmīgs faktors, neskaitot jau visus iepriekšminētos, kas liecina, ka Latvijā reiz varētu īstenoties Skones apgabala situācija. Proti, prognozes liecina, ka Krievijas baltvaigu zosu populācija turpinās strauji pieaugt un nākamo 15 gadu laikā varētu sasniegt pat 13 miljonus īpatņu. Bet vai esam gatavi šādam pieaugumam?
Medīt vai nemedīt?
Vietās, kur zosis pulcējas lielos baros, lauksaimnieki sūdzas par to nodarītajiem postījumiem. Sugas starptautiskais apsaimniekošanas plāns paredz, ka postījumi pieaugs atbilstoši īpatņu skaitam. Ņemot vērā, cik ļoti populācija ir augusi kopš brīža, kad to iekļāva Putnu direktīvas I pielikumā, un to, kādus postījumus putni nodara, būtu iemesls izskatīt iespēju šo sugu pārcelt uz II pielikumu. Tā kā konkrētas iesaistītās puses ir atteikušās veikt šādas izmaiņas, tās varētu apvienot ar sugas starptautiskā apsaimniekošanas plāna grozījumiem. Kā līdzīgu piemēru varētu minēt Špicbergenas salas īsknābja zosu populācijas veiksmes stāstu. Proti, ieviešot konkrētus mērķus tam, cik lielai populācijai ir jābūt, lai tā tiktu uzskatīta par veselīgu, un atļaut medības tad, ja īpatņu skaits pārsniedz šo mērķi. Citus piemērus var meklēt Ziemeļamerikā, kur brīžiem glābt situāciju ar medību palīdzību nu jau ir krietni par vēlu. Tādēļ ir svarīgi rīkoties laikus, nevis cīnīties ar sekām, kas rodas liekas vilcināšanās dēļ.
Vai kādreiz Latvijā varēsim medīt arī baltvaigu zosis?
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
