Justa Dzedona stāsts
Vasaras sākums, jūnijs. Tuvojas Līgo vakars, un katram medniekam kārojas Jāņu buku, ko pasniegt tradicionālajā latviešu šašlikēdienā. Mēs neesam nekāds izņēmums un cītīgi pa vakariem barojam odus tornīšos, jo āzīši jau nāk, bet viens tāds, otrs šitāds. Viens pārāk labs, cits atkal derīgs, bet tālu un slapstās.
Pa burzmu regulāri kviešos parādās rukši. Kvieši gan vēl tādi pusgatavi, bet rukšiem der, un dikti gribas nomedīt. Tā nu pa kādam arī nomedī te viens, te cits no kluba biedriem.
Kā jau pēc jaunās kārtības pagājušajā gadā bija ierasts, rukšošana tikai ar Medni. Vecāka gadagājuma medniekiem ar tiem glaudāmajiem telefoniem neiet raiti, un tad kāds brauc pie veiksmīgā mednieka un fotografējas. No priekšas, no sāniem, ar cepuri, bez cepures, ar brillēm, ar šlipsi utt. Tā arī mans telefons iepīkstas vienā vakarā, ka kviešu cūka esot gar zemi. Kad beidzu savu sēdēšanu, aizbraucu. Sarīkojam studijas fotosesiju un vedam ruksi mājās. Rako šoreiz darba nav. Tikai tik, cik traucēt mums aizvilkt medījumu līdz auto, kas odu ielenkumā jau tāpat nav ļoti baudāms pasākums. Nu bet beigās ruksis ir medniekmājā, uzkabināts vēsumā. Ir vēls, pasēžam mazliet un gulēt. No rīta agrais rīts (šķiet, ka nekas netiks samedīts), un ap dienas vidu atvadāmies un dodamies mājup.
Man līdz mājām 45 minūšu brauciens. Pēc negulētās nakts acis krīt ciet un braucot ķēmi rādās. Jau iztēlojos, kā mājās atvēršu dzesētavu, kur jau vēsumā glabājas Jāņiem paredzētā miežu sula…un pēc tam šūpūļtīklā saulītē kopā ar Rako palasīšu kādu ļoti interesantu grāmatu… Iebraucu pagalmā, izkrāmēju auto. Kas seifā, kas mazgājams, kas vēl kur. Sagatavojos ātri nopeldēties un tad pēc tās miežu sulas. Bet! Iezvanās telefons. Mednieks, kurš iepriekšējā vakarā nomedījis to ruksi. Saka – tas, kurš mājās un tiek tagad dīrāts, neesot īstais. Man uzreiz nepielec, šķiet, ka atkal ķēmi rādās, tikai tagad telefonā. Es taču pats reģistrēju to ruksi Mednī, pats vilku, mednieks stāstīja, kā viss tur bijis. Un tagad nav īstais. Ko tad mēs tur izvilkām? Nu bet neesot īstais un viss. Šitam citi caurumi, no nepareizās puses, un vispār vajagot suni. Nu neko. Krāmēju suņa mantas atpakaļ auto, velku atpakaļ kājās meža drēbes (biju jau tā kā peldēšanai saģērbies) un braucam atpakaļ uz medniekmāju. Dodamies pa tiešo uz lauku, kur tika medīts ruksis. Vienalga – īstais vai neīstais. Aprīkoju Rako ar siksnu un citām uzpariktēm, paņemu gludo, un kopā ar mednieku ejam meklēt. Netālu no vietas, kur vakar izvilkām ruksi grāvja otrā pusē Rako ātri atrod asinis un dodas iekšā mežā. Asinspēdas ved cauri tai asiņu peļķei, no kuras izvilkām vakar ruksi. Man jau rodas pārliecība, ka viss te aplami, ka īstais ruksis ir jau mājās, bet Rako dodas iekšā kārklu un apšu mudžeklī. Nu īstā čuhņā. Pa vidu vēl arī visādi asinssūcēji, dunduri u. c. palīgi. Nav nez cik tālu (kādi metri 150–200), kad Rako apstājas. Grebene gaisā, un pats vibrē. Pēc šī man skaidrs, ka tas, ko viņš jūt un saož, noteikti nav irsis vai dundurs, bet gan kaut kas krietni smirdīgāks. Garajā zālē un krūmos neko nevar redzēt, bet tuvojos ar bisi gatavībā, suns mazliet man priekšā. Un tur jau tas arī ir – īstais, pērnais. Nav jāpiešauj, jo ir jau nomedījies. Izvelkam no krūmiem, otra fotosesija Mednim, un velkam uz auto. Dīvainā veidā ruksis nemaz nav sabojājies karstajā laikā.
Kad esam medniekmājā un dzeru kafiju, tiek analizēta radusies situācija. Kur tur radās tas otrs ruksis. Mednieks, kurš nomedīja, ir kungs gados. Ļoti azartisks un sprauns (kaut nu visi jaunie mednieki būtu tik veikli). Sēdējis tornī, pamanījis kviešos vienu ruksi. Pa grāvi līdis klāt un, kad jau pietiekami tuvu, tad šāvis. Ruksis pēc šāviena iekviecies un uz lauka malu prom, grāvī iekšā un otrā pusē ārā. Tajā vietā grāvja kants nav aizaugusi un mednieks no rokas šāvis otrreiz. Ruksis ripā un gatavs. To tad mēs arī naktī izvilkām, bet tam ruksim tikai viens caurums un no tās puses, kurā nešāva pirmo šāvienu, pēc kura bija kvieciens. Nevar būt, ka ruksis kvieca tāpat vien aiz gara laika, pirmajam šāvienam bija jātrāpa, bet, dīrājot no tās puses, kur šauts, cauruma nav. Un vispār otra cauruma nav. Bet ir labs trāpījums no otras puses, no tās, kas bija redzama, kad šāva otrreiz grāvja otrā pusē. Izrādās, ka bija divi rukši. Viens uz lauka, bet otrs rakņājās pa grāvi, un to mednieks nemaz neredzēja. Pēc šāviena tas otrais sabijās un muka, to arī, no rokas šaujot, nomedīja, un bija gatavs uz vietas. Pa to laiku tas pirmais sašautais paskrēja pa grāvi uz priekšu un citā vietā pāri grāvim mežā iekšā. Bet, tā kā ruksis gar zemi un viens tik bijis, neviens jau neskatījās, vai tur vēl kāds apšaudīts ruksis pa lauku neskraida. Izvilkām, un miers.
Tā nu ne vien man, bet arī otram medniekam ķēmi bija rādījušies. Labi, ka Rako tikai uz degunu paļaujas un neklausās, ko mēs tur runājam. Iet un atrod. Ja tev ir asinspēdu suns, tad netici tam, ko redzi. Skaties uz suni un paklausīgi brien līdzi. Beigās jau kaut ko atradīsi. Šaujam garām!
Pievienojies Whatsapp grupai Asinspēdu suņi!
Pļauka lācim, savilcēju loterija, gads klusinātāja iegādei. Jānis Pūtelis “Šauj garām! #237 epizode”
Abonē žurnālu Medības!
