Justa Dzedona medniekstāsts
Jauka un auksti sniegota dzinējmedību diena. Laiks labs, un viss skaisti. Naktī ir kaut kas uzsnidzis, un tiek lenkts. Katram medniekam medību vadītājs izdala kādu maršrutu, un visi dodas brist un klumburēt pa stigām un grāvjiem, lai kaut ko nolenktu un vēlāk tad arī nomedītu.
Lencot ir atrasti gan brieži, gan mežacūkas un pat alnis. Viscerīgākais no visa ir mežacūku lenkums. Ir par 95% skaidrs, ka bars ir ielenktajā mastā. Šo mastu arī izlemj ņemt kā pirmo. Vietu izloze, dzinēju grupas izloze, un sākas.
Auksts, stāvu cirsmas malā un pamazām salstu. Dzinēju balsis un suņus dzird, bet šāvienu nav un par cūkām arī nekādas ziņas nenāk mobilajā telefonā. Kad masts jau pie beigām, beidzot sākas šaušana. Cūkas notupējušas līdz pēdējam brīdim vienā masta stūrī un, kad suņi jau praktiski tām kož kājās, beidzot sāk kaut kur skriet. Šauj vismaz trijās masta malās. Drīz arī masts cauri un tiek skaidroti rezultāti. Ir zināms par vienu sivēnu, kurš aizgājis ar asinīm, un laika tam līdzi nepilnu kilometru. Un vēl ir lielāka cūka, kura pārlidojusi pāri ceļam caur mednieku līniju. Tai arī kaut kādas asinspiles novērotas.
Paiet labs laiks, kamēr visu noskaidro un visi savācas. Lēmums ir, ka mēs ar Rako, kurš pacietīgi sēž mašīnas bagāžniekā savā būrī uz bebrādas, un mednieks, kurš šāvis sivēnu, sekosim sivēna pēdām no vietas, kur laika beigusi pakaļdzīšanos. Pārējie mednieki lozē vietas un stājas ap mastu, kur iegājusi otra lielākā lidojošā mežacūka ar asinspēdām.
Mūsu ceļojums pakaļ sivēnam izvēršas pamatīgi garā bruņotā pastaigā pa sniegu. Ir nelielas asinspiles regulāri, bet sivēns ne mirkli nav stājies. Pat šķērsojot padziļu grāvi ar stāviem krastiem. Ejam un ejam. Kad šķērsojam kārtējo mastu un iznākam uz meža ceļa, esam nogājuši jau četrus kilometrus. Pieņemam lēmumu, ka šī izklaide jābeidz, jo neizskatās, ka sivēns pat piebremzē savā gaitā. Viņš varētu būt jau vēl 3–4 km tālāk.
Tikmēr pārējie mednieki ir pabeiguši lidojošās cūkas mastu. Mastā ir bijis viens vientuļš sivēns, kurš izmucis. Savainotās mežacūkas pēdas ved ārā no masta, asiņu nav daudz. Viens dzinējs turpinājis sekot jau ārpus masta un ziņo, ka bijusi arī kāda guļvieta, bet cūka aizgājusi uz vēl nākamo mastu.
Diena ir pusē, medības turpinās citā mastā. Kad jau tuvojas krēsla, medību nobeiguma līnija. Pa visu dienu nav nomedīts pilnīgi nekas, visi pa mājām, bet man nedod miera tas, ka savainotajai mežacūkai bijušas guļvietas. Ierosinu to sašauto ruksi vēl pameklēt, un seši mednieki paliek, lai nosegtu potenciālā masta pārejas. Kā jau tas ierasts, jau ir tumšs, kad sākam iet pa asinspēdām. Pēc dažiem simtiem metru tiešām parādās guļvietas un pēdas nepārprotami ved uz blakus mastu. Rako tām seko. Blakus masta pārejas līnijā ir mednieks. Rako šķērso stigu un ieiet blakus mastā, bet uzreiz met loku un nāk atpakaļ. Es sniegā skaidri redzu, ka pēdas ved uz blakus mastu cauri kārklu mudžeklim, bet Rako nāk atpakaļ. Nodomāju, ka suns pazaudējis pēdas, jo tur ūdens un arī grāvis. Meklēju pēdas, lai uzliktu Rako atpakaļ uz tām jau aiz stigas, bet tikmēr suns pazūd no mana redzesloka. Redzu navigācijā, ka virzās atpakaļ mastā, kur cūkas nav. Mastā, no kura cūka izgājusi, un attālums līdz sunim tikai pieaug. Man nav citu variantu, kā sekot navigācijai pakaļ sunim, jo jebkurā gadījumā man viņš jādabū rokā, lai uzliktu atpakaļ uz pēdām, kas aiziet uz blakus mastu. Redzu, ka Rako jau 400–500 metrus no manis, un pats sev par lielu pārsteigumu arī atrodu jau citu savainotās mežacūkas guļvietu, kas ir kādus 150–200 metrus no vietas, kur cūkai vajadzēja iziet no masta (pēc pēdām vadoties). Un te jau arī garmins rāda, ka Rako barking. Vairs nav šaubu, kaut kas savainots ir atrasts. Neesmu drošs, kas atrasts, jo cūka tak ir blakus mastā. Skrienu pa tumsu Rako virzienā, pieres lukturis rāda ceļu un pēc brīža jau redzu Rako, kurš nikni rej uz kaut ko, kas atrodas kaut kur. Pieeju klāt un redzu, ka metrus desmit no Rako starp kokiem ir mežacūka. Ne gluži bēg un arī ne gluži uzbrūk. Stāv sabozusies ar purnu pret suni, bet Rako drošā attālumā griežas ap savainoto cūku un rej. Divi šāvieni pieres lampiņas gaismā, un mežacūka kaut kā nomedīta. Rakstu čatā citiem medniekiem, ka process ir galā. Paņemu suni saitē, nosūtu grupai koordinātas un vedu Rako uz auto.
Man joprojām nav skaidrs, kas tad ar to cūku, kura ar asinīm iegājusi blakus mastā. Pa ceļam vēlreiz izstaigāju to vietu, kur šķita, ka suns pazaudēja pēdas un cūkai bija jābūt blakus mastā. Pēdas ar asinīm tiešām nepārprotami ved ārā no masta, kurā cūka nomedīta, bet pēc uzmanīgas rāpošanas pa piesnigušajiem kārkliem atrodu, ka pa tām pašām pēdām cūka gājusi atpakaļ. Gājusi pa savām pēdām bez asinīm vismaz metrus 150 vai pat visus 200. Tumsā praktiski nevar pamanīt, ka tur ir vēl vienas pēdas. Nu un pēc tiem 200 metriem jau atkal guļvietas, kuras arī es, skrienot suņa virzienā, pamanīju. Varu pierakstīt savā blociņā, ka kārtēja reize, kad izrādās – sunim ir bijusi taisnība, bet es, lempis, neko neesmu sapratis.
Gribas arī noskaidrot, kur tad cūkai ir trāpīts, ja šāda riņķošana pēc ievainojuma. Pēc medījuma apskates mājās nākamajā dienā top skaidrs, ka brīdī, kad pirmajā mastā mežacūka lidoja pāri mednieku līnijai, tā bija pārāk augstu palēkusies. Ļoti lecīga izrādījusies mežacūka. Mednieks tēmējis un izšāvis ļoti labi, bet cūka tobrīd izrādījusies par augstu. Viens šāviens šņukurā, otrs vēdera lejasdaļā. Abi ievainojumi ļāva cūkai pirmos 500–600 metrus aiziet bez kavēšanās un ar samērā maz asinīm, pēc tam gan parādījās guļvietas. Noķērām un nomedījām pēc kāda kilometra no pirmā šāviena vietas, kas bezsniega apstākļos, visticamāk, vispār nebūtu izsekojams, jo pat sniegā bez suņa nekas labs nesanāca.
Tā nu man dzinējmedību diena izvērtās par vienu garu pastaigu divos cēlienos ar suni un nedaudz stāvēšanu uz numura. Dienas beigās gan palaimējās būt vienīgajam, kurš todien kaut ko nomedīja. Būtu stāvējis tikai uz numuriem, tā arī būtu veiksmīgi salis visu dienu. Ja tev ir asinspēdu suns un tu ej un meklē, tad Diāna tev arī dod to veiksmi. Komplektā ar pamatīgu brišanu pa sniegu un dubļiem. Protams, arī veselīgu nogurumu dienas beigās. Šaujam garām!
Mednieki ir “melnie kretīni” un daba ir jāsargā! “Šauj garām!” #231 epizode
