Sāvienas pusē Ļaudonas pagastā medī Artis Sīlis. Viņa ceļš uz medniecību ir visai neparasts. Vaicāts, kāpēc izvēlējies kļūt par mednieku, Artis Sīlis teic, ka bērnībā pievērsties medībām nav bijis iespējas – vēl bijis par mazu, kad kaimiņš gājis šņepes medīt Balvu rajona Lazdukalnā.
Vainīgi… gaļas konservi un Aldis
“Un tā līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad iepazinos ar Aldi Bondaru – vietējo mežzini. Pamazām viņš mani ievilka medniecībā, par ko esmu ļoti priecīgs. Kādus desmit gadus nostaigāju dzinējos, līdz beidzot nokārtoju mednieka eksāmenu. Cik ilgi tad iesi tikai dzinējos?” tā Artis Sīlis.
“Nu jau tālajā 2006. gadā mēs aizbraucām uz Krimu. Braucām pa Arabata strēli. Nolaidām automašīnas riepām spiedienu un septiņdesmit kilometrus braucām praktiski pa pļavu. Vietējie policisti brīnījās, kā mēs līdz Feodosijai nokļuvām… Taču tas stāsts ir par to, ka, gatavojoties braucienam, katram bija jāsagādā zināms skaits gaļas konservu. Aldis ar kolēģi, protams, paņēma medījuma gaļas konservus, savukārt man nekas cits neatlika kā Tūristu brokastis iegādāties veikalā. Uz pannas pie kartupeļiem sildot medījuma konservus, ir gaļa, bet Tūristu brokastis pārvērtās par šķidrumu ar gaļai līdzīgu smaržu. Sapratu, pie kārtīgiem gaļas konserviem var tikt, tikai ejot medībās. Arī līdzi tos paņemt nav problēmu un vest pāri robežām, īpaši, ja uz kārbiņas ir uzraksti, kas liecina, ka tajā ir zivis… Tieši tādi noformētās kārbiņās bija iepildīti gaļas konservi, ko gatavoja vietējie meistari.”
Desmit gadu dzinējos ir ilgs laiks. Artis teic, ka piedzīvots daudz neparastu brīžu. Protams, no sākuma bija jāiepazīst mežs un ne reizi vien gadījies aiziet ne tajā virzienā, kur nepieciešams.
“Man veicās tīri labi. Lai gan ar aļņiem bieži vien bija grūti atrast kopīgu valodu. Īpaši decembra baigās, kad viņiem jau ir slinkums kaut kur doties. Viņi it kā zina, ka medību sezona tūlīt, tūlīt beigsies. Pagriežas pret mani un skatās, kā jautādams, un ko tu man padarīsi, ja es nekur neiešu? Jāpastaigā kārtīgi apkārt, līdz tas sāk kustēties vēlamajā virzienā. Savukārt sezonas sākumā alnis no masta ir ārā kā nagliņa! Tikai iesaucies masta sākumā, dzirdi – otrā pusē jau šauj!
Brieži savukārt ir fiksie zēni. Kā kas, kājas pāri pleciem un projām. Īpaši tur, kur mednieku nav…
Esmu sapratis, ka meža vidū malkas ir daudz, bet dzīvnieku nav. Visiem mājas ir mežmalā. Iziet lauka malā, paēd un atgriežas mežmalas krūmos. Alnis, tas gan vairāk pa purviem vien.
Gar meža malu var redzēt taciņas. Dzīvnieki paši pa tām iet un piefiksē, ja tās izmanto mednieks. Un tad viņi no biezokņa ārā nemaz nenāk. Ja atnāk laikus, ir cerības medījumu sagaidīt daudz ātrāk. Tas pats arī pie barotavas. Cik bieži gadās briedi redzēt pašam? Meža kamerā, tā ir cita lieta! Vēl labi darbojas paņēmiens, ka mednieku atved un atstāj, bet pārējie patrokšņo un skaļi aizbrauc. Tad medības, visticamāk, būs sekmīgas,” skaidro mednieks.
No cūkām uz briežiem
Artis Sīlis teic, ka viņam vislabāk patīk individuālās medības. Tas, kurus tieši dzīvniekus ir vēlme medīt, ar laiku mainās.
“Iepriekš man ļoti patika mežacūku medības, īpaši sivēnu medības. Taču Āfrikas cūku mēris savā ziņā šo prieku laupīja. Savulaik gāju un meklēju rukšus, tagad vairs ne, lai gan uzskatu, ka mežā nekā garšīgāka par cūku nav. Arī pats mēris neizplatījās vienmērīgi, bet tādiem kā lēcieniem. Piemēram, Sāvienas apkaimē bija pāris gadījumu, bet lielajā meža masīvā, ko dēvējam par Lielmežu. neviena.
Tad sāku pētīt briežus. Centos izprast šo dzīvnieku uzvedību. Klausījos baurī, taču nemedīju. Man tāds mazs tornītis, centos ar to nokļūt pēc iespējas tuvāk baura vietai. Ne reizi vien izdevās nokļūt pašā baura viducī. Tad man apkārt bija varens briežu koncerts! Vēroju, kā vadonis dzenāja projām augumā nedaudz mazākos briežus. Jaunie pat tuvumā nenāca! Iespaidīgi un neaizmirstami mirkļi!
Reiz miglā nemaz līdz tornītim netiku. Šķita, ka brieži ir visapkārt. Klaudzēja ragi un varēja saklausīt pat elpu… Mana klātbūtne viņus nepavisam netraucēja.
Novēroju, ka mūsu apkaimē ir divu veidu brieži. Vieni ar ļoti stāviem ragiem, otri, ja tā var teikt, ar zemu sēžu, kas ir īsāki un ar ne tik lielu izvērsumu. Vieni brieži vairāk mīt Aiviekstes upes labajā krastā, otri – kreisajā.
Ragi nav vienīgais kritērijs
Pirms gadiem septiņiem astoņiem SIA Rieksts mednieki atveda buļļus, tā teikt, asiņu uzlabošanai mūsu apkaimes mežā. Taču eksperiments beidzās jau otrajā sezonā – lai arī buļļiem bija krotālijas ausīs, tie krita viens pēc otra… Nejutām, ka kaut kā būtu ietekmēta populācija, varbūt tie vienkārši nepaspēja…” stāsta mednieks.
Kā vērtējama staltbriežu selekcija? Sīļa kungs teic, ka viņš ir lauksaimnieks un, ja savā biznesā vērtētu dzīvniekus tikai pēc ragiem, būtu slikti. Jāsaprot, ko tu vēlies selekcionēt. Mežā tiek vērtēti tikai ragi, bieži netiek ņemts vērā ne buļļa lielums, ne citas īpašības. Netiek vērtētas arī govis. Taču iespējas ir. Lielai daļai mednieku ir meža kameras, un labi var novērtēt dzīvniekus pirms nomedīšanas. Kā buļļus, tā govis. Tā var saprast, kas tavā mežā dzīvo un kuri īpatņi būti izņemami no populācijas. Dzīvniekus praktiski var pazīt vaigā. Un, vērtējot tikai bulli, ir iespēja strādāt tikai ar pusi pieejamā ģenētiskā materiāla. Ja vērtē tikai ragus, ar vēl mazāku daudzumu. Tāpat svarīgs ir dzīvniekiem pieejamo minerālvielu daudzums, kas būtiski ietekmē ragu kvalitāti.
Pašam savi brieži
Artis Slīlis nodarbojas ar lopkopību. Pamatā viņa saimniecībā ir gaļas liellopi. Taču atsevišķā aplokā mīt pašam savs dambriežu ganāmpulks. Tas ļauj spriest par ragu kvalitātes atkarību no barības bāzes un arī par buļļu savstarpējām attiecībām, kas mēdz būt visai nežēlīgas, piemēram, jaunajiem buļļiem izrēķinoties ar vecajiem un liekot lietā asos ragu acu žuburus. Kā pats Artis joko, dambrieži vajadzīgi, lai vienmēr var pagatavot kārtīgus gaļas konservus. Bet ja nopietni, gaļai domātajiem Limuzīnas šķirnes liellopiem pirms kaušanas jāļauj nomierināties. Pretējā gadījumā tajā ir ļoti augsts adrenalīna līmenis un gaļa ir negaršīga. Savukārt no tās pagatavotie konservi neglabājas.
Gaļa jānogatavina
“Medījuma gaļu svarīgi ir nogatavināt. Jau ilgāku laiku tajā pašā vakarā pēc medībām medījumu nedalām. Protams, ja laiks silts, ir vairāk jāpapūlas, nepieciešama dzesētava, kurā var nodrošināt īpašus apstākļus. Mums ir dzesētava, kurā var ievietot nesadalītu liemeni. Tam jānostāv vismaz trīs dienas, un tad gaļa iegūst pavisam citu kvalitāti. Taču šāvienam jābūt precīzam un tīram. Ja šāviens ir netīrs, gaļu nogatavināt nedrīkst. Tajā ir ienestas baktērijas, un gaļa strauji sāks bojāties, piemēram, ja trāpījums ir kuņģī, gurnā, plecā. Citādi, ja trāpījums ir galvā, mugurā, kaklā. Telpā, kurā gaļa nogatavinās, nepieciešama liela gaisa kubatūra vai vismaz jānotiek intensīvai gaisa apmaiņai, lai aizvadītu projām lieko mitrumu. Temperatūra nedrīkst būt augstāka par septiņiem grādiem. Optimālākā temperatūra – no nulles līdz četriem grādiem. Vēlā rudenī tā parasti nav problēma. Pretējā gadījumā pastāv liela varbūtība, ka gaļa sāks pelēt. Parasti ir tā – ja vienā sestdienā medījam, dalām nākamajā.
Loti svarīga ir arī medījuma tīra nodīrāšana, nesasmērējot gaļu no ārpuses. Pat tad, ja briežu bullis ir tūlīt pēc riesta, tam uzmanīgi nodīrājot pavēderi, nav ne vainas. Visa smaka paliek ādā. Tā var dīrāt arī kuili un ir labāk.
Neesam mēģinājuši nogatavināt izvēdinātu dzīvnieku, taču nenodīrājot ādu, kā to dara dažās Rietumeiropas valstīs,” skaidro Artis Sīlis.
Ieradumiem liels spēks
Cenšoties medījumam raidīt pēc iespējas tīrāku šāvienu, veidojas ieradums, kas reizēm var izspēlēt nepatīkamu joku.
“Reiz vaktēšanai biju izvēlējies malkas čupu. Pamanīju vilku un raidīju šāvienu. Kaklā, protams… Taču vilkam tur spalvas daudz. Protams, ka netrāpīju un savu iespēju palaidu garām. Savukārt lūša trofeja man ir. Sēdēju Sausās pļavas stūrī. Man vēl gludais bija. Bija pabērti kartupeļi. Pēkšņi ievēroju, ka man pakaļ pa pēdām atskrējis suns. Paskatījās uz mani, paostīja gaisu un ieskrēja mežā. Pēc minūtēm trim izskrēja ārā. Gribēju pasaukt, bet tas tak nav suns! Skatos – lūsis! Ar lodi kā šāvu, taksidermists ilgi lāpīja kažoku. Tā es tiku pie savas lūša trofejas,” atceras Sīļa kungs.
Recepte. Sulīgu kotlešu noslēpums
Par aļņu un citu medījamo dzīvnieku apstrādi lasi pielikumā “Medījumu gaļa”
MEDĪBAS + PIELIKUMI = 6 žurnāli + 2 pielikumi
