Alda Jermaka raksts no mūsu arhīva
Precīzi izdarītu šāvienu pieredzējušais ložu šaušanas treneris Andris Jaunbērziņš salīdzina ar trāpīgu sitienu karatē cīņā. Panākumu nodrošina daudzi – katrs par sevi ļoti nozīmīgs – faktori: sākot ar cilvēka anatomiju, psiholoģiju, mehāniku un beidzot ar tehnisko izpildījumu. Tas ir kā algoritms matemātikas zinātnē – pēc stingri noteiktiem likumiem izdarāmu aprēķinu sistēma, kura pēc šo aprēķinu secīgas izpildes noved pie izvirzītā uzdevuma atrisinājuma. Aritmētikā, piemēram, tā ir saknes izvilkšana no skaitļa, bet šaušanā tas ir trāpījums desmitniekā.
Šāviens tiek izdarīts ļoti īsā mirklī, bet patiesībā tas ir vairākas sastāvdaļas ietverošs process. Šautuvē tas ir mazliet citādi nekā notiek praktiskajās medībās brīvā dabā un visdažādākajos laika apstākļos. Bet pamatā viss sākas, tiklīdz acs saskata mērķi, fokusējas uz to. Caur smadzenēm impulss pa nervu receptoriem tiek nodots tālāk uz roku un pirkstu, kurš īstajā brīdī nospiež ieroča sprūdu, kas iedarbojas uz dzelksni. Tālāk seko sitiens pa kapseli, tā dod dzirksteli, vēlāk aizdegas pulveris, patronas čaulā rodas gāzu spiediens, un sākas lodes kustība pa stobra vītni. Precīzs trāpījums vai kļūda rodas tieši stobra galā, kad šāvējs notur ieroci nekustīgi vai dažādu iemeslu dēļ parauj to visbiežāk uz leju. Redziet, cik garš ir šāviena apraksts, taču patiesībā tas notiek dažās sekundes desmitdaļās.
Domāju, būs godīgi, ja īsumā pastāstīšu par godājamā vīra un trenera Andra Jaunbērziņa dzīves un darba pieredzi un to, kāpēc varam uzticēties viņa autoritatīvajām pamācībām. Andris, kā pats saka, ar ložu šaušanu stipri uz tu ir jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Viss sākās, kad jaunietis mācījās Gulbenes 1. vidusskolā. Padomju laikos obligāts priekšmets bija militārā apmācība. Skolotājs – armijas virsnieks redzēja, ka audzēknim ir labi panākumi un dotības precīzā šaušanā, izveidojās labas attiecības, un kabinetā skapī glabātās sešas mazkalibra šautenes vasaras brīvlaikā tika nodotas lielākai drošībai Andra vecāku lauku mājās. Bet ieroči mierā un bezdarbībā nestāvēja. Puikas jau nebūtu riktīgi puikas, ja šādu izdevību neizmantotu. Kopā ar draugiem vai vienatnē Andris, ievērojot drošības pasākumus, šāva mērķos, ko tur slēpt, reizēm aizgāja uz nelielām jaktēm. Daudz interesantāk taču ir trāpīt un iegūt kaut sīku un nelielu, bet medījumu. Vārnas, kovārņi, žagatas vasarās kļuva par ikdienas guvumu, gadījās, ka no censoņa rokas krita kāda lapsa, rubenis, mednis, arī buciņš uz Jāņiem. Taču nekādas citas nopietnākas ziepes netika savārītas un viss beidzās laimīgi.
Jau vidusskolas laikā Andris sāka piedalīties DOSAAF trīscīņā, guva labus panākumus un vēlāk tika uzaicināts Gulbenes sporta skolā par ložu šaušanas treneri. Nostrādātajos desmit gados tika izaudzināti daudzi perspektīvi jaunie šāvēji, kuri labus rezultātus parādīja dažādās sporta biedrībās, Rasma Vaska un Ilgvars Griška kļuva par sporta meistariem. Jaunbērziņa vārds tapa zināms Latvijā, un viņu centās pārvilināt vairāku citu rajonu sporta skolas. Andris tolaik slimoja ar astmu, dakteri kā labvēlīgāko klimatu ieteica Talsus, arī piedāvājums bija vilinošāks, un 1975. gadā viņš izvēlējās Kurzemi. Skolas direktors un treneris Antons Kivlenieks savu vārdu turēja, Andris saņēma apsolīto dzīvokli, drīz arī pienāca automašīnas rinda. Talsu sporta skola ar saviem šāvējiem septiņdesmitajos gados bija slavena tālu aiz Latvijas PSR robežām. Talseniece Baiba Zariņa-Berklava 1974. gadā uzvarēja Eiropas meistarsacīkstēs un kļuva arī par divkārtēju pasaules čempioni. Viņas pasaules rekords šaušanā ar pneimatisko ieroci – 391 punkts – noturējās septiņus gadus. 1981. gadā Baiba Berklava atkal kļuva par pasaules meistarsacīkšu zelta medaļas īpašnieci un viņas sasniegtais rekords 393 punkti palika nemainīgs vēl ilgus gadus. Jāpiezīmē, ka šādi panākumi tika sasniegti, startējot kopā ar vīriešiem, jo tajos laikos atsevišķi sievietēm tāda disciplīna nepastāvēja. Septiņdesmitajos starptautiskajā līmenī spīdēja arī cits sporta skolas absolvents Andris Bucis, kurš PSRS izlases sastāvā kļuva par trīskārtēju pasaules čempionu skrejošu mērķu šaušanā komandu vērtējumā.
Arī Andra Jaunbērziņa audzēkņi guva vērā ņemamus sasniegumus, vairāki tika iekļauti Latvijas PSR un sporta biedrību izlasēs. Jānis Tamms, Juris Zelts, Agnis Dombrovics skrejošas mežcūkas šaušanā vienā sērijā ar 100 punktiem ir Latvijas rekorda līdzīpašnieki, bet Tammam pieder valsts rekords četrās sērijās, un tas ir 395 punkti. Vairāki absolventi kļuva par treneriem, arī viņa meita Ilze un Agnis Dombrovics, kurš piedalās mūsu tāsdienas sarunā Andra Jaunbērziņa mednieku apmācības skolas klasē Talsos.
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bija izveidojušās labas attiecības ar PSRS izlašu šaušanas treneriem un ieroču meistariem. Savai sporta skolai Andris caur šiem sakariem kā pirmais ieguva iespēju iegādāties inventāru – teicamas šautenes, kas pēc jaunu ieroču iegādāšanās padomijas sportistu izlasēm tika izpārdotas, bet joprojām bija ļoti kvalitatīvas.
Kad Jaunbērziņš Talsos atvēra medību piederumu veikalu un ierīkoja šautuvi, viņš nodibināja personīgus biznesa sakarus ar slavenākajām un vadošajām medību un sporta ieroču ražotāju firmām Walther, Feinwerkbau, Anschutz. Kopš Vācija zaudēja Otrajā pasaules karā, tai tika aizliegta kaujas ieroču ražošana, labākie ieroču meistari pārgāja uz sporta šauteņu un stobru izgatavošanu un vairāk nekā piecdesmit gadus bija visiem citiem tālu priekšā, arī tagad Vācija šajās tehnoloģijās ir vadošā pasaulē. Andris, būdams personīgi pazīstams ar veco Anšucu, rada iespēju apgādāt ar šiem stobriem Latvijas izlases sportistus, senas draudzības vārdā palīdzēja arī Krievijas biatlona izlasei, jo vācieši pa tiešo krieviem sportiskas konkurences apstākļos ieročus lāgā negribēja pārdot.
Kā autoritatīvs treneris Andris Jaunbērziņš piedalījās visaugstākā līmeņa treneru semināros, kur apguva daudz derīga Latvijas sportistu, arī biatlona izlases konsultēšanai. Lūk, piemēram viens tolaiku nodarbību tests. Pirmajā apmācību dienā katram priekšā ir trīs pogas, uz ekrāna trīs lampiņas. Tikko kāda iedegas, jānospiež podziņa. Vidējais rādītājs bija 0,17 sekundes. Citā dienā ir pogas trīs dažādās krāsās, kādas krāsas lampiņa iedegas, tāda poga jānospiež. Rezultāts 0,24 sekundes. Noslēgumā vēl viens tests, bet ar obligātu nosacījumu – nedrīkst kļūdīties! Un cilvēks, ja nav pati pilnība psiholoģiskajā ziņā, sāk nervozēt, jo kļūdīties taču nedrīkst. Un rezultāts liek sevi manīt, tagad tas ir 0,39 sekundes. Andris teic, ka šāds psiholoģiskais moments atspoguļojas arī uz ugunslīnijas sacensībās, mežā stāvot uz masta vai sēžot tornī. Ja par visu vari gribi trāpīt, rodas šaubas, mainās pat stāja un gadās, ka atbildības sloga dēļ veidojas kavējums vai šāviens tiek norauts.
Agnis Dombrovics uzskata, ka visa pamatā ir ilgstoši treniņi. Mājas apstākļos pareizas stājas veidošanai un rokas noturībai var izmantot hanteli, gludekli vai pat slotaskātu, taču iemācīties šaut ar bisi var tikai ar bisi. Visbiežāk kļūda trāpījumā rodas ieroča gaiļa nospiešanas laikā, inerces vai psiholoģiskās nesagatavotības dēļ stobrs tiek parauts uz leju. Ja stobrs lodes izlidošanas brīdī tiek parauts kaut vai par milimetru, 50 metru attālumā tas jau ir pietiekami, lai notiktu pūdelis. Tas ir tāpat kā fotogrāfiem iesācējiem. Atcerieties, izdarot pirmos uzņēmumus, bilde bieži izrādījās izsmērēta. Jo spiežot aparāta slēdzi, tiek izkustināta kamera. Abi treneri uzskata, ka izcilus rezultātus var sasniegt, tikai pilnībā pārvaldot savu ķermeni un kontrolējot kustības. Reālajā dzīvē nenotiek tā – esi nokārtojis eksāmenu, dabūjis mednieka apliecību, ieroča lietošanas atļauju, pirmo reizi aizej uz medībām un, kā šauj, tā krīt. Tādēļ vispirms jāsāk ar smadzeņu treniņiem, jo panākumus nosaka procesi šāvēju galvās.
Praktisks padoms šaušanā. Agnis Dombrovics: “Pneimatika ir visas šaušanas tehnikas bāze”
👉 Abonē 2024 gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2023 gadam ar 3 pielikumiem.
Decembra numurā par to, kad inspektors traucē medības!
Abonē žurnālu Medības 2024. gadam
