Bailes – tā vienā vārdā var raksturot lauku teritorijās dzīvojošo sajūtas, redzot savas mājas pagalmā sniegā atstātas vilku pēdas. Vilki tepat vien ir un nebaidās viesoties tur, kur dzīvo cilvēki. Diemžēl reizēm šāda viesošanās beidzas ar saplosītiem vai pazudušiem mājdzīvniekiem un mājlopiem. Situācija ir kritiska, tādēļ Valsts meža dienests aicina ziņot par redzētām vilku pēdām. To ir svarīgi darīt, lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par vilku izplatību Latvijā un varētu lemt par šo plēsēju ierobežošanas pasākumiem, tostarp mūsu pusē.
Kā norāda Valsts meža dienests, – skaidri un sniegoti laika apstākļi ir īpaši labvēlīgi dzīvnieku klātbūtnes pazīmju novērošanai. Tādēļ medniekus un ikvienu, kurš dodas dabā, dienests aicina ziņot par vilku klātbūtnes pazīmēm – pēdām, ekskrementiem, kā arī atrastiem noplēstiem dzīvniekiem. Pazīmju fotogrāfiju un GPS koordināšu nosūtīšanai visērtāk ir izmantot lietotni “Mednis”, kas bez maksas ir lejupielādējama viedtālruņos. Šī lietotne ir savienota ar Meža valsts reģistra informācijas sistēmu, tādēļ informācijas ticamības nolūkā lietotājiem ir nepieciešams autorizēties. Lai nosūtītu vilku klātbūtnes pazīmes, lietotnē “Mednis” jāatver sadaļa “Novērojumi” un jāatļauj lietotnei uzņemt fotogrāfijas. GPS koordināšu fiksēšanai viedtālrunī nepieciešams ieslēgt atrašanās vietas noteikšanas funkciju un vēlams aktivizēt mobilo datu pieeju. Mednieki gan šai ziņošanai neredz jēgu – piemēram, Liepnā vilki klīstot bariem – varot fotografēt ne tikai pēdas…
Alūksnes novadā vilku ir daudz, sarunu iesāk Valsts meža dienesta Alūksnes mežniecības vecākais mežzinis Andris Mičulis. Vilku pēdas mežos redz gan dienesta darbinieki, gan par tiem ziņo iedzīvotāji. “Cik vilku mūsu pusē ir, precīzākus datus zināsim pēc plēsēju monitoringa. Tas nozīmē, ka katrs mežzinis apsekos noteiktu teritoriju, vēlams sniega apstākļos, un piefiksēs tur esošās plēsēju pēdas. Ja sniegs būs, to izdarīs līdz šī mēneša beigām. Tad varēsim spriest konkrētāk, tomēr arī tagad varu teikt, ka vilki mežos ir. Vai vairāk kā citus gadus? Tādas aizdomas ir,” stāsta A. Mičulis.
Vai medību platībās ir lielie plēsēji? Viens svarīgs kritērijis, ko vērts ielāgot
Vilku populācijas palielināšanās, viņaprāt, nav nekas labs. “To arvien vairāk izjūt lauksaimnieki, kuri lopus tur ārā. Ir zināms konkrēts gadījums, kad vilki ganāmpulkā saplosīja mājlopus. Gadījumu noteikti ir vairāk, ne vienmēr cilvēki vēršas Valsts meža dienestā, tādēļ arī par vilku pastrādāto nav precīzu datu,” stāsta A. Mičulis un aicina lauksaimniekus ziņot saviem mežziņiem par vilku nodarīto postažu. Tas vien, ka cilvēki savstarpēji dalās ar šiem stāstiem, daudz neko nedod – ir svarīgi ziņot, lai atbildīgajām iestādēm būtu dati, kas savukārt ļautu lemt par kādiem vilku ierobežošanas pasākumiem. “Lai gan redzam, cik daudz posta vilki nodara, ir cilvēki, kuri plēsējus aizstāv un grib pilnīgi aizliegt vilku medības. Dabā bez vilka nevar, bet mans personīgais viedoklis – to skaits jākontrolē un vilku medības aizliegt nevajadzētu,” saka A. Mičulis.
Vilks cilvēkam nerādīsies
Vai cilvēki, dodoties mežā pastaigās, var sastapt vilku? A. Mičulis teic, ka visdrīzāk nē. “Plēsējs cilvēku jutīs un sadzirdēs daudz ātrāk, kā cilvēks viņu pamanīs. Parasti vilks cilvēkam nerādīsies,” saka A. Mičulis. Turklāt tie postu nodara ne vien mājdzīvniekiem un mājlopiem, bet ietekmē arī meža dzīvnieku, piemēram, stirnu un mežacūku skaitu, jo ir gaļēdāji. Augu valsts barība tiek patērēta tikai izņēmuma gadījumos.
Cilvēkiem ar vājiem nerviem neskatīties! Vilku bars noķer mežacūku un ievelk to kviecošu tumsā
Limitu, cik vilkus katru gadu Latvijā drīkst nomedīt, nosaka pēc plēsēju monitoringa datiem. 2024. gadā limits bija 300 vilki un līdz gada beigām apjoms nomedīts. Šosezon visvairāk vilku nomedīts Madonas novadā – 30 dzīvnieki. Tam seko Valmieras novads ar 24 nomedītiem vilkiem, Kuldīgas novads ar 22 un Jēkabpils, Aizkraukles un Saldus novadi ar 20 nomedītiem vilkiem katrā. Alūksnes novadā nomedīti pieci vilki. Medību noteikumi nosaka, ka vilkus medību sezonas laikā drīkst medīt no 15. jūlija līdz noteiktā nomedīšanas apjoma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 31. martu.
Šobrīd droši, bet cik ilgi?
Veterinārārstei Signei Gorbānei zināmi vairāki gadījumi, kad vilku nežēlastībā krituši cilvēku mīluļi – suņi. “Situācijas ir ļoti dažādas. Par to, ka suņa vairs nav, mums ziņo paši saimnieki, lai izņemam no kartotēkas suņa datus. Pārrunājot nākas secināt, ka suņus aiznesuši vilki. Protams, pierādīt nevienu gadījumu nevar, tās ir tikai aizdomas, jo ap māju ir vilku pēdas,” stāsta S. Gorbāne. Viņai zināms gadījums, kad ģimene bija pastaigā mežā un vietā, kur viņi staigājuši, tajā pašā dienā mednieki konstatēja vilku pēdas. “Šoreiz stāsts ar laimīgām beigām – ģimene vilkus nesatika. Tomēr tas liek aizdomāties, cik droši varam justies. Visi mednieki saka, ka cilvēkam vilks neuzbruks, ja vien nav badā. Šāds arguments drošības sajūtu nedod,” saka S. Gorbāne.
Viņa atbalsta Valsts meža dienesta aicinājumu ziņot par vilku pēdām un aicina to darīt ikvienu. “Kamēr mēs šausmināmies viens par otra stāstiem, nekas nemainās. Kopējā statistikā tas neparādās. Ir jāziņo. Ja vilki nebaidās nākt uz mājām, kur dzīvo cilvēki, un uzbrūk suņiem, es teiktu, ka kaut kas kārtībā nav un tā nevajadzētu būt.
Protams, vilki kādu aitu noplosījuši visos laikos, bet šobrīd vilki uzbrūk suņiem, kuri varētu aizstāvēties. Plēsējs apēd plēsēju. Tas nav normāli un jādomā risinājumi,” saka S. Gorbāne.
Aiznes ģimenes mīluli
Novembrī vilku uzbrukumā ģimene Jaunannas pagastā zaudēja divus gadus veco labradora šķirnes suni. Saimnieces meita Ingeborga Kalniņa laikrakstam uzticēja stāstu, lai tas būtu kā mācība citiem suņu īpašniekiem, – no vilku uzbrukuma pasargāts nav neviens. “Bija divi naktī, kad abas mammas suņu dāmas bija nemierīgas un prasījās ārā. Tas it kā nebija nekas neparasts, tā bija darījušas arī iepriekš un vienmēr ārā tika izlaistas. Tā bija arī šoreiz, līdz mamma sadzirdēja, ka pagalmā kaut kas notiek. Atvēra durvis, un uzreiz viens suns ieskrēja, bet no otra dzirdēja vien kaucienu. Sauca vārdā, bet pretī neviens neskrēja. Bija tumšs, tāpēc tonakt meklēt negāja, bet no rīta bija skaidrs – viesojušies vilki. Pagalma malā, kur beidzas zālājs un sākas labības lauki, bija divu vilku pēdas – vienas ļoti lielas, otras mazākas. Mamma sazinājās ar mednieku, kurš aizdomas apstiprināja. Jaunannā pirms tam bija jau manīta vilcene ar vairākiem bērniem. Medniekam suņu uzvedībai pirms došanās ārā bija skaidrojums – vilki jau bija pie mājas un ar skaņām vilināja suņus ārā,” stāsta I. Kalniņa.
Saimniecei izdevies vien atrast turpat pagalmā atstātas trīs suņa spalvu pūciņas. Devusies meklēt tālāk kādu liecību par suni, bet nav izdevies atrast pilnīgi neko. “Sanāk, ka suns bija paņemts zobos un nests pāri labības laukam. Vien pāris reizes nolikts zemē un pavilkts, pēc tam atkal zobos, līdz ienests meža brikšņos. Neatrādām neko. Mednieks saka, ka vilks ir bijis ļoti liels, iespējams, tēvs. Labradors ir paliela auguma suns, sver ap 20 kilogramiem, bet vilks viņu spējis paņemt zobos un aiznesis,” stāsta I. Kalniņa. Viņa neslēpj – šobrīd dzīvot laukos ir nedroši. “Protams, tagad suni tumsā ārā nelaiž, izlaiž vien mājas pusē, kur var saslēgt gaismas. Sajūtas ir neomulīgas un droši nav. Žēl, ka iepriekš neviens nerunāja par vilku klātbūtni Jaunannā. Tikai pēc mūsu ģimenes traģēdijas dzirdējām stāstus par vilku postījumiem. Par to ir jārunā skaļi, jābrīdina vienam otru,” saka I. Kalniņa.
Viņa mīl dzīvniekus, pati ir suņa saimniece, tomēr novembra notikumi apstiprinājuši pārliecību – medības aizliegt nevajag. “Protams, ir žēl zvēriņu, bet man nav jāredz viņu nāve. Ja medniekiem ir tādi pienākumi, medīt un ierobežot dzīvnieku skaitu, tad tas ir jādara un iebilst nevajag. Ja vilku ir par daudz un viņi kaitē, tad to skaits ir jāsamazina,” saka I. Kalniņa.
Viss līdz laikam…
Par vilku klātbūtni Jaunannas pusē zinoša ir Zeltīte Avota. “Ap valsts svētku laiku dēls mežā zarus veda ārā un bija nofilmējis vilkus simts metrus no mājām. Pilnīgi nebaidoties no traktortehnikas. Aizsūtīju ziņu māju saimniekiem, jo zināju, ka viņi suņus mēdz turēt ārā. Tobrīd nekādu ziņu no viņiem nesaņēmu, bet pēcpusdienā suns jau bija pazudis, acīmredzot plēsēji aizvilināja. Skatījās pēdas – jā, bijuši divi vilki. Dažas dienas pirms tam turpat netālu saimniecībā pa nakti bija saplēsta aita. Tas bija izdarīts zibenīgi, atstāja vien mugurkaulu un ribu galus. Par šo gadījumu ziņoja Valsts meža dienestam, bija ieradušies darbinieki,” dzirdēto atstāsta Z. Avota. “Viss, ko dzirdu, liek teikt – tik traki nav bijis nevienu citu gadu. Ik pa laikam kāds vilku uzbrukums ir bijis, bet pagājušā gada nogalē tādu bija pārāk daudz. Protams, saprotu, ka savi lopi un mājdzīvnieki jāsargā pašiem, tomēr tik masveidīgi uzbrukumi iepriekš nav bijuši. Ir bail. Ejot mežā, sajūtas ir neomulīgas. Saka, ka cilvēkam vilki neuzbruks, bet viss ir līdz laikam. Dievs vien zina, kāda situācija var gadīties. Vilki vairojas, dzīves apstākļi viņiem pie mums ir labvēlīgi. Cerams, nekad nebūs tā, ka vilki būs lieliem bariem un viņiem nebūs ko ēst…” sajūtās dalās Z. Avota.
Vilkam žogs nav šķērslis! Nekas vilku neatturēs, ja tas nolēmis to šķersot
Jāmaina limita sadale
Arī mednieks, Alūksnes mednieku un makšķernieku biedrības biedrs Raimonds Gusts no Jaunannas pagasta teic – vilki Jaunannas puses mežos ir. “Vilkam mežā ir jābūt, savukārt atļautais medību limits ir tāds, kā ir, un šosezon to nepalielinās. Palielināt tikai tādēļ, ka kādā pusē tobrīd vilku vairāk, nebūtu arī pareizi. Ir jāmaina sadales princips. Šobrīd ir vietas, kur nošauj vairāk, bet citviet mazāk. Satrauc tas, kas limitu, 300 vilkus, nošauj jau sezonas sākumā. Lai gan sezona varētu turpināties līdz pat martam, bet šaut vairs nedrīkst. Būtu ko medīt, bet vairs nav atļauju. Jāmaina sadales princips. Nevis visai Latvijai iedalīt 300 atļaujas, bet noteikt katram reģionam savu atļauju skaitu. Lai, piemēram, Kurzemē nenošautu pusi no limita un visai pārējai Latvijai paliktu otra puse. Ja limitu teritorija nevarētu konkrētajā laikā izpildīt, tad varētu pārdalīt,” rosina R. Gusts. Viņš stāsta, ka vilku medības ir atļautas no vasaras vidus, taču Alūksnes pusē pelēčus medī tad, kad ir sniegs, lai var redzēt pēdas. Citviet vilkus medī citādāk un negaida sniega uzsnigšanu. “Ir vairāki vilku medību veidi, piemēram, piegaudošanai nav vajadzīgs sniegs. Kurzemes pusē ir lielāka staltbriežu populācija un, ejot gaides medībās, kaut kad parādās arī vilks. Garām nelaiž un šauj, protams, ja tas tobrīd ir atļauts,” stāsta R. Gusts. Viņš pieļauj, ka arī Ziemeļvidzemes medniekiem jāmaina medību veids.
Adaptējas dzīvei cilvēku tuvumā
Pieredzes bagātais mednieks stāsta, ka vilki adaptējas un pēdējā laikā redzami arī dienas laikā. “Vilks kļūst drošāks, kādreiz tā manīt nevarēja. Medībās eju kopš 1994. gada, un tajos laikos tik bieži vilkus nemanīja, iespējams, pašu vilku arī nebija tik daudz. Tagad var redzēt arī dienas laikā. Es uzskatu, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz notiks kaut kas traģisks. Agrāk vai vēlāk cilvēks var trāpīties vilkam ceļā. Tad varbūt arī kas mainīsies. Neviens nevar garantēt plēsēja uzvedību un reakciju, tomēr viennozīmīgi varu teikt, ka vilki kļūst drošāki. Normāli būtu, ja dzīvnieks no cilvēka bēg, ja nav ievainots un slims. Jo vairāk būs vilku, jo vairāk postījumu. Patiesībā jāsaka, ka šobrīd postījumi nav tik lieli, kā varētu būt. Ir aitu ganāmpulki, kuri dzīvo ārā, tāpēc var būt par vieglu barību vilkam,” stāsta R. Gusts. Viņam ir zināms gadījums, kad Jaunannā vilki aiznesa suni. “Cilvēki neapzinās, cik vilks ir spēcīgs. Labi nobarotu labradoru nevis aizvilka, bet aiznesa. Tātad vilks bija ievērojami pārāks, un suns bija viegla uzkoda,” secina R. Gusts. Tādēļ viņam nav saprotami dabas draugu iebildumi vilku medībām. “Domāju, ka daļa no viņiem nemaz nav bijuši mežā. Īstā mežā. Ieejot Biķernieku mežā, vilku neredzēs, tāpēc liekas, ka vilku nav. Dzīvnieki nedzīvo parkā, vajag jaunaudzes, biezokņus, gāztus kokus, lai varētu noslēpties,” saka mednieks.
Valsts meža dienesta aicinājumu ziņot par vilku pēdām R. Gusts vērtē divējādi – par pēdām ir jāziņo, tomēr situāciju tas nemainīs. Turklāt nezinātājs varētu sajaukt vilka un suņa pēdu, atšķirt ir grūti. R. Gusts savā mednieka karjerā ir redzējis daudz vilku, sešus arī nomedījis. Viņš neslēpj – nomedīt vilku nav viegli, un process ir laikietilpīgs. “Grūtākais ir salenkt jeb atrast pēdas, apiet apkārt un atrast, kurā meža masīvā vilks ir. Tad ir jāaicina cilvēki, kamēr vēl ir gaišs. Dzinējs izšauj gaisā, un vilks bēg, jo dzīvot grib visi. Vienā dienā vilks var būt vienā vietā, otrā jau pavisam otrā novada galā. Pa nakti vilks var noiet 50 kilometrus. Tas ir daudz. Tādēļ medniekiem, kolektīviem būtu vairāk jāsadarbojas. Svešā teritorijā medīt nedrīkst un saskaņošana ir pārāk sarežģīta. Tikmēr vilks jau būs prom,” noteic R. Gusts.
Vilku bari Liepnā
Mežā vairs nav citu zvēru kā tikai vilki – sarunu iesāk medību kolektīva “Klajalkšņi” vadītājs Guntars Sniedzāns no Liepnas pagasta. Viņš zina stāstīt, ka intervijas dienā Liepnas mežos ir vismaz 33 vilki. “Skaitu zinu precīzi. Ir divi lieli bari vienā barā dzīvo 10 vilki, otrs bars, 13 vilki, šorīt bija redzams robežsargu kamerās, ienākot no Krievijas puses. Zinām par vēl divām vietām, kur ir seši un četri vilki. Tie ir, par kuriem zinām, bet gan jau ir vēl kāds. Cik vienam vilkam vajag ēst? Divi vilki noēd stirnu tā, ka paliek tikai ragi, nagi. Tas ir šausmīgi. Mežos vairs nav mežacūku, briežu un pirmo gadu neizšāvām aļņu teļu limitu, jo nebija ko šaut vilki apēduši,” stāsta G. Sniedzāns un atzīst – situācija ar vilkiem ir kritiska un, ja nošaušanas limitu nepalielinās vismaz divas reizes, ar katru gadu kļūs arvien sliktāk. “Liepnā vilki saplosījuši vismaz četrus suņus, varu pateikt konkrētus saimnieku vārdus un uzvārdus. Cilvēki par to neziņo, jo neredz jēgu. Mežā esam redzējuši vilku saplosītus meža zvērus. Tas ir tas, ko uzejam un esam redzējuši, bet tas noteikti nav viss,” saka G. Sniedzāns.
Viņš neredz jēgu fotografēt un sūtīt meža dienestam redzētas vilku pēdas. “Ko tur sūtīt, brauciet uz Liepnu un bildējiet barus, barus, barus… Katru dienu! Ko tas dos, ja sūtīšu?” saka G. Sniedzāns. Viņš atminas laikus, kad par nomedītu vilku maksāja prēmiju, tie bija 100 vai 150 rubļi, toties tagad vilks ir aizsargājams un tā nošaušana atsevišķās situācijās var draudēt pat ar sankcijām. “Vilki ir jāšauj, bet kad tad lai šaujam? Limits beidzas līdz ar sniega uzsnigšanu. Tagad varētu šaut, ir sniegs, redzam pēdas, bet nevaram to darīt. Tas nav pareizi,” saka mednieks. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgais risinājums ir limita palielināšana – vismaz dubultā. “Zvērs nav deputāts. Deputātus var izskaust, bet vilkus izmedīt Latvijā nevar. No bērnības atceros, ka kā piecgadīgs puika tēvam skrēju līdzi medīt vilku, līdzko tas bija pamanīts. Uzreiz medīja. Vilku izmedīt nevar, viņš ir par gudru,” saka G. Sniedzāns. Vēl viņš piedāvā vienu gadu atļaut vilkus medīt bez limita. “Tad redzētu reālo situāciju. Ar vilku netiks galā, ja nepalīdzēs mednieki. Ir jārīkojas!” atzīst viņš.
Dabā visam jābūt līdzsvarā
Vēl kāda problēma, uz ko viņš norāda, – trūkst jauno mednieku. “Bērniem skolā jāmāca, ka mednieks nav slepkava, bet ir dabā kā sanitārs. Vilkam ir jābūt, arī lācim, bet līdzsvarā. Šobrīd vilku Liepnā ir par daudz. Mēs, vecie, skrienam, cik varam, bet jauno principā nav. Nav medībām nākotnes. Ko tas nozīmē? Nebūs, kas regulē bebru skaitu, arī vilku. Tūlīt sāksies problēmas ar lāčiem. Ilgi nav jāgaida – divi trīs gadi. Pagājušajā gadā jau lācis uzbruka cilvēkam mežā tepat Liepnā. Labi, ka veiksmīgi uzsita ar kāju pa degunu un aizbēga. Šoreiz paveicās. Tas ir tikai sākums… Kas Latvijā ir palicis? Vilki, lāči, lūši, jenoti, lapsas, nevis stirniņas un zaķīši. Šobrīd sanāk ačgārni – labos zvērus ļauj medīt, bet plēsējus saudzējam. Tak apēdīs visus, un būs miers,” realitāti atklāj mednieks.
Absolūts kaifs pointēt putnu, un nē, dāmas nepārvācās uz Poliju. “Šauj garām!” #267 epizode
Abonē uz 11 mēnešiem kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!
Žurnāla Medības janvāra numurā lasi par briežu izšaušanu!
