Informācijai mūsdienās ir ļoti liela nozīme, it īpaši tad, ja jāargumentē medību nepieciešamība. Vai arī jāmeklē zinātniski pamatoti argumenti, lai kādu medību veidu saglabātu. Pamatoti zinātniski dati ir maģiskie vārdi, aiz kuriem slēpjas Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, arī dabas aizsardzības organizācijas, kuras parasti pieprasa dažādas publikācijas, kā arī ciparos mērāmu informāciju, lai pamatotu kādu medību veidu saglabāšanu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijā aizliedza pavasara sloku, rubeņu un medņu medības, bija ne tikai Eiropas direktīvu prasības, bet arī zinātnisko pētījumu trūkums.
Ik pa laikam tiek minēts tas, ka citās Eiropas valstīs turpinās pavasara medības, bet Latvijā tās aizliegtas. Tā nu tas gluži nav, jo Austrijā kalnu teritorijās pavasarī joprojām ir atļautas medņu medības, bet tikai tādēļ, ka austriešiem izdevās zinātniski pierādīt – medību pārtraukšana nesīs lielāku kaitējumu medņu populācijām nekā medību aizliegšana. Par nožēlu, mums šādu pētījumu nebija, un kurš gan būtu gatavs ziedot desmitiem tūkstošu eiro pētījumiem, pēc kā Latvijā varētu nomedīt pārdesmit medņu pavasarī?
Tomēr ir lietas, kur mēs jau laikus varam rīkoties, ja kādas diskusijas sāktos. Nu jau trešo gadu pēc kārtas Latvijas Mednieku asociācija (LATMA) aicina medniekus aktīvi iesaistīties, lai tuvākā vai tālākā nākotnē saglabātu zosu medības Latvijā. Visa pamatā ir bažas, ka citās valstīs notiekošais negatīvi ietekmēs mūsu medību tradīcijas.
Pateicoties informācijai no Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas (FACE) jau ir skaidrs, no kuras puses pūš vējš un kā būtu jārīkojas, lai jau laikus novērstu medību aizlieguma riskus.
Pirms trim gadiem Zviedrijā notika konference, kurā tika atklāts, ka pēdējo desmit gadu laikā ievērojami sarucis taigas sējas zosu skaits. Sējas zoss ir viena no vispopulārākajiem medījumiem Latvijā. Mednieks parastais nezina, ka sējas zosis iedala divās pasugās – tundras un taigas sējas zosīs. Tundras sējas zosis ir tā pasuga, ko visvairāk nomedī Latvijā, bet gadās arī pa kādai taigas sējas zosij. Ja mēs pierādām, ka nomedīto taigas sējas zosu skaits pie mums ir nenozīmīgs, tad mums ir iespēja īstajā brīdī piedāvāt argumentāciju un faktus, lai pateiktu, ka sējas zosu medību aizliegumam Latvijā nav pamata.
Taigas sējas zosis no savām pasugas māsām var atšķirt galvenokārt pēc knābja, un to simtprocentīgi pareizi izdarīt var tikai speciālists. Taigas sējas zosis ligzdo galvenokārt Somijas ziemeļos, tur tās, iespējams, ir pārmedītas, bet varbūt to skaita samazinājumu ietekmējuši citi faktori, tomēr fakts ir tāds, ka pašlaik Somijā šis medību veids ir aizliegts. Arī somi aicināja medniekus iesūtīt nomedītu sējas zosu bildes, bet pašu mednieku kūtruma un neizprotamu baiļu dēļ svarīgā informācija kritiskā brīdī nebija pieejama un tika ieviests medību aizliegums.
Mēs šādu situāciju pieļaut nedrīkstam, tādēļ LATMA aicina medniekus būt aktīvākiem. Divos iepriekšējos gados mednieku aktivitāte iesūtot nav bijusi liela, bet tomēr tika saņemti foto ar apmēram 100 zosu attēliem, kas ļāva apstiprināt pieņēmumu, ka Latvijā starp nomedītajām sējas zosīm taigas pasugas māsu ir ārkārtīgi maz. Jo vairāk informācijas savāksim, jo lielāks svars būs izšķirošajā brīdī!
Kas jādara?
1. Pēc sējas zoss nomedīšanas nofotografē zoss galvu – ar fotoaparātu vai tālruni. To var izdarīt arī mājās, lai nav jādarbojas mežmalā pa tumsu.
2. Bildi sūti pa e-pastu – zosis@latma.lv
3. E-pastā norādi laiku un vietu, mednieka vārdu un uzvārdu, kad un kur zoss nomedīta.
Avots: LATMA
