
Infekcijas slimības iedala vairākās grupās – parazitārās, vīrusu, baktēriju, sēnīšu un prionu. Daļa savvaļas dzīvnieku slimību cilvēkiem nav bīstamas, ar citām var inficēties un pat smagi slimot, bet daļa ir nāvējošas. Tāpēc viens no mednieku uzdevumiem ir iemācīties atpazīt vismaz daļu no šīm slimībām un zināt, kuros gadījumos nepieciešama medījuma un medību atlieku utilizācija.
Parazitārās slimības
Šajā grupā ietilpst dažādu sugu tārpi, vienšūņi un ārējie parazīti, kas var apdzīvot dzīvnieka ādu, gremošanas traktu, muskuļus vai iekšējos orgānus. Parasti tās attīstās lēni, bet var radīt ievērojamus organisma bojājumus un svara zudumu. Mazāk bīstamas ir, piemēram, zarnu cērmes. Turpretī sirds tārpi (Dirofilaria) vai lenteņi, ar kuriem var inficēties cilvēks, var būt pat nāvējoši. Parazitāro slimību atpazīšana bieži ir iespējama, vizuāli novērtējot medījuma orgānus vai muskuļu audus.
Trihineloze ir viena no parazitārajām slimībām, kas var smagi ietekmēt cilvēka veselību. Pozitīvi ir tas, ka šī slimība ir raksturīga mežacūkām, kuru atlieku atbilstoša noglabāšana un likvidēšana ir obligāta, un, pateicoties tam, tiek mazināta arī trihinelozes izplatība. Tomēr ar trihinelozi var inficēties arī no bebra gaļas, tādēļ jābūt īpaši uzmanīgam!
Vīrusu slimības
Vīrusi ir mikroskopiski infekcijas aģenti, kas spēj vairoties tikai dzīvu šūnu iekšienē. Tie parasti izraisa akūtas, strauji noritošas slimības, kas var būt ļoti lipīgas un bieži letālas. Medniekiem zināmākās un bīstamākās vīrusu slimības ir Āfrikas cūku mēris (ĀCM) un trakumsērga, kas Latvijā ir izskausta pilnībā. Vīrusu infekcijas nereti nav ārstējamas, tāpēc galvenais ir profilakse, uzraudzība un pareiza bioloģisko atlieku apsaimniekošana. Daļai no tām ir arī ekonomiska ietekme, piemēram, ĀCM smagi skar cūkkopības nozari valstīs, kur šī slimība ir izplatīta.
Baktēriju slimības
Baktērijas var izraisīt gan vieglas, gan ļoti smagas infekcijas. Tās vairojas ārpus šūnām un var saglabāties vidē ilgstoši. Savvaļas dzīvniekiem raksturīgas slimības ir tularēmija, bruceloze, salmoneloze un paratuberkuloze, kuras dažos gadījumos ir bīstamas arī cilvēkam. Infekcija var tikt pārnesta ar asinīm, siekalām vai saskari ar inficētiem audiem, tādēļ higiēnas un aizsardzības pasākumi medību laikā ir obligāti.
Sēnīšu slimības
Sēnītes parasti izraisa ādas un elpošanas sistēmas bojājumus, īpaši mitros un siltos apstākļos. Dzīvniekiem tās bieži skar ādu un apmatojumu (piemēram, mikrosporija, trihofitija), bet cilvēkiem var izraisīt alerģiskas vai iekaisuma reakcijas. Šīs slimības biežāk ir hroniskas un neizraisa masveida bojājumus populācijā, taču medniekiem, kas bieži strādā ar dzīvnieku ādām un iekšējiem orgāniem, ieteicams lietot cimdus un sejas aizsardzību.
Saskaņā ar mūsdienu mītiem viena no bīstamākajām sēnīšu infekcijām ir Cordyceps. Šis parazitārais sēnīšu paveids ir ieguvis popularitāti, pateicoties filmai Pēdējais no mums (The Last of Us), kur tā kļūst par apokalipses iemeslu. Par nožēlu urbāno mītu cienītājiem, šī sēnīte ir letāla tikai kukaiņiem un posmkājiem. Kordiceps varbūt padara skudras par zombijiem, bet cilvēkiem tā ir tikai laba filmas ideja un iemesls pasmaidīt par to, cik radoši mēdz būt scenāristi.
Prionu slimības
Šī ir visretākā, bet visbīstamākā infekciju grupa. Prioni ir patoloģiski salocījušās olbaltumvielas, kas izraisa smadzeņu audu bojājumus. Tie nav dzīvi organismi, taču spēj inficēt citus dzīvniekus un saglabāties vidē gadiem. Tipiski piemēri ir briežu hroniskā novājēšanas slimība (BHNS) un govju sūkļveida encefalopātija (BSE). Šādu dzīvnieku liemeņi ir stingri jāutilizē, jo prioni iztur pat ļoti augstu temperatūru un parastos dezinfekcijas līdzekļus.
Prioni ir ārkārtīgi noturīgi. Tie neiet bojā ne sasaldējot, ne žāvējot, ne parastā autoklāvā, ne arī dedzinot zemā temperatūrā. Tie iztur ķīmiskos dezinfekcijas līdzekļus, piemēram, formalīnu, alkoholu, hloru un citus, un saglabājas vidē un augsnē gadiem. Vienīgais paņēmiens, kā tos iznīcināt, ir dedzināšana 850–1000 °C temperatūrā (dažkārt līdz 1100 °C). Tikai tad prioni tiek pilnībā inaktivēti.
Par laimi, Eiropa ir izsprukusi sveikā pēc tam, kad Norvēģijā un Zviedrijā tika konstatēti vairāki šīs slimības gadījumi briežu dzimtas dzīvniekiem. Tika veikts monitorings, kura ietvaros mednieki nodeva nomedīto dzīvnieku smadzenes, taču slimība neizplatījās tālāk.
Tiek uzskatīts, ka infekcija nonāca mūsu kontinentā ar pievilināšanas līdzekļiem, kas tiek izgatavoti ASV, izmantojot briežu urīnu.
Ko darīt ar medību atliekām
Lai arī tiesību akti neaizliedz briežu dzimtas medību atliekas atstāt mežā, liela daļa kolektīvu izvēlas ierīkot apjomīgas novietnes. Tās var būt specializēti konteineri, slēgtas bedres vai citādas tilpnes. Ir redzēti kolektīvi, kas izmanto dzelzceļa cisternas, jo to ikgadējais medību apjoms ir tik liels, ka citādā tvertnē nepietiktu vietas.
Viena no problēmām ir šo medību atlieku tilpņu iztukšošana. Kā izrādās, to var veikt, nesagaidot dabas procesu beigas, noslēdzot līgumu ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu pārstrādes uzņēmumiem. Par to plašāk lasiet izdevumā Mednieka gads 2026.
Kāpēc ir jālikvidē medību atliekas
Svarīgākais iemesls ir savvaļas dzīvnieku slimību izplatības ierobežošana. Pienācīgi utilizējot medību pārpalikumus – dzīvnieku iekšējos orgānus, ādas un kaulus –, mednieki nocērt ceļu slimības izraisītāju izplatībai.
Un te runa nav tikai par briežu ragiem, kuros var būt lenteņi, bet arī par nomedīto plēsēju liemeņiem vai ķermeņiem, kā arī visu pārējo medību produkciju, kas netiek izmantota cilvēku vai suņu pārtikā.
Noglabājot un utilizējot medību blakusproduktus, kopā ar tiem iet bojā kašķa ērcītes, dažādi helminti, vīrusi un baktērijas. Jo vairāk mednieku kolektīvu izvēlēsies pienācīgu medību blakusproduktu apsaimniekošanu, jo tīrāka būs daba, veselīgāki dzīvnieki un drošāka medījuma gaļa.
Raksts sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fondu

Kad patriotisms aizkustina, bet tradīcijas ceļš pie sabiedrības. “Šauj garām!” #306 epizode
ABONĒ 2026. GADAM UN LAIMĒ KARABĪNI!

👉 Abonē 2026. gadam bez pielikumiem.
👉 Abonē 2025. gadam ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības oktobra numurā par mežacūkām!
