Inese Gavarāne, Ilze Rubeniņa, Jeļena Krilova, Muza Kirjušina, Daugavpils Universitāte, Dzīvības zinātņu un tehmoloģiju institūts
Parazīti trihinellas izraisa cilvēka dzīvībai bīstamu slimību trihinelozi. Cilvēks var saslimt ar trihinelozi, lietojot uzturā termiski nepietiekami apstrādātu gaļu, kuras muskulatūrā ir šī parazīta kāpuri. Slimības gadījumi tiek reģistrēti visā pasaulē.
Pēc slimību profilakses un kontroles dienesta datiem, Latvijā no 2002. līdz 2017. gadam vidēji ir reģistrēti 14,49 trihinelozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Smaga saslimšana var būt letāla. Pēdējais nāves gadījums Latvijā, kas saistīts ar trihinelozi, bija 1986. gadā. Ārstēšana galvenokārt ir simptomātiskā, turklāt tā ir efektīva tikai 3 – 4 nedēļas pēc invāzijas, kad trihinellas ir zarnu stadijā. Saskaņā ar direktīvu 2003/99/EK visās ES dalībvalstīs trihineloze ir noteikta kā obligāta diagnosticējamā parazitārā slimība pirms gaļas nonākšanas tirgū.
Jāpiebilst, ka tiek pārbaudīta arī zirga gaļa. Tāpēc, kamēr notiek aktīva ierosinātāja kontrole, cilvēku saslimšanas gadījumu skaits ir samērā zems, lai gan parazīts cirkulē dabā. Pēdējo pētījumu dati parāda, ka Latvijā trihinellu skaits savvaļas dzīvnieku populācijās ir liels.
Ziemassvētki un trihineloze
Pasaulē ilgus gadus pēc Ziemassvētku svinībām bija novēroti trihinelozes uzliesmojumi un masveida cilvēku saslimšanas gadījumi. To var saistīt ar tradicionālo gaļas ēdienu gatavošanas īpatnībām, kā arī gaļas lietošanu uzturā. Vācijā 1860. gadā pēc Ziemassvētku svinībām, veicot pēcnāves izmeklējumus un izpētot cilvēka muskulatūru zem mikroskopa, tika atrasti kustīgi tārpi. Parazītu skaits cilvēka muskulatūrā bija tik liels, ka izraisīja nāvi, tas arī bija pirmais reģistrētais trihinelozes gadījums. Vēl plaši zināms gadījums bija 1975. gadā ASV, kad pēc Ziemassvētku bārbekjū ballītes, kur pasniedza kūpinātas desiņas no brieža gaļas ar mežacūkas gaļas nelielu piemaisījumu, saslima 67 cilvēki. Mūsdienās viens no lielākajiem gadījumiem reģistrēts Libānā, kad 1996. gadā pēc Ziemassvētku svinībām saslima 200 cilvēku. Jāpiebilst, ka, pēc Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra datiem, ik gadu lielākais saslimušo cilvēku skaits tiek reģistrēts galvenokārt pēc Ziemassvētkiem, sevišķi valstīs, kur daudzās mājsaimniecībās dzīvniekus audzē pašpatēriņam un kauj mājās, bet gaļa netiek pārbaudīta trihinellu atklāšanai.
Attīstībai nepieciešams tikai viens saimnieks
Parasti parazītiem ir sarežģīts dzīves cikls, kura laikā notiek saimnieku maiņa. Tādēļ dažreiz konkrētu parazītu pētījumi ir apgrūtinoši, jo nav zināmi visi saimnieki vai parazīta izskats konkrētā attīstības stadijā. Trihinellas savu dzīves ciklu pavada vienā saimniekā, kur arī notiek divu paaudžu maiņa. Trihinellām ir plašs saimnieku loks; tie ir gan zīdītāji, gan putni, gan rāpuļi. Dzīvnieks gaļēdājs vai vis-ēdājs invadējas, norijot trihinellas kāpuru saturošo muskulatūru. Kāpurus saturoša gaļa nonāk cita saimnieka kuņģī, kur kāpurs tiek atbrīvots un tālāk tas nonāk tievajās zarnās. Kāpuri tievajās zarnās dažu dienu laikā attīstās par pieaugušiem tārpiem. Nobriedušas mātītes garums ir 3 – 4 mm un diametrs 0,08 mm, bet tēviņa garums ir 1,4 – 1,6 mm un diametrā 0,04 mm. Mātītes producē kāpurus, kuri pa asinsrites sistēmu migrē uz šķērssvītroto muskulatūru, kur arī paliek uz visu mūžu, kamēr invadēto muskulatūru norīs nākamais saimnieks.Trihinellu kāpuri cilvēka organismā visbiežāk tiek atrasti acīs, mēlē, žokļos, diafragmā un starpribu muskuļos, bet retāk ekstremitāšu un torsa muskuļos. Nesen veiktais pētījums parādīja, ka caunām muskuļu grupa ar vislielāko kāpuru skaitu bija kakls, vidēji 1,9 kāpuri uz gramu, pēc kura sekoja muguras muskuļi un tad gan labās, gan kreisās aizmugurējo ekstremitāšu augšējās daļas.
Cilvēkam potenciāli bīstami trihinellas avoti
Nozīmīgākie trihinellu savvaļas avoti Eiropā ir savvaļas kaķu, caunu un suņu dzimtas dzīvnieki, kā arī mežacūkas. Vislielākais trihinellu kāpuru skaits ir konstatēts lapsās, vilkos un lāčos, kur invadēto dzīvnieku skaits sasniedz pat 85 – 90% no populācijas. Mājas cūkas, žurkas, jenoti, jenotsuņi un citi mazāki zīdītāji ieņem būtisku vietu trihinelozes izplatībā un bieži vien arī šajos dzīvniekos ir liels trihinellu skaits. Latvijā veiktie pētījumi parāda, ka savvaļā ir liels invadēto dzīvnieku skaits. Latvijā ir apmēram 49,2% invadētu plēsēju un aptuveni 2,5% mežacūku.
Jāpiebilst, ka, apkopojot vairākus pētījumus, Latvijā trihinellas kāpuri tikuši konstatēti šādos dzīvniekos: mežacūkās, akmens caunās, meža caunās, āpšos, zeltainajos šakāļos, pelēkajos vilkos, jenotsuņos, rudajās lapsās, Eirāzijas lūšos un Eirāzijas bebros.Ar trihinelozi slims cilvēks nav bīstams apkārtējiem, un šajā gadījumā cilvēks ir parazītiskā tārpa dzīves cikla bioloģiskais strupceļš. Tomēr cilvēkam ir sava loma trihinellu izplatībā. Trihinelozes gadījumi lielākoties ir saistīti ar barības ķēdi un cilvēka neapzinātu rīcību. Piemēram, kad ar medījuma gaļu, kuru nelieto uzturā, baro mājās audzētos dzīvniekus. Turklāt mežā atstāto gaļu var norīt žurkas un, tām nonākot mājsaimniecībās, tās kļūst par potenciālo trihinellu avotu.
Pastāv risks, ka mājsaimniecībā audzētās cūkas un mežacūkas var invadēties, norijot žurku. Trihinellas atrod arī suņos un kaķos, kurus saimnieks baro ar medījuma gaļu. Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, viena no medību neatņemamām sastāvdaļām ir medību suņi. Bieži vien mednieki, sadalot medījumu, atstāj vai norok dzīvnieka paliekas mežā, it sevišķi diafragmu ar muskulatūru, bet nevajag aizmirst, ka trihinellu kāpuri ir dzīvotspējīgi un tie var palikt dzīvi vēl kādu laiku. Šajā gadījumā cilvēka neapzinātas rīcības dēļ var invadēties savvaļas plēsēji vai suņi, kas barojas ar invadēta dzīvnieka paliekām. Diemžēl arī daļa medību suņu invadējas ar trihinellām.
Nesen veiktā pētījumā tika izmeklēti tieši mežacūku medībās izmantotie medību suņi, veicot asinsanalīzes antivielu konstatēšanai. Suņu asiņu analīžu rezultāti bija pozitīvi – apliecināja trihinellu klātbūtni. Turklāt iegūtie dati pierādīja, ka medību suņi var tikt izmantoti trihinellu monitoringam savvaļas ciklos. Šādi pētījumi tikai vēlreiz mums atgādina, ka katrs esam atbildīgs par to, ko pieradinām.
Trihinelozes uzliesmojuma gadījumos ir novērotas vairākas līdzības:
• notikuši mednieku grupās un viņu tuvāko paziņu lokā (kaimiņi, draugi);
• medījuma gaļu sadala savā starpā (kaimiņi, paziņas, draugi), tā kā gaļa netiek tirgota, trihinellu klātbūtnes pārbaude nav tikusi veikta;
• uzliesmojumi notiek cilvēku grupās, kas uzturā bieži lieto medījuma gaļu, bet to nepārbauda un neievēro pamatprasības gaļas pagatavošanā: ēd termiski neapstrādātu gaļu, kad gaļa nav kārtīgi izcepta vai izvārīta;
• cilvēki bieži neatklāj informāciju, kad medījuma gaļa tikusi sadalīta šaurā paziņu lokā, tad ir grūti noskaidrot, kas lietojis invadēto gaļu, un to praktiski nav iespējams izslēgt no turpmāka gaļas patēriņa;
• tikuši nomedīti vairāki dzīvnieki un pagatavoti kopā, tāpēc ir grūti noteikt, tieši kura dzīvnieka gaļa bijusi ar kāpuriem.
Metodes trihinellu kāpuru noteikšanai un to pētījumi
Tagad gaļas pārbaude trihinellu kāpuru klātbūtnes noteikšanai notiek atbilstoši EK regulai 2015/1375. Ar šo metodi ir iespējams noteikt tikai kāpuru klātbūtni gaļā, bet dabā ir sastopamas vairākas trihinellu sugas, kuras morfoloģiski ir līdzīgas. Dažādu sugu patogenitāte, aukstuma izturība, krustošanās iespēja starp sugām utt. ir atšķirīga, kā arī viens dzīvnieka īpatnis var būt invadēts ar vairākām trihinellu sugām. Šo iemeslu dēļ ir svarīgi zināt trihinellu sugas, kuras ir sastopamas dabā. Latvijā galvenokārt ir izplatīta suga Trichinella britovi, kura ir aukstuma izturīga un retāk sastopama citur Eiropā.Savlaicīga un precīza trihinelozes dia-gnostika joprojām ir liels izaicinājums klīniski nespecifisko simptomu dēļ. Svarīgi ir pētīt trihinellu uzliesmojumus un atsevišķus invadēšanās gadījumus, jo pētījuma rezultāti sniedz jaunu informāciju gan par slimības izplatību, gan par jauniem saimniekorganismiem, gan invadēšanās biežumu.
Nozīmīgi arī ir trihinellu kāpuru morfoloģijas pētījumi, jo šobrīd sugu atšķiršana ir iespējama, galvenokārt izmantojot molekulārās bioloģijas metodes, kas balstītas uz DNS analīzēm.Daugavpils Universitātē sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru BMC tiek īstenots projekts Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) 1.1.1.1. pasākuma Praktiskas ievirzes pētījumi 1. kārtas ietvaros Jaunu luminiscentu savienojumu molekulārais dizains dia-gnostikas mērķiem (Nr. 1.1.1.1/16/A/211), kura mērķis ir sintezēt jaunus luminoforus slimību diagnostikai medicīnā un veterinārmedicīnā. Luminiscence jeb fluorescence ir dažu vielu atomu vai molekulu spēja pēc enerģijas absorbēšanas izstarot gaismu. Pateicoties šādai spējai, luminiscējošas krāsvielas ir daudz labāk redzamas un uztveramas nekā parastas krāsvielas gan ar cilvēka aci, gan ar pētnieciskām ierīcēm. Līdz ar to luminiscentas metodes jutība pārsniedz optiskās absorbcijas metodes 1000 – 100 000 reizes un dod iespēju saredzēt smalkas bioloģiskās struktūras. Pašlaik luminiscentās analīzes metodes tiek plaši izmantotas bioloģiskajos pētījumos un klīniskajā praksē.Šī projekta ietvaros arī tiek sintezētas jaunas krāsvielas trihinellu kāpuru izpētei. Sintezētās krāsvielas dod iespēju vizualizēt trihinellu kāpurus, izmantojot lāzerskenējošo fluorescences mikroskopu un pētīt to struktūru.
Profilakse
• Nelietot uzturā nezināmas izcelsmes gaļu un tādu, kurā nav pārbaudīta trihinellu kāpuru klātbūtne.
• Uzturā lietot tikai termiski pietiekami apstrādātu gaļu. Cūkas un meža dzīvnieku gaļu vajadzētu karsēt ne zemāk par +71°C un aptuveni divas stundas.
• Gatavojot gaļas ēdienus, sagriezt gaļu nelielos gabalos.
• Katra dzīvnieka gaļu malt atsevišķi un rūpīgi iztīrīt gaļas mašīnu pirms un pēc citas gaļas malšanas, lai izvairītos no trihinellu kāpuru iekļūšanas cita dzīvnieka maltajā gaļā.
• Gaļas sasaldēšana neiznīcina trihinellas. Dažas trihinellu sugas, kas parazitē savvaļas dzīvniekos, ir aukstuma izturīgas. Latvijā visplašāk ir izplatīta aukstuma izturīga suga.
• Pēc gaļas sālīšanas, žāvēšanas, kūpināšanas vai gatavošanas mikroviļņu krāsnī trihinellas var palikt dzīvas.
Trihinelozes simptomi
Kāpuri muskulatūrā saglabājas visu mūžu un var izraisīt stipras muskuļu sāpes, nogurumu, ierobežot kustības locītavās, apgrūtina acu ābolu kustības, rīšanu, elpošanu u. c. Slimības simptomi, to smaguma pakāpe un slimības ilgums variē, jo tas ir atkarīgs no trihinellu kāpuru skaita, kas iekļuvis organismā. Pirmie trihinelozes simptomi parādās jau pēc divām dienām, un bieži vien vieglākajos saslimšanas gadījumos trihineloze netiek noteikta. Pēc 1 – 2 nedēļām sāk parādīties trihinelozei raksturīgākie simptomi.
Apēdi lenteni? Kas notiks? Parazīti medījuma gaļā. “Šauj garām!” #44 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
