Bijām pieraduši, ka vilku savvaļā varēja ieraudzīt vien mednieks, turklāt tad, ja medību dieviete Diāna bijusi gana labvēlīga. Šobrīd ieraudzīt vilku vairs nešķiet īpaša sensācija. Lielo plēsēju var nofilmēt pat ar mobilo tālruni, kura iespējas nebūt nav profesionālas videotehnikas cienīgas. Tas tāpēc, ka vilku iespējams ieraudzīt visai nelielā attālumā. Kas mainījies? Vai vilki kļuvuši pārdroši?
Savs redzējums par to ir Jānim Censonim – pirmajam Starptautiskā medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas (CIC) ekspertam Latvijā, pieredzējušam medniekam un dabas zinātājam.
Trīs faktori
“Mēdz runāt par dabas pašregulāciju. Kas savvaļas dzīvniekam nepieciešams? Pārtika, ūdens un vieta atpūtai. Tas, protams, nepieciešams arī divkājainajām dvēselēm, ko sauc par cilvēku. Vadoties no šiem trim faktoriem, nākas secināt, ka mednieki pēdējā laikā mēdz pārspīlēt ar barības izvietošanu mežā. Tādā ziņā, ka meža iemītniekus mēdz barot, nevis piebarot. Savvaļas dzīvniekiem, īpaši pārnadžiem, ir attīstījies zināms dzīves cikls. Viņi uzkrāj barības vielu rezerves organismā tauku veidā pirms ziemas, kad pārtiku sameklēt grūtāk.
Intensīvi piebarot nepieciešams nevis tad, kad ir biezs sniegs, bet tad, kad to paredzējusi daba tauku uzkrāšanai: oktobrī–novembrī. Protams, piebarošana jāturpina arī tad, kad ir bargi apstākļi – februārī–martā, lai palīdzētu izdzīvot, kad bieza sniega un sērsnas dēļ grūti pārvietoties un barības meklējumos jāpatērē ļoti daudz enerģijas, īpaši stirnām. Intensīvā piebarošana decembrī un janvārī veicina to, ka dzīvnieki sāk paļauties uz cilvēku un necenšas uzkrāt organismā tauku rezerves.
Slinkums ir ne tikai divkājainajiem, bet arī četrkājainajiem – kāpēc darīt, ja var nedarīt? Kad ir ko ēst, negribas neko meklēt un uzkrāt tauku rezerves grūtākām dienām.
Atsevišķu vilku teritorijas kļuvušas mazākas
To pašu var attiecināt uz vilkiem, saistot to ar Āfrikas cūku mēri. Bija ko ēst diezgan, un, ja ir pietiekama barības bāze, populācija sāk strauji palielināties.
Vilkiem, tāpat kā citiem dzīvniekiem, ir stingri izteiktas apsaimniekojamās teritorijas. Stirnai tā ir 1,5–2 km rādiusā, briedim – 3–5 km, alnis ir diezgan liels migrants, un tā teritorija atkarīga no barības bāzes – ziemā tās ir skujkoku audzes, pārējā laikā – lapkoku. Arī vilkam ir savs reģions, kuru viņš aizsargā, lai būtu ko ēst, un tas ir 15–20 kilometru rādiusā. Tiklīdz ir ēdamā pārpilnība, šis reģions sašaurinās, dodot vietu jauniem vilkiem. Šobrīd šis vilka apsaimniekojamais areāls ir samazinājies līdz piecu, desmit kilometru rādiusam. Protams, šis areāls atkarīgs arī no barības bāzes un meža masīvu īpatnībām konkrētajā vietā. Tāpēc arī vērotājs no malas tik bieži spēj ieraudzīt vilkus. Taču ēst vilki gribēs neatkarīgi no tā, ir mežā atrodamas kritušās mežacūkas vai nav. Viņi meklēs barību, un kā nākamie rindā ir aitas, suņi. Tas jau notiek Latgalē.
Arī vietu, kur vilkam atpūsties, kļūst arvien vairāk. Kad es sāku mācīties un strādāt, tie bija pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi, meži aizņēma 34 procentus Latvijas teritorijas. Šobrīd jau vairāk nekā 50 procentus, bet 20 procenti teritorijas ir, varētu teikt, apkrūmojušies. Bet tā ir dzīves telpa, kurā atpūsties un vairoties. Esmu pārliecināts, ka Latvijas teritorijā mīt 1200 līdz 1500 vilku. Viņiem visiem vajag ēst. Viņi ķersies pie dabas draugu mīluļiem, proti: stirniņām, sunīšiem, kaķīšiem. Šāds vilku skaits izpilda vēl vienu medniekiem atvēlēto pārnadžu limitu. Senākos laikos vilku ķēra un iznīcināja visām iespējamajām metodēm augu gadu. Un arī tad tikai knapi izdevās noturēt līdzsvaru, lai populācija paliek dzīva, taču nedara postu tautsaimniecībai.
Lapsām – kašķis, vilkiem trakumsērga
Taču, ja cilvēks populācijas augšanu nespēj ierobežot, ieslēdzas dabas pašregulācijas mehānismi, kurus diezin vai mēs vēlētos izbaudīt uz savas ādas. Tās ir slimības, kas atkārtojas ar aptuveni piecu gadu ciklu. Lapsas un jenotsuņa gadījumā šāda slimība ir kašķis – dzīvniekam noiet spalva un viņš nosalst. Kožot šos dzīvniekus un ēdot kritušos, kašķi dabū arī vilks. Tā gan viņam nav liela traģēdija, jo viņš ir lielāks un vienmēr kustībā. Šī slimība cilvēkam, paldies Dievam, nav bīstama.
Vilka gadījumā daba paredzējusi daudz briesmīgāku slimību. Tā ir trakumsērga, ar ko slimo arī lapsas un jenotsuņi. Ja nepieņemsim mērus vilku populācijas samazināšanai, daba rīkosies pati… Domāju, mums rīcībai atlikuši divi trīs gadi, kuru laikā strauji samazināsies pārnadžu un pietiekami neapsargāto mājdzīvnieku skaits. Vakcīnas, ko pret trakumsērgu kaisa no gaisa, vairāk der lapsām un jenotsuņiem, kuri meklē barību uz zemes, laukos un krūmājos. Mežā vilkam to atrast ir grūtāk, turklāt vilkam tā ir pārāk maza un sīka. Vilks meklē to, kas kustas un ir pietiekami liels likšanai uz zoba. Viņš labprāt pieēd pilnu vēderu (pieci, desmit kilogrami gaļas) un pēc tam trīs dienas guļ, atpūšoties pēc maltītes. To mednieki var izmantot. Atrodot vilku noplēstu lielāku dzīvnieku, jāzina, ka vilks ir tuvumā, mazāk traucētā vietā, kur var izgulēties. Sniegā šo vietu atrast ir visvieglāk. Vilks, cita starpā, var bez ēšanas iztikt pat nedēļu. Daba tā iekārtojusi.
Trakumsērga ir bīstama cilvēkiem. Un tad būsim apdraudēti arī mēs, jo mums uzbruks slimie dzīvnieki, tajā skaitā suņi un kaķi. Esmu piedzīvojis šādu gadījumu, kad traks vilks uzbruka cilvēkam. Tas bija Neretas pusē vēl padomijas gados. Arī toreiz bija ļoti liela vilku populācija. Vilkus šobrīd nomedī pamatā gaides medībās, turklāt pārnadžu medību laikā septembrī, oktobrī, novembrī, nevis speciālās vilku medībās. Tas parāda, cik liela ir populācija un ka situācija nav normāla. Vislielāko vilku slodzi nāksies just pārnadžiem, arī aitkopjiem, teļkopjiem un zirgkopjiem, mājas mīluļu īpašniekiem. Dabas mīļotājiem, lai lasītu ogas un sēnes, var nākties līdzi ņemt mednieku, kurš pasargās no plēsēju uzbrukumiem.
Pelēcis un grēka auglis
Vēl kāda nianse. Visi mežā mītoši vilki nebūt nav tīri vilki. Daļa populācijas ir vilku krustojumi ar suņiem (vācu aitu šķirnes suņiem). Īstie vilki – pelēči – vizuāli atšķiras ar platāku pieri un krēpēm. Un šie vilki ir pelēki. Viņi baidās no cilvēka, tas gadu tūkstošu laikā izveidojies ģenētiski. Savukārt krustojumi ir ar dzeltenāku kažoku, tumšāku līniju uz muguras, mazākām krēpēm. Viņiem ar suņa gēnu klātbūtni ir zudušas bailes no cilvēka. Tieši šos vilkus tad arī visbiežāk var ieraudzīt. Par to vajadzētu domāt gan medniekiem, gan zinātniekiem. Domāju, ka vilku un suņu krustojumi būtu jāuzskata par Latvijas faunai neraksturīgajiem dzīvniekiem.Pelēči medībās no masta izskrien pirmie, it īpaši, ja ir bijuši šāvieni, krustojumi – pēdējie, jo tik ļoti nebaidās. Viņi mazāk baidās arī no uguns. Iespējams, tieši šie dzīvnieki pašlaik rada problēmas, nokožot mājas suņus, plēšot citus mājdzīvniekus. Tāpat viņi ir stipri viltīgāki un grūtāk nomedījami, jo atšifrē mednieku darbības.
Ieteikumi medniekiem
Medniekiem noteikti jāizmanto sniegotā ziema, lai nomedītu tik vilku, cik iespējams, gan lencot, gan medījot pie barotavām, kur pulcējas pārnadži, pie nokostiem vai kritušiem dzīvniekiem. Tikai dzīvnieks jānoliek pareizi. Galvai vienmēr jābūt uz ziemeļiem. Citādi noliktiem vilks nevēlas tuvoties. Jāņem vērā, ka medību tornīti nevajadzētu likt tuvāk par 60–70 metriem.
Tas attiecas uz visiem dzīvniekiem, ne tikai vilkiem, jo meža iemītnieki lielākā tuvumā intuitīvi jūt cilvēka klātbūtni. Visi meža dzīvnieki lieliski pārzina savu apdzīvojamo teritoriju. Tāpat jāievēro, lai valdošie vēji, kas pie mums ir rietumu, pūstu no barības uz tornīti vai mazliet gar malu. Vēlams, lai pie tornīša varētu piebraukt un uzkāpt uz trepēm tieši no automašīnas. Nevis aiz slinkuma, bet tāpēc, lai uz zemes neatstātu savas pēdas. Jo garāks ceļš jāiet līdz tornītim, jo lielāka iespēja, ka vilks mednieku saodīs. Jo garākas pēdas, jo lielāka smaka, kas saglabājas līdz divām stundām.
Vilki, lūši, lāči māju tuvumā. Tā jau ir norma!
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
