Šobrīd Latvijā medījamos dzīvniekus uzskaita un nomedīšanas apjomu rēķina par pamatu ņemot dzīvnieku skaitu uzskaites vienībās. Sava veida “lielus kvadrātus”, kuru robežām nav nekādas saistības ar administratīvi teritoriālo iedalījumu, ne medību iecirkņu platībām.
Uzskaites pamatplatība ir meža dzīvnieku uzskaites teritoriālā vienība, kas ietver ne mazāk kā 5000 ha vienlaidus medību platību. Tālāk iegūtos datus summē pa Valsts meža dienests (VMD) teritoriālajām struktūrvienībām mežziņi un virsmežniecību inženieri medību jautājumos. Pa valsti kopumā uzskaites datu apkopošanu un analīzi veic VMD Medību daļa.
Šogad pirmo reizi limitēto medījamo dzīvnieku limita noteikšanā iesaistīti ne tikai Valsts meža dienesta darbinieki, bet katrā virsmežniecībā arī trīs mednieku organizāciju pārstāvji, privāto mežu īpašnieku, Latvijas valsts mežu un zemnieku pārstāvis, veidojot limita noteikšanas grupu.
“Lielākā daļa mednieku ar jaunizveidoto sistēmu ir apmierināti un tikai atsevišķās vietās bija vērojama atsevišķu virsmežziņu vēlme grozīt šo komisiju vērtējumu par nomedījamo dzīvnieku skaitu, jo viņa personīgie uzskati atšķiras,” – žurnālam Medības jūnijā skaidroja Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Haralds Barviks.
Pieredzējuša mednieka redzējums
Interesants redzējums par dzīvnieku uzskaiti ir Jānim Censonim – pirmajam Starptautiskā medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komiteja (CIC) ekspertam Latvijā, pieredzējušam medniekam un dabas zinātājam:
“Uzskaites vienība ir parastam medniekam visai grūti saprotams jēdziens. Cita lieta – pagastu teritorijas, kas laikiem mainoties būtiski nav mainījušās. Padomju laikā tās dēvēja par ciemiem, tagad par pagastiem. Taču to platība būtībā nav mainījusies. Tās ir ļoti konkrētas un visiem zināmas teritorijas, kurās ir gan meži, gan pļavas un krūmāji, gan lauksaimniecībā izmantojamās zeme. Ir valsts meža zeme un ir privāto īpašnieku meži. Turklāt, pagasti ir visai lielas teritorijas. Cita lieta – novadi, gana mākslīgi veidojumi, kas vairāk atkarīgi no politiķu lēmumiem un iegribām.
Lai sistēma darbotos efektīvāk, pagastu vai pagastus piestiprina konkrētam mežzinim, kurš ir zinošs par konkrēto teritoriju. Pagastos tad arī būtu veicama dzīvnieku uzskaite.
Arī ziņas par zemes lietojuma veidu ir precīzas – galu galā, izmantojot šos datus tiek aprēķināti nodokļi un ir zināms, kur ir meža zemes, kur lauksaimniecībā izmantojamās platības, ūdeņi. Izejot no šiem visiem datiem būtu daudz vieglāk un precīzāk noteikt nomedīšanas apjomus katram pagastam.
Savukārt pagastā nomedīšanas apjomi būtu sadalāmi starp medību klubiem, kuri pagasta teritorijā medī, proporcionāli meža un lauksaimniecībā izmantojamo zemju platībām, ņemot vērā, ka medījamo dzīvnieku dzīvesvieta pamatā tomēr ir mežā, nevis lauksaimniecības kultūrās. Kura medību kluba teritorijā vairāk meža, tam arī tiek lielākā daļa no nomedīšanas apjoma.
Jo lielāki mednieku formējumi – jo labāk
Šī kārtība, manuprāt, veicinātu to, ka mednieku klubi apvienotos lielākos formējumos vai nu apvienojoties, vai slēdzot sadarbības līgumus. Nebūtu slikti, ja viens mednieku formējums, piemēram, apsaimniekotu visa pagasta teritoriju. Protams, jau šobrīd ir arī situācijas, kad viens mednieku formējums apsaimnieko vairāku pagastu teritorijas.
Lielākos mednieku formējumos situācija ir pārskatāmāka un arī saimniekošana ir efektīvāka, ir vairāk resursu un iespēju. Protams, visi nevar pārzināt visu un nepieciešama brigāžu veidošana.
Tas, ka kolektīvu apvienošanās vai sadarbības process nes vērtīgus augļus, labi redzams Saldus pusē, kur sadarbība jau notiek un medījamo dzīvnieku populācijas tiek apsaimniekotas efektīvi, arvien uzlabojot to stāvokli, gūstot arvien vērtīgākas trofejas.
Runājot par dzīvnieku uzskaites rezultātiem, jāsaka tie bieži vien ir visai subjektīvi – viens grib audzēt, cits saudzēt, vēl kāds cits grib tikai medīt…
Dzīvnieku uzskaiti būtu jāveic kopā medniekiem un Valsts meža dienesta darbiniekiem
Nepieciešams standartlīgums
Attiecībā uz medību tiesību nomas līgumiem, es gribētu teikt, ka sistēma būtu būtiski jāvienkāršo, ieviešot vienu standarta līgumu visiem gadījumiem. Pretējā gadījumā ir tā kā šobrīd – notiek neskaitāmas lietvedības tiesās starp zemes īpašniekiem un medniekiem. Pēdējie ieraksta līgumā frāzi: līgums laužams pusēm savstarpēji vienojoties un sākas bezgalīgais stāsts – zemes īpašniekam nav iespējas lauzt līgumu ar negodprātīgiem medniekiem, kuri izbraukā laukus, bezkaunīgi uzvedas.
Galu galā, medību tiesības ir tikai neliela daļa no tiesībām, kuras ir zemes īpašniekam savā īpašumā. Līgumu darbību būtu jāvar pārtraukt zemes īpašniekam par to informējot medību tiesību nomnieku un Valsts meža dienestu rakstiski trīs mēnešus pirms attiecīgās medību sezonas beigām. Arī atteikumam būtu jābūt konkrētai formai.
Vienīgā sadaļa, kurā varētu ļaut medniekiem un medību tiesību īpašniekiem izpausties – atlīdzības noteikšana par medību tiesību nomu.
Jānis Censoņa kungs aicina pie sarunu galda sēsties gan Valsts meža dienestu, gan medniekus pārstāvošās organizācijas un izdiskutēt šos priekšlikumus, kas varētu pozitīvi ietekmēt medību saimniecību nu attiecības starp medniekiem un zemes īpašniekiem.”
