Teksts: Simons K. Barrs
Pirms diviem gadiem kopā ar Stīvu Hornadiju rezervēju Viduskaukāza tāra medības Krievijā. Mēs jau sen bijām ar Stīvu par to runājuši. Stīvu pazīstu jau kādus astoņus gadus, un viņš ir iedvesmojis daudzas manas kalnu medības. Šoreiz šis bija mūsu pirmais kopējais ceļojums. Tomēr braucienu vajadzēja pārcelt, jo, kā teica Stīvs: “Esmu sev nopircis jaunu gūžu, un manam ortopēdam tā ir man jāpielāgo!” Bet nu Stīvs bija gatavs savu jauno gūžu ievingrināt kalnu apstākļos, kas ir patiešām apbrīnojami, jo pēc dažām nedēļām viņš svinēja savu 69 gadu jubileju.
Ieradušies Miņeraļnije Vodi, kas atrodas Krievijā uz ziemeļiem no Gruzijas, nevarējām vien sagaidīt, kad sāksies medības. Līdz mirklim, kad sasniedzu galamērķi, mans ierocis tika pārbaudīts ne mazāk par sešām reizēm. Tika pētīti papīri, spiesti zīmogi.
Pirms medībām vajadzēja mazliet atpūsties, tādēļ bijām priecīgi uzzināt, ka pavadīsim nakti pilsētā. Atviegloti uzelpojām un gaidījām, kad mums parādīs mūsu naktsmājas, bet tad pēkšņi visi plāni mainījās, sagraujot mūsu cerības. Mūs iesēdināja automašīnā, un nesapratām, kas te galu galā notiek. Mūs veda pa tumšām ielām, tad apstājās pie kādas vārtrūmes, kur kādai tumšai figūrai parādīja mūsu pases. Tas neiedvesa nekādu pārliecību, ka viss norisinās tā, kā tam jānotiek. Tomēr Stīvs, kurš Krievijā medījis vairākas reizes, apgalvoja, ka tas esot normāli. Kas cits mums atlika?
Cauri naktij un tumsai braucām uz dienvidiem – Kaukāza virzienā, beigās apstājoties piecos no rīta. Gaisma tikko ausa, lai atklātu cerīgu ainu. Mūs ieskāva kalni, tālumā vizēja vēl vilinošākas virsotnes. Beidzot mums ļāva dažas stundas pagulēt, tad mēs piešāvām ieročus, sakārtojām mantas, somās liekot pašu nepieciešamāko, gatavojoties grūtajam kāpienam kalnos. Pēc tam ar gidiem pārlūkojām reģiona kartes, meklējot piemērotākās platības, kur varētu nākamajai nedēļai iekārtot nometni. Par spīti tam, ka mums ieteica sadalīties, ar Stīvu nolēmām medīt kopā. Dalīts piedzīvojums ir dubults piedzīvojums.
Nākamajā rītā vēl tumsā rausāmies zirgu mugurās un devāmies medībās. Maigās un liegās kalnu aprises, kas pa gabalu iepriekšējā dienā šķita draudzīgas, drīz kļuva stāvas, un aitas vilna, kas bija uzsegta uz segliem, drīz vairs nespēja pasargāt no cietā seglu rāmja. Šķērsojot zaļās ganības, pajājām garām jaku baram, koki kļuva arvien retāki, un jau pavisam drīz mēs bijām tādā augstumā, kur koki vairs neaug. Miglainais rīts slēpa to, kas mūs gaida priekšā. Mēs jājām visu dienu, pieveicot gandrīz piecpa-dsmit kilometrus. Atpestīšana no cietajiem segliem pienāca tikai tad, kad kļuva pārāk stāvs un zirgi bija jāved augšup aiz pavadām. Pēcpusdienā mēs beidzot apstājāmies, uzslējām teltis starp mākoņiem teju vai 3000 metru augstumā un burtiski saļimām.
Bija skaidrs, ka gidi bija sūri un pieredzējuši vīri, kuri neizjūt nekādu līdzjūtību. Visbiežāk no viņiem dzirdējām: “Ātrāk, ātrāk, ātrāk!” Jau piecos pēcpusdienā ielīdu savā guļammaisā – pilnībā pārguris. Turklāt sēdēt pie nometnes ugunskura nebija iespējams, jo to neļāva tulznas no segliem. Pēc nemierīgas nakts, guļot uz akmeņiem, no rīta mums ar Stīvu atklājās atsvaidzinoša kalnu aina. Aukstais rīta gaiss uzmundrināja labāk nekā kafija. Mēs ilgi nekavējāmies. Omārs un Saša bija apņēmušies mums atrast dzīvniekus, jo laiks bija skaidrs.
Kāpjot kalnā, sapratu, ka es tam neesmu gatavs – ne fiziski, ne garīgi. Par spīti manam nesenajam braucienam uz Nepālu, es nebiju pietiekami trenējies, kā tas bija ierasts pirms medībām kalnos. Arī ikdienas darbā bija pārāk daudz stresa, kas neļāva koncentrēties, un visi, kas piedalījušies medībās kalnos, zina, ka šeit koncentrēšanās ir ļoti svarīga. Mēs kāpām teju vai vertikālā kraujā, kājas slīdēja, bija grūti atrast stabilu pamatu. Kamēr es cīnījos pats ar saviem dēmoniem, Stīvs iedzīvojās šaušalīgos kājas krampjos, sāpēm esot teju vai neciešamām. Tomēr viņa apņemšanās un uzstājība bija Spartas kareivja cienīga, un viņš turpināja pārgājienu.
Līdz pusdienām mēs bijām uzkāpuši jau krietnu gabalu, uz mirkli apstājāmies, un gidiem radās plāns lēnām apiet kalnam otrā pusē, lai iedzītu dzīvniekus ielejā, uz kuru skatījāmies. Man šķita, ka tas nebūs iespējams. Drīz jau bijām savā pozīcijā, atradām vietu, kur atstutēt ieročus, un vērojām ieleju. Ja šis plāns brīnumainā kārtā nostrādātu, tas būtu ideāli. Tālākais šāviens būtu teju 200 metru distancē. Mēs gaidījām un vērojām, un pavisam drīz parādījās tāra kaza ar gadu vecu kazlēnu. Drīz bija redzami arī gidi. Šīs nebūs vienkāršas medības! Biju mazliet vīlies, un devāmies lejup, cerot ierīkot nometni pirms tumsas iestāšanās. Tumsā šādā apvidū nebija nekādas vēlmes pārvietoties.
Naktī atgriezās Stīva krampji, tādēļ viņš nākamajā dienā nolēma atpūsties. Gidi bija nežēlīgi, ne uz mirkli neapstājās. Pavisam drīz ieraudzījām pirmo dzīvnieku grupu, bet izlūks bija pamanījis labākas iespējas citā grupā, tādēļ mēs mēģinājām to notvert. Kalns sniedzās augšup, klusumu iztraucējot kāda putna dziesmai, bet manas plaušas cīnījās pēc gaisa. Tomēr pūles izrādījās veltas, jo grupa bija sadalījusies, un mūs priekšā nesagaidīja nekas cerīgs. Bija jādodas atpakaļ pie pirmās grupas, cerot, ka tā joprojām uzturas turpat. Turēt līdzi gidiem, kāpjot kalnā, bija grūti, bet iet lejup – tas jau bija baisi, jo katrs solis draudēja ar briesmām, akmeņiem slīdot zem kājām. Pēc brītiņa apstājāmies, lai atvilku elpu, un tad, kad gandrīz jau cēlāmies kājās, ne vairāk kā 80 metru attālumā parādījās septiņpadsmit tāri. Mēs bijām tos iztraucējuši. Sākās neliels haoss… Visi bija jauni dzīvnieki. Nē, viens bija pieaudzis tēviņš grupas beigās. Man vajadzētu mēģināt to nomedīt. Nē, tomēr nevajadzētu. Tā varētu būt mūsu labākā iespēja, bet dzīvnieki bija kustībā. Kamēr gidi strīdējās un žestikulēja, es meklēju vietu, kur atbalstīt ieroci. Bet mēs bijām uz kraujas, kur nebija nevienas piemērotas vietas. Tāri kustējās, turklāt ātri. Mums bija jāpieņem lēmums, pirms tie pazustu skatienam. Mums, medniekiem, nepārtraukti ir jāpieņem lēmumi – izšaut vai gaidīt, dzīvniekam jābūt attiecīgā vecumā, varbūt gaidīt labāku iespēju. Ir pārsteidzoši, cik daudz informācijas pārstrādā smadzenes milisekundes laikā. Un tiem medniekiem, kas dodas šādās medībās, atbildība ir ļoti liela.
Tā var būt arī vienīgā iespēja, un gandrīz vienmēr gids centīsies iedrošināt veikt šāvienu. Es biju trenējies izšaut no atbalsta 600 metru distancē, taču tagad bija jāpieņem pavisam citāds lēmums. Novērtēju tēviņu. Liels, nobriedis dzīvnieks, kurš skrēja mazliet augstāk nekā citi grupā. “Tas ir labs, tas ir labs, šauj, šauj!” gids man teica, kad es noņēmu ieroci no pleca. “Šauj, šauj!” viņš mudināja. Tā kā dzīvnieki bija jau tālāk par 80 metriem, man vajadzēja saprast, kur lidos lode. Kad apsēdos, zeme sakustējās, un es sāku slīdēt lejup. “Iedodiet man somu, ātri!” es lūdzu. Tika zaudētas svarīgas sekundes, un gids sākumā pat nesaprata, ko es no viņa gribu. Cik tālu, jautāju, bet nesaņēmu atbildi. Cik tālu? Gidi kaut ko pārrunāja krieviski, un tad atbildēja – 240, nē, 260 metri.
Pielāgojos šaušanai, elpoju, izšāvu. Virs dzīvnieka pašķīda akmeņi, un tas sāka skriet vēl ātrāk. Lielākā kļūda, kuru pieļauj, šaujot kalnos! Biju tēmējis pārāk augstu, it īpaši šaujot šādā asā leņķī. Ierocis bija piešauts simt metros, un, šaujot šādā leņķī divsimt metros, man nebija jādara nekas. Ja man būtu bijis laiks, tad Leica Geovid binoklis būtu to parādījis. Mēģināju sekot tāram, cerot, ka tas apstāsies. Gidi sauca distanci – 270, 280, 290. Dzīvnieks uz mirkli piestāja, lai pāri korei pazustu skatienam. Tagad vai nekad! Dzīvnieks piestāja uz sekundi, dodot man nepieciešamo iespēju. Trīssimt metru, man nebija laika domāt, tikai rīkoties. Nospiedu sprūda mēlīti, atskanēja šāviens. Dzīvnieks pazuda skatienam aiz kores. Vai es biju trāpījis? Biju pārliecināts, ka trāpīju, pēc pirmā garām aizšautā šāviena un bez vizuāla apstiprinājuma sāku uztraukties. Vieta, kur skrēja tārs, bija neticami stāva, vēroju, kā gids mēģina tur nokļūt, un tas bija bīstami visiem, tādēļ turp devās vispieredzējušākais.
Mēs gaidījām, vērojot gidu rāpjamies kalnā. Kad gids atradās šāviena vietā, es aizturēju elpu. Viņš kādu brīdi lūkojās, beidzot deva signālu – nomedīts! Tur, kur tārs bija kritis, mums bija pārāk bīstami doties. Gids nogrieza galvu un nodīrāja ādu 100 kg smagajam dzīvniekam, jo to uznest nebija iespējams. Tomēr gaļa tāpat vien bojā neaizies, jo šeit mīt apdraudētais austrumu karaliskais ērglis. Iepriekš jau bijām tos ievērojuši. Tāra ķermenis kļūs par maltīti šiem putniem. Pēc stundas gids atgriezās ar neparasta izskata ragiem – kā no Mordoras Gredzenu pavēlniekā, nevis Kaukāza. Stīvs tikmēr bija atpūties un uzlabojis nometni, izveidojot akmens sēžamos ap ugunskura vietu. Vakars tika pavadīts jautrās noskaņās. Drīz aizmirsās iepriekšējo dienu grūtības, un miegs nāca daudz labāk. Nākamās dienas rītā devāmies ceļā agri, tagad bija Stīva kārta medīt.
Iet nebija vieglāk, tomēr optimismam ir liela nozīme. Stīvu vairs nemocīja krampji, un pēc gara pārgājiena vēlā pēcpusdienā atradām grupu, kurā bija pieaudzis tēviņš. Šoreiz bija iespēja mazliet atvilkt elpu, Stīvs izšāva, bet dzīvnieks noripoja pa krauju, pazūdot skatienam. Tā kā lēnām sāka krēslot, mums vairs nebija iespēju dzīvnieku atrast. Gidiem vajadzēs atgriezties pēc medījuma, jo tagad bija pārāk bīstami tam doties pakaļ. Stīva tāru atrada tikai pēc dažām dienām, kad jau mēs bijām atpakaļ civilizācijā. Un es priecājos, ka viņam būs taustāma atmiņa par mūsu piedzīvojumu.
Medīt kopā ar kādu, kuram ir tik liela pieredze medībās kalnos, ir iedvesmojoši. Stīvs piedalījies vismaz četrdsmit dažādās kalnu medībās, ieguvis dažādu sugu divdesmit dažādas kalnu kazas un divdesmit sešas kalnu aitas. Viņš vēlāk man teica, ka šīs bijušas vienas no izaicinošākajām medībām. Es piekritu, ka nebijām novērtējuši, cik liels pārbaudījums tas būs.
Viduskaukāza tārs
• Dzīvo austrumos no Elbrusa un rietumos no Ziemeļosetijas, Viduskaukāza tārs ir atrodams tikai nelielā Krievijas apvidū.• Capra caucasica caucasica ir mazliet lielāks nekā Rietumkaukāza tārs, 96 līdz 106 cm plecos. Tumšie ragi ir gludāki nekā tā rietumu brālēnam, kā arī ragu gali ir tuvāk kopā. Tāra bārda ir īsāka, kā arī ir tumšāka piere un krūtis, ar sarkanu nokrāsu vasaras kažokā. Šo uzskata par dabisku krustojumu starp austrumu un rietumu tāru.
• Katru gadu izsniedz 100 nomedīšanas atļaujas. Atļauts nomedīt tikai pieaugušus tēviņus. Daļu licenču izmanto arī vietējie mednieki. Atļauju izsniegšanas mērķis ir apturēt nelikumīgas medības, kas līdz ar ganību samazināšanos ir lielākais drauds šai sugai.
Šo medību tūri rīkoja profihunt.com. Medībās tika izmantots:
• Sauer 404 XTC in .300 Win Mag, www.sauer.de
• Leica Magnus i 1.8-12×50 tēmēklis, www.leica-sportoptics.com• Leica Geovid HDB 3000 10×42, www.leica-sportoptics.com• Hornady 200 greinu ELD-X munīcija, www.hornady.com
• Swazi Tahr Ultralight jaka, www.swazi.co.nz
• Swazi Driback bikses, www.swazi.co.nz
Foto: Tweed Media
Vairāk lasiet žurnālā “Medības”
