Jūlija vidū sākās bebru medību sezona. Pirms doties medībās, sev jāuzdod jautājums, kāpēc to darām – jālikvidē bebru radītie postījumi un jāglābj no applūdināšanas mežs, nepieciešama bebra gaļa pārtikai vai dziedzeri dziednieciska uzlējuma pagatavošanai vai ieplānots izmantojums bebrādai.
Kažokādas mīl aukstumu
Ja nepieciešama pēdējā, tad jāatceras, ka kažokādas savu labāko kvalitāti iegūst ziemā, kad ilgāku laiku ir auksts laiks. Teiktais attiecas arī uz bebrādām. Piemēram, viskvalitatīvākās bebrādas iegūst no dzīvniekiem, kas noķerti no decembra vidus līdz marta vidum. Ādu apstrādes speciālisti zina teikt, ka pārējā laikā nomedīto bebru ādas ir nevērtīgas – tām nav pietiekama akota un pavilnas. Tāpat savs laiks ir arī lapsādu, jenotsuņu un caunādu ieguvei.
Teorijā ikviens mednieks zina, ka, dīrājot dzīvnieku, jācenšas pie ādas atstāt pēc iespējas mazāk gaļas un tauku. Taču tajā pašā laikā jādara viss iespējamais, lai ādā neiegrieztu! Kad āda nodīrāta, tai jāļauj dažas stundas atdzist un tikai pēc tam tā jāsāla. Vislabāk ādu novietot uz kāda režģa vai sieta ar spalvu uz leju. Turklāt pamatam jābūt mazliet slīpam, lai varētu notecēt mitrums.
Koka brusiņas un metāla siets
Domājot par to, kā vislabāk sagatavoties aktīvai bebru medīšanai aukstajā laikā, radās ideja, ka jāizgatavo speciāls stends ādu sālīšanai, kurā viegli varēs ievērot visus nepieciešamos nosacījumus. Kad iztēlē radušos sālīšanas skapi uzzīmēju datorprogrammā, atklājās, ka tā izgatavošanai nepieciešams metru plats un četrus metrus garš metāla siets (acs izmērs 10×10 mm), kas jāsagriež metru garos gabalos, divas 1822 mm garas brusiņas (100×50 mm), divas 1479 mm garas tā paša izmēra brusiņas sālīšanas skapja kājām, četras 1000 mm un četras 1075 mm garas brusiņas šķēršļiem, sešpadsmit 1000 mm garu dēlīšu sietu rāmjiem (dēļa izmērs 15×100 mm), sešpadsmit 120 mm gari klucīši (50×50 mm) sietu rāmju atbalstam, četras latiņas (1000x20x20 mm) šim pašam mērķim un metāla panna (1000×975 mm) sāls un šķidruma uztveršanai. Nevarēs iztikt arī bez atbilstoša izmēra kokskrūvēm un metāla leņķīšiem.
Atsevišķi izgatavo sālīšanas sietu rāmjus un tiem piestiprina sietus. Tad saskrūvē skapja sastatnes atbilstoši zīmējumam. Ierīci novieto tai paredzētajā vietā noēnotā un labi vēdinātā sausā vietā.
Kad tas paveikts, var mierīgu sirdi gatavoties bebru ķeršanai.
Derīgi padomi
– Ādu sālīšanai izmanto parasto rupjo sāli bez piedevām. To bagātīgi uzber ādai, neatstājot nevienu brīvu laukumiņu. Sāls kārtas biezums – 2–3 milimetri. Sāls no ādas izvilks mitrumu. Kad tas kļuvis mitrs, pirmo kārtu notīra un uzber nākamo. Tā rīkojas, līdz sāls vairs nepakļūst mitrs. Parasti sāls jāmaina ik pēc divām dienām trīs četras reizes. Āda būs puslīdz sausa un gatava tālākai apstrādei.
– Sālīšanas paņēmiens no ādas nodīrāšanas veida neatšķiras – tas ir vienāds gan kā paklājiņam, gan zeķveidīgi nodīrātai ādai. Ja āda nodīrāta zeķveidīgi, tās sālīšana uz režģa ir īpaši svarīga, lai zem ādas nekrātos mitrums un nevairotos baktēriju augšanai labvēlīga vide.
– Pareizi iesālītas ādas var droši glabāt sakrautas kaudzē ilgāku laiku – sakrāt lielāku partiju, kuru vest apstrādei. Tiesa, salītās ādas nedrīkst glabāt mitrās telpās, piemēram pagrabā. Piemērots būs sauss, labi ventilējams šķūnītis.
Kā nodīrāt kažokzvēru?
Dīrāšanai izmantojams ļoti ass, plāns nazis, kura asmens forma ir liekta vai ovāla.
Zeķveidīgi parasti dīrā lapsas, ūdeles, seskus, caunas, jenotsuņus, ondatras un zaķus.
Vispirms ar smailu nazi pārgriež priekškājas no pēdas spilventiņa līdz elkoņa locītavai, ar otru griezienu pārgriež pakaļkājas – pa kājas aizmugurējo daļu, no pēdas spilventiņa pāri lecamajai locītavai, tālāk griezumu virzot pa ciskas aizmugurējo daļu vietā, kur garākie akotmati saiet kopā ar īsākajiem akotmatiem, kas atrodas kājas iekšpusē. Griezienu virza uz anālo atveri. Ādu ap anālo atveri apgriež. Nodīrā pakaļkājas un dzīvnieku aiz tām pakar. Atdīrā astes pamatni un izvelk asti. Ādu dīrā līdz priekškājām, kuras nodīrā līdzīgi pakaļkājām. Tad nodīrā galvu.
Paklājveidīgi dīrā bebrus, vilkus, āpšus un lūšus. Pirmo griezienu izdara no apakšlūpas gareniski pāri visam ķermenim gar anālo atveri līdz astes galam. Lūsim asti var nepārgriezt, bet bebram apgriež ādu ap asti un nogriež visas četras kājas. Pakaļkājas pārgriež tāpat, kā ādu dīrājot zeķveidīgi, priekškājas – arī, tikai griezumu no elkoņa locītavas turpina līdz krūškurvja vidum. Kājas cenšas pārgriezt simetriski, lai, ādu izklājot, tā izskatītos vienādi.
Video bloga #7 epizode. Sālītava bebra ādām
