Latvijā nomedīts zeltainais šakālis (Canis aureus) – plēsējs, kas apdraud pārnadžu un visu citu dzīvnieku mazuļus, kā arī uz zemes ligzdojošo, tajā skaitā arī stingri aizsargājamo sugu putnu perējumus un pēcnācējus. Kā izrādās, Ventspils novadā mednieki regulāri nomedī šos dzīvniekus, taču, par spīti tam, šakāļu populācija tur strauji palielinās.
Ventspils medniekam Dmitrijam Savčenkovam šogad arī izdevies nomedīt šakāli. “Es jau pagājušajā gadā zināju, kur platībās ir alas, un mēģināju nomedīt gan uz gaidi, gan pie barotavas, gan izsekot, taču ik reizi kaut kas traucēja. Ta migla, ta lietus, vējš vai citi apstākļi. Pagājušajā gadā tā arī neizdevās tikt pie trofejas,” saka mednieks.
Zeltainajiem šakāļiem ir ļoti lieli kucēnu metieni. Dmitrijs Savčenkovs stāsta, ka pagājušajā gadā platībās novērota plēsēju saime ar deviņiem pēcnācējiem, bet šogad tam pašam pārim ir jau vienpadsmit kucēni, no kuriem vienu nomedījis pats kolēģis.
“Un tā nav vienīgā vieta, kur dzīvo šie invazīvie mazie plēsēji. Man ir zināms par citām šakāļu alām. Viena no tām atrodas vasarnīcu ciematā,” ar šo atziņu mednieks apstiprina arī žurnāla lasītāju sniegto informāciju, ka šakāļi apdzīvo vasarnīcu un ciematu piegulošās teritorijas.
Kāda lasītāja sazinājās ar redakciju Facebook profilā un stāstīja, ka pāris desmitu metru attālumā no viņas vasarnīcas arī ir šakāļu ala un plēsēji regulāri novēro viņu cauri žogam. “Nebaidās it nemaz. Tup aiz žoga un skatās, kā es dārzā strādāju,” sacīja sieviete.
Šogad pēc trīs dienu ilgas gaidīšanas un izsekošanas arī Dmitrijam beidzot izdevies nomedīt šakāli. Mednieks stāsta, kā, sekojot plēsējam pa pēdām un atceroties iepriekš mežā pieredzēto, viņš nonācis līdz mežā izmīdītai un nopēdotai pļaviņai. Iepriekš apmēram no šīs vietas bieži skanējusi šakāļu kora dziesma. “Šakāļi gaudo tāpat kā vilki, tikai augstākā tonī. To dziesma vairāk līdzinās jauno vilku balsīm,” saka Dmitrijs.
Pie gaudošanas skatuves notikumi pēkšņi sākuši risināties ļoti strauji. “Es sapratu, ka dzīvnieki ir kaut kur tepat līdzās. Ik pa brīdim es redzēju zāli sakustamies netālu no manis, bet raidīt šāvienu iespējas nebija. Beidzot, kad pēc skaņas un zāles viļņošanās es sapratu, ka dzīvnieks tuvojas vienīgajai stidziņai, sagatavojos šāvienam un veiksmīgi nomedīju plēsēju,” stāsta mednieks un atklāj, ka šakāļa ādu nodos ģērēšanai un izgatavos paklājveida trofeju. “Vasarā šakālim, tāpat kā visiem citiem dzīvniekiem, kažoks ir plānāks, bet ziemā tas ir pat kuplāks nekā lapsai. Noteikti turpināšu medīt, arī iestājoties aukstākam laikam. Mēģināšu gan pievilināt ar lapsu svilpi, gan pie barotavas nomedīt kādu plēsēju.”
Dmitrijs Savčenkovs ir pārliecināts, ka šīs invazīvās sugas izskaušanas iespējas jau ir zaudētas: “Mēs nekad vairs nevarēsim reducēt šakāļu skaitu līdz absolūtai nullei, jo tie lieliski pielāgojas, ir nežēlīgi, viltīgi un veikli. Un tiem ir ļoti lieli kucēnu metieni.”
Šad un tad Latvijā tiek novēroti un nomedīti zeltainie šakāļi. Agrāk liela daļa mednieku nezināja, kas tas ir par dzīvnieku, bet tagad šakāļu klātbūtne nevienu vairs nepārsteidz. Diemžēl mūsu dabā ir ienācis vēl viens mazais plēsējs.
Katru gadu mediji ziņo par šakāļu novērojumiem, nomedītiem dzīvniekiem un ģenētiskiem testiem, kas tiek veikti pēc mednieku vai zinātnieku iniciatīvas.
Šogad šakāļi novēroti ne tikai Ventspilī, bet jau arī Pierīgā.
Fotogrāfs Viktors Ivanovs, kurš mežā ierīkojis speciālu barotavu ar fotoslēpni dažādu dzīvnieku un putnu fotografēšanai, masu medijiem atklājis, ka tur viesojusies arī šakāļu saime. Citu Eiropas lielo pilsētu pieredze liecina, ka, reiz ienākot urbānajā vidē, šī plastiskā suga veiksmīgi pielāgojas un paliek uz dzīvi cilvēku mājokļu, izgāztuvju un pārtikas aprites vietu tuvumā.
Zeltainie šakāļi ir iekļauti medījamo dzīvnieku sarakstā. To sezona sakrīt ar vilku sezonu, ieskaitot saudzēšanas laiku no 1. aprīļa līdz 14. jūlijam ieskaitot.
Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!
