Nesen, runājot ar pazīstamu mednieku par dažādām situācijām, kas pavisam negaidītā kārtā liek pamatus aizraujošiem medniekstāstiem, man gadījās uzklausīt kādu pērnās vasaras atgadījumu, kas gribot negribot lika aizdomāties par šo šķietami elastīgo un atšķirīgi interpretējamo jautājumu: kurā brīdī tad īsti noslēdzas medības?
Stirnāžu medības kā jau stirnāžu medības. Gaides medības novakarē kopā ar mazo krustdēlu, pēc trāpīga šāviena uz vietas palicis āzītis un visādi citādi lieliska izdevība jaunajai paaudzei parādīt medību būtību un norises kārtību.
Kā jau tādās reizēs pieklājas, medījums tiek godināts ar pēdējo maltīti, pagrozīts, apskatīts un, galu galā, arī iekārtots glītākā pozā fotogrāfijai, bet, kad fotogrāfijas uzņemtas, var sākties mācībstunda numur divi. Veiksmīga un prasmīga medījuma apstrāde ir visai smalka un niansēta māksla, ko pa īstam var iemācīties vien praksē, tāpēc šoreiz nazis tiek uzticēts jaunajam censonim, tikmēr krusttēvs pietur dzīvnieka pakaļkāju, lai zēnam būtu ērtāk rīkoties.
Un pēkšņi, kad nazis vēl pat nav skāris medījumu, godinātais, vairākas reizes grozītais un fotografētais āzis negaidīti saraujas, strauji pielec kājās un tenterē prom ar visu savilcēju kājā. Šoreiz pirmais trāpījums ir bijis pietiekami precīzs, un šie vairs ir vien pēdējie muskuļu refleksi, jo pēc pāris soļiem tas saļimst pavisam, atstādams abus medniekus ar interesantu medniekstāstu atmiņā.
Lai arī šo varam minēt kā veiksmīga atgadījuma piemēru, tā vien šķiet, ka ikkatrs mednieks var pastāstīt par pieredzētu vai dzirdētu mazliet atšķirīgu atgadījumu, kad šķietami pārliecinoši kritis medījums atgūstas no šoka un aiziet bez pēdām, kamēr tipiskākajā stāsta variantā pats mednieks devies pretī kolēģiem vai uz mašīnu pakaļ velkamajam striķim.
Turklāt lielajā vairumā šādu situāciju dzīvnieks diemžēl netiek atrasts, jo ievainojums ir pārlieku niecīgs vai trūkst pienācīgi apmācītu suņu, kas šajā situācijā varētu līdzēt. Ir arī dzirdēts par situācijām, kad šāvējs, būdams pārliecināts par nāvējošu trāpījumu, teju skriešus dodas pie medījuma bez ieroča vai vismaz naža kabatā, tomēr pārliecība izrādās kļūdaina – dzīvnieks pieceļas un aiziet tik strauji, ka atliek vien noplātīt rokas.
Nenoliedzami, prieks un sajūsma par veiksmīgām medībām ir neaprakstāmi, kur nu vēl brīžos, kad nomedīts kas īpašs, ilgi vaktēts un beidzot sagaidīts, tomēr būtu jāatceras, ka pa īstam medības ir beigušās vien tad, kad beidzot varam sēdēt pie galda ar cepeti uz šķīvja un ar gandarījumu lūkoties uz trofeju pie sienas, kas nu atgādinās ne vien par piedzīvojumu emocijām, bet arī par jaunām zināšanām, ko sniedz ikkatra medību reize un kas ļauj mums kļūt par atbildīgākiem un zinošākiem medniekiem.
