Nāksies vien atzīt, ka jēdzīgas ziemas šosezon nebūs. Ledus, ja arī parādīsies, tad kaut kur tālu. Alūksne, Vidzemes augstiene. Un tad vēl nevar zināt, cik biezs un stiprs. Labi tiem, kam kāda peļķe pie mājas un var aši aizskriet pārbaudīt, vai cerēt uz ledus asariem, vai jāpaliek gribot. Ko darīt pārējiem, tiem, kas dzīvo tuvāk jūrai, vai Zemgalē, kur staigājams ledus diezin vai būs? Turpināt makšķerēt tāpat kā rudenī!
Stilam nav nozīmes, bet komfortam gan
Te nu jāsaka, ka apģērbs ir svarīgākā copes daļa, jo makšķerēšana nebūs ne uz pusi tik jauka, ja būsi cauri slapjš, pārsalis, vai arī ja būsi savilcis mugurā piecas jakas, kas tev neļaus pakustēt.
Mūsdienās ir milzīga apģērbu izvēle gan interneta veikalos, gan makšķerēšanas un tūrisma piederumu tirgotavās. Tā kā jau ilgus gadus makšķerēju ziemā, man ar apģērba izvēli nav problēmu – ņemu ziemas kombinezonu, pavelku apakšā vienu vai divas termo veļas kārtas un laika apstākļi man netraucē nodoties makšķerēšanai.
Ja apģērbs jāiegādājas no jauna, tad pirms tam derētu izdomāt, ko, kur un kad copēsiet. Pirmkārt, vai pārsvarā makšķerējat lielos ūdeņos, no laivas, vai vietās, kur nav aizvēja. Tad nepieciešams ūdens, vēja un temperatūras noturīgāks apģērbs.
Ja biežāk apmeklējat mazās upītes, kur vienmēr var atrast kādu līkumu vai krasta krauju, aiz kuras paslēpties no vēja, tad var ņemt plānāku apģērbu. Savukārt, ja bieži pārvietojaties, tad apģērbam būtiskākais ir spēt novadīt ķermeņa mitrumu.
Ar zābakiem ir vēl vienkāršāk. Pilni copes veikali un tirgi ir ar putu zābakiem, kuriem ir speciāli ieliktņi. Atliek tikai piemeklēt sev un makšķerēšanas paradumiem atbilstošas termo zeķes un problēmas atrisinātas.
Vienu gan piekodināšu – tradicionālie “putinieki” ir ar ļoti neizteiksmīgu protektoru. Un šajā slapjajā ziemā ir ļoti jāuzmanās, ja ložņājat pa mazupīšu stāvkrastiem, kur ir mālains, dubļains un slidens. Paslīdēt ar šiem zābakiem ir tik viegli kā ne ar vieniem citiem.
Aprīkojums bez īpašas piekasīšanās
Nekādu īpašu prasību aprīkojumam nav. Laika apstākļi nav ekstrēmi, mīnusu nav, vai tie ir nelieli, tādēļ, ar ko makšķerējām rudenī, ar to makšķerējam arī ziemā. Tomēr, lai viss neliktos tik vienkārši, ziema paliek ziema. Izpētot laika prognozi, konstatējam, ka nelieli plusi pieturēsies visu nakti.
No rīta pieceļamies kāpjam mašīnā un… še tev brālīt vasarsvētki! Mašīna apledojusi. Termometrs rāda 0, plus 0,5 grādus, bet zēģelē nejauks vējiņš, tādēļ automašīna iekalta ledū.
Nekāda lielā bēda, bet… tieši tas pats notiks arī ar mūsu makšķerēm. Īpaši, ja darbojaties ar pīto auklu. Tā uzkrāj sevī pietiekami daudz mitruma, kas nonāk pēc tam uz makšķeres riņķiem, un tie noteikti apledos. Visvairāk cietīs pirmie makšķeres riņķi.
Var protams izlīdzēties ar monofilo auklu, kura neuzsūc ūdeni. Taču arī tā tiek ietīta mitra, tādēļ pirmie riņķi noteikti sals ciet. Ko darīt?
Speciālisti iesaka auklas un spoles riņķus apstrādāt ar speciāliem sprejiem, silikoniem, kas atgrūž mitrumu. Esmu makšķerēšanas piederumu veikalos redzējis speciālos līdzekļus. Taču nez vai katram mājās tāds atradīsies.
Copmaņu aprindās ir dzirdēts, ka tiek izmantoti apaviem domātie aerosoli, kas atgrūž mitrumu, kā arī vienkārši “VD-40”, kurš mūsdienās ir atrodams teju katrā mājā. Iespējams, ka tas palīdz. Taču ir viens liels bet – man nepatīk to asais un uzkrītošais aromāts.
Zivīm oža ir vēl izteiktāka par cilvēka spējām saost smakas. Esmu dzirdējis versiju, ka tām pret “VD-40” nav iebildumu, turklāt pats esmu copējis vienā kompānijā ar makšķernieku, kurš tiešām auklu bija appūtis ar šo līdzekli. Un zivis vilka ne sliktāk kā es. Ej nu zini.
Bet man tomēr speciāli smirdināties netīk. Tādēļ ir citi lēti, bet pietiekami efektīvi līdzekļi, ar kuriem var izlīdzēties, ja nav speciālā silikona. Viens no tādiem – vazelīns. Jā, jā, par dažām naudiņām aptiekā nopērkamā ziede, kurai nav pašai sava izteikta aromāta, ir ļoti labs līdzeklis kā pasargāt vai vismaz mazināt makšķeres riņķu aizsalšanu.
Kā to uzklāt – elementāri, uzvelkam vienā rokā cimdu, vai paņemam auduma gabalu, iespiežam tajā vazelīnu un tad iepriekš iztītu auklu uztinam uz spoles, slidinot to cauri rokai, kurā ir vazelīns. Var ieziest visu auklu, kas ir uztīta uz spoles, var ieziest tikai to auklas daļu, kas ir līdzvērtīga maksimālajam iemetienam.
Vazelīnam ir viens mīnuss, tas aukstā laikā sastingst. Līdz ar to pirmie iemetieni būs ar stīvu auklu, kura mazliet ķeras un neļauj izdarīt maksimālus metienus. Taču vēlāk liekais vazelīns nobirs un aukla strādās tā kā līdz šim.
Prom uz copi
Ziemā pārsvarā spiningoju asarus, kuri ir pietiekami aktīvi, vai arī fīderēju. Spiningošanai veltu vairāk laika, jo tai gatavoties vajag mazāk. Apmēram jau ir skaidrs, kādas gumijas ņemšu līdzi, kur braukšu, atliek tikai iemest auto bagažniekā rīkus un esi gatavs copei.
Tad nu vienā no reizēm atkal devos uz Jelgavas pusi, kur Lielupē un tās pietekās ik pa laikam izdevies gūt labus asaru lomus. Šoreiz viss izrādījās ne tik vienkārši.
Kā jau ziemā. Asarim mute ciet, kaut vai stāvi uz galvas. Ierastajā vietā tēvam izdevās izmanīt smuku 300-gramīgu asari. Es izmētājos visu, kas vien ienāca prātā. Pat izmēģināju atstatu esošo pavadu sistēmu, kurai uz āķa spraudu komposta kaudzē saraktās sliekas.
Asaris negribēja un negribēja ēst. Tad pārgāju atpakaļ uz klasisko džigu un ar agresīvu spēli iekārdināju vienu asari pietuvoties gumijai. Bet tas arī viss…. Sapratu, ka vēja un lietus ietekmē esošās ūdens līmeņa svārstības asarus ir aizdzinušas uz citām vietām, tādēļ nolēmām pamainīt dislokāciju un devāmies uz Jelgavas centru, kur iepretim Pasta salai asarīši, pat ja nav aktīvi un daudz, tad ik palaikam kāds izšauj.
Tā arī bija. Pirmo izdevās izmānīt pie paša šosejas tilta. Ūdens līmenis bija augšā un asari bija nostājušies jau tuvu pļavai. Nākamos tēvs atrada pie niedru kušķa, diemžēl tajā vietā krasta mala bija apaugusi ar zālēm un zem ūdens bija palikuši niedru kāti, kurus nevarēja redzēt. Līdz ar to, daudzreiz aizķērās un nācās noraut gumiju. Nelīdzēja pat ofsetāķis, kas ierastās situācijās ir ļoti labs palīgs pret ķērājiem.
Pamazām virzījāmies līdz pludmalei, kur pat janvāra vidū šoziem var sastapt ziemas peldētājus. Tas starp citu netraucē makšķerēšanai. Jau no bērnības esmu ievērojis, ka asari nebaidās no cilvēkiem, kuri ir ūdenī.
Tie varbūt pavirzās mazliet nostāk… nu kurš gan gribēs lai tam uzkāpj virsū. Bet kad plunčāšanās ir galā, asari ļoti ātri atgriežas konkrētajā vietā. Vai nu tos interesē dažādi kāpuriņi un kukainīši, kas ir atrodami uzduļķotajā ūdenī, vai arī uz dzidrā un duļķainā ūdens robežas vieglāk norīt mazos sugas brāļus vai kādu citu mazzivtiņu.
Arī šoreiz pludmale nepievīla un izdevās piemānīt vairākas zivis.
Nedrīkst aizmirst arī par asaru paradumiem ziemās. Lai arī nav ledus, asaru uzvedība nav tāda kā vasarā. Bieži vien ir situācijas, kad visu dienu asari neķeras, un tad pēkšņi kāds ir nospiedis ēšanas podziņu, un tie metas uz silikona brīnumiem kā traki, un tiem ir vienalga ko pasniegt.
Biežākās to uzturēšanās vietas kā parasti – krasta kantes, zemūdens pacēlumi, niedrāja mala.
No kā asari nespēj atteikties
Ja vasarā asari diezgan bieži kampj lielus mānekļus, un ne reti gadās noķert kādu strīpainu razbainieku, kurš dzinies pakaļ par sevi lielākam voblerim, tad ziemā, man šķiet, ka tie dod priekšroku maziem mānekļiem. Asarus pārsvarā ķeru uz dažādām ēdamgumijām.
Favorīts man noteikti ir “Keitech” mazās dropšotam domātās gumijas “worm”… Tās labi strādā gan rudenī, gan ziemā. Starp ziemas favorītiem ar karolīnas sistēmu izcilākā no izcilajām ir I.M.P mošķītis, kurš neatgādina neko no man zināmās zemūdens pasaules.
Reizēs, kad asaris izrāda interesi par dažādiem kāpuriem un vēzīšiem, ļoti labi strādā “Toirtap” spāru kāpuri, “Lucky John” vēzīši, bet neaizvietojami ir “Mosya” mazie tumšie… vēzīši. Nezinu, vai tā ir sakritība, vai tikai man tā ir gadījies, ka tuvāk jūrai Lielupē labāk strādā smilšu krāsas mošķi, bet iekšzemē, piemēram, Jelgavā un augstāk pa straumi labāk strādā tumši zaļi mānekļi.
Par to pārliecinājos, reiz copējot asarus Iecavas upē. Tie ņēma ļoti negribīgi. Pa kādam kaut kur, bez sistēmas un likumsakarībām. Līdz atcerējos par MIP. Tad lieta aizgāja strauji kalnā – asari, un pat visai prāvi, locīja iekšā šo nenosakāmas formas gumiju tā, it kā tas būtu vienīgais, kas viņiem piemērots tajā dienā.
Der aizdomāties arī par, kā tagad modīgi sacīt, animēšanu, jeb vienkārši mānekļa pasniegšanas veidu jeb raustīšanu. Reiz vietā, kur asaru ir gana un tie ik pa laikam pieķeras, apnika gaidīt un izsēdēt kārtējo strīpaini, tādēļ nolēmu doties projām citas veiksmīgākas vietas meklējumos, jo copes intensitāte bija apsīkusi līdz manas pacietības minimumam.
Tomēr pirms aiziet, nolēmu nomainīt karolīnas sistēmu uz parasto džigu. Ziemā pārsvarā copēju ar karolīnas sitēmu, kas sastāv no konusveida svariņa un pavadiņas aiz tā. Sistēma ļauj lēnāk vadīt mānekļus, pievilkt tos tieši pie ķērājiem un pat uz garām pauzēm izsēdēt viltīgo asari.
Tajā reizē karolīna strādāja, bet neteiktu, ka ļoti intensīvi. Tādēļ satinis spiningu, kas domāts karolīnai, paņēmu džigam domāto kātiņu, uzliku 3-gramīgu ausaini un “Keitech” gumiju.
Sāku ar agresīvu spēli, kārtīgiem rāvieniem tā, lai pamodinātu snaudošos asarus. Un tas nostrādāja. Asari atmodās, un vietā, kur likās visu aktīvo zivi esmu nolasījis, pieteicās vēl vairāk nekā 10 strīpaiņi.
Ne asakas!
