Latvijas un Baltijas valstu medību vēsturē šis gads ieies ar izcilāko panākumu, kāds sasniedzams medniekam. Jāzeps Šņepsts, AS “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs, ir saņēmis divus pasaulē prestižākos apbalvojumus par kalnos nomedītiem pārnadžiem. Lai pretendētu uz nomināciju Ovis World Slam, kontā jābūt dažādu sugu un pasugu 12 savvaļas auniem, bet Capra World Slam piešķir par dažādu sugu un pasugu 12 savvaļas āžiem.
Katrās medībās ir savs skaistums, taču gandrīz nepieejamos, pirmatnīgos kalnos, kur bieži vien cilvēks vēl nav kāju spēris, tās uzskata arī par bīstamākajām un grūtākajām. Jāzeps Šņepsts atzina, ka tādēļ šo sapni izdodas piepildīt vien retajam un arī viņš ar saņemtajām balvām nu esot kalnu medības piebremzējis.Ovis World Slam un Capra World Slam ik gadu piešķir viena no nozīmīgākajām pasaules medību un dabas aizsardzības organizācijām – Amerikas Grand Slam Club/Ovis (GSCO). Svinīgais noslēguma pasākums notiek Lasvegasā reizē ar vispasaules trofeju izstādi. Savukārt GSCO reģistros Latvijas valsts vārds nu ierakstīts ar 69. kārtas numuru.
Pamata cipars – 12
Jāzeps: “Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem turīgi amerikāņi nodibināja klubu Ovis International, lai sekmētu brīvā dabā kalnos dzīvojošu āžu un aunu medības. Laika gaitā šā kluba biedri izdomāja – ja mednieks ir sasniedzis noteiktu trofeju skaitu, viņa vārdu ieraksta Ovis International vēsturē un pasniedz atbilstoša līmeņa balvu. Pirmais līmenis ir cipars 12. Tās var būt vai nu āžu, vai aunu trofejas ar visu dokumentāciju un apliecinājumiem, kurā valstī, kādos kalnos un kad dzīvnieks legāli nomedīts. Tā kā man aunu divpa-dsmitnieks bija sakrāts, izlēmu piedalīties un saņēmu uzaicinājumu ierasties.”Esot kalnos, Jāzeps paralēli auniem visu laiku medījis arī āžus. Vislabāk nesen sekmējies Spānijā, guvums – četras trofejas trijās dienās. Kad Irānā paveicies ar Persijas aibeku, bijušas desmit āžu trofejas arī. Pie vēl vajadzīgajām divām ticis pagājušajā gadā – rudenī Austrijā kontā Alpu ģemze, bet decembrī Turcijā bezoara savvaļas kaza.
“Tātad biju sasniedzis Ovis kluba noteikto skaitu arī āžiem un 16. decembrī nosūtīju reģistrācijas pieteikumu. Līdz izbraukšanai janvāra beigās uz Lasvegasu atbildi nebiju saņēmis, taču, ierodoties apbalvošanas ceremonijā, bija gan pārsteigums, gan liels prieks – manu un Latvijas vārdu izsauca divas reizes. Tā nu esmu divu Grand Slam apbalvojumu īpašnieks gan par auniem, gan par āžiem,” stāsta Jāzeps. GSCO sarakstos ir arī mednieki, kuri ieguvuši Super Grand Slam apbalvojumus par 30 un 40 nomedītiem kalnu auniem vai āžiem, taču šādu skaitu izdodoties sasniegt vien retajiem.
16 valstu kalnu skaistums un briesmas
Medīšanai katrā valstī ir savi noteikumi. Piemēram, Kanādas Dalla aitas, ja ragiem nav pilns riņķis, medīt nedrīkst. Irānā nedrīkst jaunāku par sešiem gadiem. Patlaban vēl nav zināms, vai visas trofejas ir atbilstošas arī kādas raudzes medaļai. Ekspertu vērtētāju vizīte gaidāma, kad uz Preiļiem tiks atsūtītas Jāzepa pēdējo nomedīto dzīvnieku trofejas. Kad ieminos, ka vismaz zelta vērtas ir atmiņu trofejas, Jāzeps pasmaida un piekrīt: “Taču, ja atklāti, nav man šīs medības vieglas bijušas. To skaistumu un visu sīkumos atceros vien tad, kad esmu jau mājās. Bet varbūt atmiņas tieši tādēļ ir tik skaistas, un varbūt tieši tādēļ, ka piedzīvoti bīstami un smagi mirkļi. Ja vērtēju pats sevi, tad esmu lepns, ka izturēju, saņēmos, pārvarēju. Kalnu medības arī pasaulē uzskata par vissmagākajām fiziskajā ziņā, un uz tām mednieki, kuri jau piecdesmit gadu slieksni sasnieguši, vairs bieži nebrauc. Man ir 32 medību pieredze 16 valstu kalnos. Ne vienmēr sekmējas. Taču, ja esi nedēļām pa kalniem gājis, pārdzīvojis, meklējot medījumu, uztraucies, nomierinājies, noguris, cerību atkal spārnots, tad ir tiešām bijuši brīži, kad, beidzot tiekot pie medījuma, jāapsēžas un no saviļņojuma jānotrauc asara… Sirds kāpj ārā pa muti, kad esi izšāvis un saproti – trāpīts! Visaugstāk dzīvo Himalaju zilā aita. Es to nomedīju gandrīz piecu tūkstošu metru augstumā. Un kāda šajos kalnos daba! Īpaši rododendru ziedēšanas laikā neaprakstāms krāšņums. Esmu Latvijā draugiem stāstījis, ka ar pārkoksnētiem rododendriem ugunskurus kurinājām, viņi lielām acīm uz mani skatījās.Kalni nav vienādi. Katros atšķirīga aklimatizācija, spēja pieveikt noteiktu attālumu dienās vai dažreiz tikai stundās, specifiska šaušana. Augstumā virs trīs tūkstošiem metru jārēķinās, ka lode sēstas mazāk un nevarēs šāvienu izdarīt līdzenā plaknē. Ir šaušanas nianses: uz augšu, leju, pat 500 metru attālumā, dažreiz pāri ai-zai, plus ir jātiek dzīvniekam pienācīgā tuvumā, ir neparedzami dabas apstākļi. Visvairāk un vistālāk kājām esmu gājis Himalajos. Kaukāzā Dagestānas tūru meklējām vairāk nekā nedēļu. Kirgizstānā bija tik daudz sniega sakritis, ka vispār kalnos netikām. Meksikā reiz nodzīvojām deviņas dienas, bet medīšanai atbilstošu tuksneša lielragu aunu tā arī nesagaidījām. Jā, medības kalnos faktiski īsos vārdos nemaz nav raksturojamas. Katra reize ir pilnīgi citāda stāsta vērta. Tāpat savdabīga ir kalnu dzīvnieku anatomiskā uzbūve. Visattīstītākais maņu orgāns ir redze, tādēļ pietuvošanās prasa ārkārtīgu sakoncentrēšanos un uzmanību. Medniekam burtiski jāsaplūst ar dabu, jākļūst par dabas sastāvdaļu. Reizēm medījums krīt no klintīm vairākus simtus metru, bet ragi veseli. Izrādās, tā daba paredzējusi, ka tieši šī ķermeņa daļa ir kā amortizators. Tāpat es vienmēr kā lauksaimnieks esmu brīnījies, no kā šie dzīvnieki pārtiek. Augstāk par četriem tūkstošiem metru taču ir vien klintis un pa retai smilgai. Tomēr dzīvnieki bija laba barojuma. Interesanti tajā pasaulē viss iekārtots.”
Muflona un Hohlova mudinājums
Jāzeps kalnu dzīvniekus sācis medīt pirms desmit gadiem, un pirmais viņa kontā kā daudziem bijis muflons. Lielākā daļa mednieku ar šo trofeju arī samierinoties un kaut kādu iemeslu dēļ uz kalniem vairs nebrauc.Varbūt sakritība, varbūt tā vajadzējis notikt, bet Jāzepam pēc muflona nomedīšanas radusies iespēja izlasīt Aleksandra Hohlova grāmatu par kalnu medībām: “Viņš ir pirmais no Krievijas, kam ir 12 aunu trofejas. Mani stāsts tik ļoti aizrāva, ka sāku medīt kalnos un nespēju apstāties. Tā kā tagad esmu savu virsotni sasniedzis, arī domāju par grāmatas rakstīšanu. Kad to paveikšu, nezinu, bet smejos, ka galvenais jau ir izdomāts – virsraksts.”
Medību pils Vecajās dzirnavās
Ja runājam par medību sasniegumiem, nevar nepieminēt Jāzepa Šņepsta trofejnīcu, kas ierīkota senu dzirnavu ēkā. Dažu gadu laikā pamestās un papostītās dzirnavas pārtapušas par Medību pili šā vārda tiešā nozīmē. Tās plašajās zālēs izvietotas gan Latvijas faunas visu pārstāvju trofejas, ko ieguvis Jāzeps pats, gan kalnu dzīvniekiem veltīta ekspozīcija ar milzīgu lāčādu centrā, gan plaša medību literatūras bibliotēka ar bibliogrāfiskiem retumiem, gan Meža skolu, ieskaitot cara laiku, apliecinoša vēsturisku krūšu nozīmju un žetonu kolekcija. Visu nenosaukt. Tas ir jāredz. Un jāapbrīno. Pilī ejot no telpas telpā, saimnieks aizrautīgi stāsta par katru ragu, radziņu, ilkni. Tomēr viens aļņa rags ir kaut kas ļoti īpašs – ar pasaulē novērtētu muzejisku vērtību: sapropelī Aizkalnes pusē izrakta fosilija, kas datēta 9500 gadus pirms Kristus. Pēc raga fragmenta tas noteikts Kristiāna Albrehta vārdā nosauktās universitātes laboratorijā Vācijā, Ķīlē. Tātad apliecinājums arī tam, ka Aleksandra Grīna romāni par Latvijas senatni nav izdomājums – pirms 11 tūkstošiem gadu šeit ir mituši tikpat milzīgi aļņi, kādus šobrīd vairs medījam tikai ziemeļzemēs.
“Te dzirnavās jau viss ir pilns,” secina saimnieks. “Tā kā noteikti vēl medīšu, jādomā par jaunu vietu, kur izlikt trofejas. Vēl jau plānos ir Āfrika ar visu piedāvājumu un īpaši ragaiņiem. Gribu bifeli, krokodilu, leopardu. Varbūt balto lāci. Laiks rādīs.” Kad sarunas noslēgumā Jāzepam pajautāju, cik no gada 365 dienām viņš iet medībās, atbilde skanēja tāda, kādu var pateikt vienīgi mednieks: 365 dienas.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” maija numurā
