Jelgavas novada Sesavas pagastā savā zemnieku saimniecībā Sniedzes saimnieko Uldis Vangalis. Viņš apsaimnieko vairāk nekā 1600 hektāru zemes. Audzē graudaugus un kopj mežu. Uldis ir arī kaislīgs mednieks, kuram ir savs viedoklis par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem postījumiem. Viņš ir pārliecināts, ka ikvienā jomā var mazināt riskus ar pārdomātu saimniekošanu. Tajā skaitā mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, un nav visās problēmās jāvaino mednieks un jāpadara viņš par grēkāzi.
Kāpēc tu esi mednieks?
Cik atceros, visu laiku atceros sevi kā mednieku. Man ir tāds teiciens: “Esmu mednieks kopš tiem laikiem, kad plinte bija par mani lielāka!” Man vēl nebija desmit gadu, kad redzēju, kā vīri medīja zaķus. Tad zaķi bija visos krūmos un arī krūmi bija visos grāvjos, ne tā kā tagad.
Kad tajā mājā, kur mēs dzīvojām, dzirdējām šāvienus, tad mēs, puikas, skrējām skatīties. Protams, no stipri droša attālumā, un redzējām, kā tie zaķi skrien! Protams, redzējām, kā tie mednieki strīpā stāv un visi… pūdelē, līdz beidzot kādam paveicās un zaķis bija nomedīts! Tas viss ļoti ieinteresēja. Vēlāk, aizbraucis uz lielāku pilsētu, gāju uz šautuvi, kur varēja par dažām kapeikām izšaut ar gaiseni. Esot Rīgā, iegāju mednieku veikalā un acis pašas skrēja no viena plaukta pie otra. Tie bija neaizmirstami mirkļi! Veikalos valdīja īsts mednieku un piedzīvojumu gars. Man, puišelim, šķita, ka veikalu plauktos ir viss, lai dotos neaizmirstamos piedzīvojumos!
Visu Induļa Burkas rakstu lasi žurnāla Medības jūlija numurā vai portālā lasi.lv.
Depresīvākās sezonas medības – bez aptveres un negaisā metāla tornī. Video bloga #95 epizode
Žurnāla Medības jūlija numurā lasi par limitiem
