Avots: Всеукраїнська асоціація мисливців та користувачів мисливських угідь
Trakumsērga Ukrainā joprojām ir nopietna problēma, un karš to nav mazinājis — tieši pretēji, padarījis vēl grūtāk kontrolējamu. Oficiālie dati rāda, ka slimība valstī nav atkāpusies. Turklāt savvaļas dzīvnieku, klaiņojošo suņu un kaķu, kā arī ierobežoto veterināro iespēju dēļ, risks saglabājas augsts.
Ukrainas Valsts pārtikas drošības un patērētāju aizsardzības dienesta dati liecina, ka 2025. gadā valstī reģistrēti 1089 trakumsērgas gadījumi dzīvniekiem. Salīdzinājumam — 2024. gadā to bija 1214. Skaitlis ir nedaudz mazāks, taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka situācija būtu kļuvusi droša. Problēma joprojām ir liela, turklāt kara apstākļos to risināt ir daudz sarežģītāk.
Galvenais rezervuārs — savvaļas plēsēji
Tāpat kā daudzviet citur Eiropā, arī Ukrainā galvenā loma trakumsērgas rezervuārs dabā ir savvaļas plēsēji. Īpaši nozīmīgas ir lapsas, kas ilgstoši tiek uzskatītas par vienu no galvenajiem vīrusa pārnēsātājiem. Tieši tāpēc vakcinācijas kampaņas lielākoties ir vērstas uz lapsām un citiem savvaļas gaļēdājiem.
Tomēr ar to vien nepietiek. Kara apstākļos savvaļas dzīvnieki pārvietojas vairāk, daļa teritoriju ir grūti pieejamas, bet klaiņojošo dzīvnieku skaits daudzviet pieaug. Tas viss rada vidi, kurā slimība var turpināt cirkulēt un attīstīties.
Karš izjaucis līdzšinējo kontroles sistēmu
Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka pilna mēroga karš ir izjaucis ierasto slimības kontroles sistēmu. Agrāk savvaļas dzīvnieku vakcinācijā plaši izmantoja aviāciju — vakcīnas ēsmas tika izkaisītas no gaisa, aptverot lielas un grūti sasniedzamas teritorijas. Tagad tas daudzviet vairs nav iespējams.
Dažos reģionos vakcinācija tiek turpināta, taču daudz ierobežotākā formā — vakcīnas ēsmas izvieto manuāli. Tas ir lēnāk, dārgāk un sarežģītāk, īpaši vietās, kur jāņem vērā drošības riski, mīnas un ierobežota piekļuve.
Piemēram, Kijivas apgabalā 2026. gada pavasarī savvaļas plēsēju vakcinācijas kampaņa tika plānota uz zemes, nevis ar aviāciju. Ēsmas paredzēts izvietot vairāk nekā 8500 kvadrātkilometru platībā. Tas ir nozīmīgs darbs, taču labi parāda arī pašu problēmu — tas, kas agrāk tika darīts sistemātiski un plaši, tagad daudzviet notiek sarežģītos apstākļos un nepietiekamā apjomā.
Trakumsērga skar ne tikai dzīvniekus
Svarīgi saprast, ka šis nav tikai klaiņojošu mājas vai savvaļas dzīvnieku apsaimniekošanas jautājums. Trakumsērga apdraud arī cilvēkus. Ukrainas veselības aprūpes iestādes ik gadu reģistrē desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri vērsušies pēc palīdzības pēc dzīvnieku kodumiem vai aizdomīga kontakta ar dzīvniekiem.
Tieši tur arī slēpjas trakumsērgas īstā bīstamība — tiklīdz parādās slimības simptomi, tā praktiski vienmēr ir letāla. Tāpēc izšķiroša nozīme ir nevis ārstēšanai vēlīnā stadijā, bet ātrai rīcībai uzreiz pēc kontakta ar aizdomīgo dzīvnieku – brūces apstrādei, medicīniskai palīdzībai un vakcinācijai.
Kaimiņvalstis negaida, bet aizsargā robežu
Ukrainas situācija ir satraucoša arī tāpēc, ka tā skar ne tikai pašu valsti. Polija, kas robežojas ar Ukrainu, jau ilgstoši uztur pastiprinātu savvaļas dzīvnieku vakcināciju pie robežas. Tiek veidota sava veida aizsargjosla, lai samazinātu vīrusa ienākšanas risku Eiropas Savienības teritorijā.
Līdzīga pieeja ir arī Latvijā. Pārtikas un veterinārais dienests savvaļas dzīvnieku vakcināciju pret trakumsērgu organizē valsts austrumu pierobežā. Vakcīnas paredzētas galvenokārt lapsām un jenotsuņiem — sugām, kurām ir izšķiroša loma slimības izplatībā dabā.
Šī sistēma Latvijā darbojas jau daudzus gadus, un tieši tās dēļ trakumsērga valstī ir izskausta. Taču tas nenozīmē, ka risks ir zudis. Ja slimība saglabājas kaimiņvalstīs, modrību zaudēt nedrīkst.
Vakcinācija viena pati problēmu neatrisinās
Ukrainas piemērs ļoti skaidri parāda, ka vakcinācija ir būtiska, bet ar to vien nepietiek. Ja pieaug klaiņojošo dzīvnieku skaits, ja savvaļas dzīvnieku populācijas netiek pietiekami uzraudzītas, ja daļa teritoriju nav sasniedzamas un kara dēļ izjūk ierastie kontroles mehānismi, rezultāti būs ierobežoti.
Trakumsērgas apkarošanai vajadzīga kompleksa pieeja — regulāra vakcinācija, sabiedrības informēšana, mājdzīvnieku imunizācija, klaiņojošo dzīvnieku problēmas risināšana un savlaicīga reakcija uz katru aizdomīgo gadījumu.
Secinājums
Trakumsērga Ukrainā joprojām ir kritiska problēma nevis tāpēc, ka trūktu izpratnes par slimības bīstamību, bet tāpēc, ka kara apstākļos ir ļoti grūti uzturēt pilnvērtīgu kontroles sistēmu. Savvaļas dzīvnieku pārvietošanās, klaiņojošo dzīvnieku pieaugums, ierobežota piekļuve teritorijām un nepilnīga vakcinācijas aptvere kopā veido ļoti bīstamu situāciju.
Tikmēr Polijas un Latvijas pieredze rāda pretējo — ja vakcinācija ir regulāra un mērķtiecīga, trakumsērgu iespējams ierobežot un pat izskaust. Tāpēc tas nav tikai Ukrainas stāsts. Tas ir arī brīdinājums pārējām reģiona valstīm – šādas slimības nevar ignorēt, jo tās atgriežas ļoti ātri, tiklīdz kontrole kļūst vājāka.
Apglabāts suņa galvaskauss, svētīts bebrs un piknika steiki. No dabas līdz galdam #25
👉 Abonē 8 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 8 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības aprīļa numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
