Pirms četriem gadiem akciju sabiedrība Latvijas valsts meži (LVM) un medniekus pārstāvošās organizācijas noslēdza memorandu Par savstarpējo sadarbību medījamo dzīvnieku postījumu samazināšanā, kurā vienojās par noteiktu medību saimniecības ierīkošanas kārtību. Tika panākts kompromiss starp mednieku vēlmi, lai mežā būtu pēc iespējas vairāk medījamo dzīvnieku, un mežsaimnieku centieniem izaudzēt pēc iespējas kvalitatīvāku mežu. Gan mežsaimnieki, gan mednieki atzīst, ka sadarbība bijusi veiksmīga, un šobrīd top grozījumi memorandā, lai tas atbilstu šīsdienas prasībām.
Mazliet vēstures
LVM struktūrvienības Meža infrastruktūra un medības vadītājs Guntis Ščepaniks iepazīstina ar tā vēsturi. “Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā mainījās arī medību saimniecības veidošanas principi. Pirms tam medībām ar dzinējiem vai individuālām medībām medību torņus mežā ierīkoja samērā reti, bet deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā situācija būtiski mainījās.
Arvien populārākas kļuva gaides medības pie barotavām no medību torņiem, kā arī medību torņu izmantošana jaunaudzēs un medībās ar dzinējiem. Masveidā sākās torņu celtniecība, barotavu ierīkošana. Medību infrastruktūra sāka traucēt meža apsaimniekošanai – mednieki raudzījās tikai no medību saimniecības vajadzību viedokļa. Medību torņi tika būvēti uz stigām, ceļiem, grāvju atbērtnēm un tamlīdzīgās vietās. Tie sāka traucēt ceļu, meliorācijas sistēmu uzturēšanas darbiem, kā arī ugunsdzēsības vajadzībām. Barotavas ierīkoja gan uz nobrauktuvēm, gan tuvu jaunaudzēm, kas veicināja postījumu veidošanos, nevis tos novērsa.
Mēs sākām domāt, kā salāgot mežsaimnieku un mednieku intereses un rezultātā izstrādājām medību infrastruktūras ierīkošanas nosacījumus un saskaņojām tos ar medniekus pārstāvošajām organizācijām. Tā tika parakstīts memorands Par savstarpējo sadarbību medījamo dzīvnieku postījumu samazināšanā, kura pielikums tad arī bija šie medību infrastruktūras ierīkošanas nosacījumi.”
Prasības kopumā ievēro
Sākumā neviens gan ar sajūsmu neuzņēma šīs prasības, taču šobrīd situācija ir ļoti laba. Ir tikai atsevišķi gadījumi, kad, piemēram, barotava tiek ierīkota nesaskaņojot. Taču bieži vien šajos gadījumos iezīmējas iekšējās nesaskaņas attiecīgajā mednieku klubā, jo reizēm atklājas, ka barotava ierīkota, neinformējot arī pārējos kluba biedrus.
Ir atsevišķi gadījumi, kad tiek bojāti augoši koki, dzenot tajos naglas. Bet kopumā mednieki ļoti ātri saprata, ko LVM vēlas, un šobrīd medību infrastruktūra ir krietni pārdomātāka un netraucē meža apsaimniekošanai. Torņu izvietošana jaunā vietā notiek, ievērojot nosacījumus, un mums vairs nav nepieciešamības ar greideru braukt apkārt, lai varētu nolīdzināt ceļu, kā tas bija kādreiz. Tiek domāts arī par medību infrastruktūras estētiskumu, jo mežu līdztekus medniekiem apmeklē arī pārējā sabiedrība. Tas uzlabo mednieka tēlu.
Taču ir jomas, pie kurām vēl jāpiestrādā. Viena to tādām – savu laiku nokalpojušos medību torņus vienkārši apgāž, taču nosacījumi paredz, ka konstrukciju sazāģē par metru īsākos gabalos un jāizkliedē. Vēl viena nianse – ir gadījumi, kad tornis iebūvēts ceļa sāngrāvī. Tas nav aizliegts, taču medniekam ir pienākums zem torņa un tā tiešā tuvumā notīrīt apaugumu. Izskaidrojam medniekam situāciju, un apaugums tiek nozāģēts.
Arī piebarošanas lauciņi ir saskaņoti un tiek pienācīgi apsaimniekoti. Šobrīd Latvijā valsts mežā ir reģistrēti 300 piebarošanas lauciņi, kuru kopējā platība ir 644 hektāri. Tāpat saskaņotas ir 2035 barotavas.
Runājot par barotavām, jāteic, ka reizēm mednieki neievēro nosacījumus par tajās izvietotās barības daudzumu. Taču esam nolēmuši, ka pret mednieku nevērsīsimies, ja vien viņa rīcība, piesaistot pārāk lielu medījamo dzīvnieku skaitu, nesekmēs postījumu rašanos. Šī nosacījuma kontrole ir Valsts meža dienesta kompetencē.
Meža dzīvnieks nav jābaro, bet tam jāpalīdz pārciest nelabvēlīgus laika apstākļus. Taču piebarošana ir viens no veidiem, kā medījamos dzīvniekus piesaistīt konkrētajai medību platībai vai vietai, kurā tos ir vieglāk nomedīt.
Paredzēts memorandu grozīt
Šopavasar esam gatavi grozīt memorandu un uzrakstīt to mazliet citādi. Vispirms – paplašinās dalībnieku loks, jo esam uzaicinājuši memorandam pievienoties Latvijas Meža īpašnieku biedrību un biedrība ir piekritusi būt par dalībnieku.
Paredzēts mainīt arī pielikumu par medību infrastruktūras ierīkošanas nosacījumiem. Tajos klāt nāks trīs sadaļas. Pirmā – par darba aizsardzību. Medniekam, turpmāk strādājot mežā, jāievēro darba aizsardzības prasības. Piemēram, izmantojot zāģi, tiek izmantots arī aizsargapģērbs – pretiezāģēšanas bikses, cimdi, zābaki ar attiecīgu marķējumu. Mēs vēlamies, lai mūsu sadarbības partneri, un tādi ir arī mednieki, būtu pasargāti no iespējas gūt bīstamus savainojumus.
Otra sadaļa – vides aizsardzības prasību ievērošana. Noteiksim prasības piesārņojuma samazināšanai, lietojot tehniku vai motorinstrumentus, piemēram, jāseko, lai tai nebūtu eļļas un degvielas noplūžu, jālieto videi draudzīgas smērvielas, piemēram, zāģa ķēdei.
Trešā joma – ir izstrādāti nosacījumi, ar kādiem mednieks var tīrīt, piemēram, kvartālstigu vai grāvja trasi medību saimniecības vajadzībām. Ceru, ka šo jomu popularizēs arī Meža īpašnieku biedrība un piemēros savu biedru īpašumos. Jāņem gan vērā, ka jebkura šāda veida darbība jāsaskaņo ar īpašnieku.
Jāpārskata arī paša memoranda redakcija, jo tajā ir lietas, kas vairs nav aktuālas, piemēram, memorandā minēts, ka infrastruktūras veidošanas nosacījumi jāpielīgst pie medību tiesību nomas līgumiem. Tas jau ir izdarīts, un pēc šāda punkta vairs nav nepieciešamības.
Medniekiem būtu jāmedī vairāk
Neskatoties uz labo sadarbību ar medniekiem medību infrastruktūras ierīkošanā, situācija no mežsaimniecības viedokļa nav tik laba, jo 2015. gadā medījamo dzīvnieku radītie postījumi tika konstatēti 6,4 tūkstošos hektāru, 2016. gadā – bojāti jau 8,4 tūkstoši hektāru. Kāpums ir ļoti liels, un tā apturēšanai jāmeklē kardinālāki risinājumi. Viens no tiem – medniekiem būtu jāmedī vairāk.
Nolūkā iegūt citu valstu pieredzi postījumu mazināšanā bijām pieredzes apmaiņas braucienā uz Zviedriju. Tur guvām vairākas vērtīgas atziņas par procesiem, kādu Latvijā nav. Piemēram, pastāv vienošanās starp mežsaimniekiem un mednieku organizācijām par vēlamo postījumu apjomu kā mērķi. Zviedrijā ikgadējais svaigo postījumu apjoms nedrīkst būt lielāks par diviem līdz pieciem procenti. Pie mums, Latvijā, šis skaitlis šobrīd ir virs desmit procentiem. Ir bijuši viedokļi, ka vajadzētu atgriezties pie savulaik spēkā esošās kārtības – medību platību bonitēšanas, kas noteica, ka konkrētā medību objektā drīkst būt noteikts skaits aļņu un/vai briežu. Manā skatījumā, tas ir arhaisms, jo nedrīkst skatīties viena kluba līmenī. Dzīvnieki pārvietojas vairāku mednieku formējumu teritorijā. Neviens arī nevar precīzi pateikt, cik dzīvnieku šobrīd ir konkrētā teritorijā. Jāraugās daudz plašāk. Tieši svaigo postījumu monitorings ir tas veids, ar kura palīdzību Zviedrijā nosaka nomedījamo dzīvnieku apjomu.
Tāpat, nosakot nomedīšanas apjomus, Zviedrijā vērtē dzīvniekiem pieejamo barības bāzi. Turklāt izvērtē, raugoties nevis no vienas dzīvnieku sugas vajadzību viedokļa, bet visu sugu ietvaros, kas vienu un to pašu barību izmanto un kas atrodas vienā teritorijā.
Pie mums, ja skatāmies, piemēram, Latgali, aļņu blīvums šobrīd ir tik liels, ka kvalitatīvu mežu kļūst arvien grūtāk izaudzēt. No barības bāzes viedokļa vienlaikus to pašu barības bāzi – priežu jaunaudzes –, ko izmanto alnis, izmanto arī staltbriedis. Savukārt staltbriežu nomedīšanas apjoms noteikts tā, lai sekmētu populācijas pieaugumu. Tā rīkojoties, problēmas mežsaimniecībai būs nepārtraukti. Staltbriežu populācija būtu jāsaglabā esošajā līmenī un aļņu – jāsamazina. Jārod kompromiss starp VMD lēmumiem un LVM interesēm, un mednieks ir instruments tālāko darbību veikšanai.
Pie mums VMD pieņem saimniecisku lēmumu (izsniedz nomedīšanas atļaujas. – Aut.) un nenes par to nekādu atbildību. Zviedrijā nomedīšanas apjomu nosaka mednieki un meža īpašnieki, savstarpēji vienojoties. Arī par lēmuma sekām atbild paši.
Zviedrijā daudz tiek domāts, kā ar pārdomātu saimniecisko darbību samazināt postījumus mežaudzēm. Ir zinātnieku ieteikumi, kādas aktivitātes jāveic, lai mazinātu tos, piemēram, veidojot papildu barības bāzi vietās, kur tā netraucē mežsaimniecībai: elektrolīniju trases, grāvju trases u. c. Arī LVM ir sākuši domāt šajā virzienā, un esam pasūtījuši Latvijas valsts mežzinātnes institūtam Silava pētījumu par to, kā saimnieciskā darbība mežā ietekmē meža dzīvnieku radīto postījumu apjomu. Tāpat ir doma izvērtēt zviedru zinātnieku ieteikumus un daļu no tiem pārnest uz Latvijas mežsaimniecības praksi.”
Sadarbību vērtē atzinīgi
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks: “Pozitīvi, ka memorandam piekritusi pievienoties Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Liela daļa meža ir privātīpašums, un memorands vērtējams kā ļoti pozitīvs pasākums, jo tiek izvērtēts jautājums no visām pusēm un ir iespēja efektīvi samazināt meža dzīvnieku nodarītos postījumus jaunaudzēm un citām mežaudzēm. Mednieku un mežsaimnieku intereses ir diametrāli pretējas, tomēr izveidojusies ļoti laba saikne. Dokuments aizvedis pie praktiskas sadarbības, kas nes augļus.
Memoranda ietvaros bijām Zviedrijā, un nu radušās idejas par to, kas jāmaina tieši mežsaimniecības pasākumos. Postījumu apjomu sekmē ne tikai pārāk liels medījamo dzīvnieku skaits, bet arī pārmērīga jaunaudžu izkopšana. Nelielais dēstu skaits tiek izvēlēts ekonomisku apsvērumu dēļ, turklāt vēlāk notiek pārmērīga izretināšana. Zviedru kolēģu zinātniskie pētījumi liecina, ka gala rezultātu vienlīdz ietekmē jaunaudzes izkopšana divu metru augstumā un tā pati darbība, ja tā veikta, kad koki sasnieguši sešu metru augstumu. Toties tas nodrošina, ka lielā koku blīvuma dēļ jaunaudzes nenolauž un neposta meža dzīvnieki. Biezā jaunaudzē dzīvnieks nelien iekšā. Ja arī tas notiek, vēlāk kopjot, bojātos kociņus var izzāģēt, nekaitējot mežaudzei kopumā. Savukārt skrajā vietā viņam būtībā tiek uzklāts galds.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
