Uz jautājumu, kurš ir medību suns, daudzi atbildēs, ka taksis, foksterjers, laika, un viņiem būs taisnība. Taču, manuprāt, liela daļa teiks apmēram: „Tāds spalvains, brūns, ar raibumiem”. Drathārs. Uzticams, ātrs, enerģisks, ar milzīgām darbaspējām, viegli apmācāms un pašaizliedzīgs universālais putnusuns.
Latvija gan nav ļoti daudz asspalvaino, bet tie, kuri ir izauguši mūsu valstī, ir ievesti no citām un teju visi ir mednieki. Ļoti reti kurš drathārs ir dīvāna vai tikai izstāžu suns.
Īsi par vēsturi
Drathārs – grifona tipa šķirne, izveidota 19.gadsimtā, Vācijā. Drathāra dzīslās rit vairāku šķirņu asinis. Tie ir: Kortāla grifons, Vācu štičelhārs (burtiski tulkojas kā dūriens un mati), Vācu īsspalvainais putnu suns un, lai cik dīvaini tas nešķistu, pūdelis, kas sākotnēji tapis putnu medībām, Francijā, tad šķirne pilnveidota Vācijā. Vācu Asspalvainais putnu suns (Deutsch drahthaar), taisnīgi uzskatīts par vienu no labākajiem medību suņiem pasaulē, kļuvis par Vācijas selekcionāru augstāko sasniegumu. 20. gadsimta nogalē šķirne nonāca popularitātes virsotnē medību suņu starpā un ieņēma trešo vietu pēc popularitātes starp visām šķirnēm savas izcelsmes valstī.
Medībās drathāra uzdevumi ir atrast un norādīt uz lauka putnus, pienest nomedītos. Protams, viņa meklēšanas maniere nav tik ātra un stāja nav tik eleganta kā pointeram, bet drathārs pārmeklē lauku metodiski, viņa oža dod tam priekšroku tur, kur citi vairākas reizes meklējuši un neko nav atraduši. Vienādi labi sunim jāstrādā putnu un kažokzvēru, kā arī zaķu medībās. Tam jāpienes medījumu no jebkuras vietas, ja vien tas ir fiziski paceļams (burtiskā nozīmē). Drathārs ir derīgs dzinējmedībām, lai atrastu un noturētu medījumu, kā arī, pateicoties savai izcilai ožai droši un pārliecināti iet asins pēdu. Lielākā daļa suņu anonsē (paziņo) medījuma atrašanu ar skaļu riešanu.
Drathārs ir kompanjonsuns, kurš viegli mācās un ir lojāls pret ģimeni, ir apveltīts arī ar sarga funkcijām.
Labāka nevar būt!
Krimas sena un slavena ieroču meistara un mednieka, Gulbju salu (Lebjažije ostrova) ilggadējā inspektora Pjotra Vasiljeviča Poļakova dēls Vladislavs Poļakovs tagad dzīvo Liepājā un ir mendnieku dinastijas tradīciju turpinātājs, aktīvs mednieks. Viņam piederējuši kopā trīs drathāri un viņš atzīst, ka labāku suni nemaz nevar vēlēties!
Viņa tagadējais suns Brait Darbinis Dratas (Audzētājs Jevgēnijs Cirkins no Lietuvas) no 14 dzīves mēnešiem, desmit pavadījis ar saimnieku mežā, katras brīdvienas medījot. Braita rēķinā ir jau ļoti daudz trofeju – stirnu, briežu un mežacūku, kā arī bebru. Saimnieks smejas, ka suns pat makšķerējot asistē – ja kāda zivs noraujas no āķa, dziļāk par desmit centimetriem tai neienirt, jo Braits stāv uz vakts!
Mežā suns, neskatoties uz nenopietno vecumu, lieliski orientējas, ir nenogurdināms, mežacūku un citu medījumu notur uz vietas! Paklausība arī ir atstrādāta – suns pakļaujas un ir atsaucams jebkurā situācijā.
Pēc dabas Braits ir ārkārtīgi pozitīvs, draudzīgs, neizrāda nekādu agresivitāti pret citiem suņiem. Ģimenē gan izvēlējies par līderi saimnieku, bet tas nav vienīgais un neizbēgamais variants. Viss atkarīgs no audzināšanas. Drathārs ir iecietīgs un mīļš pret bērniem. Pie atbilstošas pieejas, iemācās saudzēt kaķus un citus ģimenes mīluļus.
Braits ir divu Vācijas suņu pārojuma rezultāts. Abi viņa vecāki ir apmācīti, aktīvi mednieki, kuri izgājuši arī Hēgevaldes pārbaudes Vācija ar izciliem rezultātiem. Braita mātes tagadējam saimniekam bija vajadzīgi divu dažādu valstu mednieku organizāciju un slavenu treneru ieteikumi, lai no Vācijas iegādātos suni, jo šajā valstī medību suņus pārdod tikai medniekiem, šķirnes pazinējiem. Braita dzīslās rit izcilu darba suņu asinis un tas ir jūtams. Ļoti spilgti ir saskatāmas arī šī konkrētā drathāra senču stingrās darba disciplīnas rezultāts – suns strādā saimniekam, nav agresīvs, viņam nav tieksmes plosīt medījumu, kas bijsušajā PSRS teritorijā mednieku vidū tiek uzskatīts par tādu kā izcilības zīmi.
Vācijā un citās vecās Eiropas valstīs gluži pretēji tiek uzskatīts, ka sunim ir jāpilda vārda un žesta komandas ar pirmo reizi, jāstrādā tikai priekš saimnieka, nav pieļaujamas nekādas agresijas izpausmes.
Jautāts par šiem diviem atšķirīgajiem uzskatiem, Vladislavs atzīst, ka dusmīgais variants viņam pašam labāk patīk un arī medībās šķiet noderīgāks, jo pašaizliedzīgi turēs mežacūku, alni, vai kādu citu zvēru, pat, ja pats tiks ievainots.
Mednieks Mārtiņš Dreiblathens, kura pirmie personīgie suņi bija divi Krievu spanieli, sākumā iegādājies kurcharu Keriju, jo ģimene nebija uz mieru ielaist mājoklī tik spalvainu briesmoni, kāds esot drāts.
Tomēr praktiskie apsvērumi ņēmuši virsroku un Mārtiņš atvedis arī drathāru. Britai šobrīd arī ir gads un divi mēneši un viņa ir stāsta pirmā varoņa Braita māsa.
Vaicāts, kādi bija motīvi, Mārtiņš akcentē gan suņa darba īpašības, gan fiziskos dotumus. Kā zināms, drathāri var būt gandrīz pavisam gludi, vai arī spalvaini kā grifoni. Biezā un asā vilna, kā mežacūkai aizsargā suni brikšņos un niedrājā, kā arī, cīnoties ar medījumu. Pie tam, vilna atgrūž ūdeni.
Specializētās izstādēs nereti drathārus saslapina, lai pārbaudītu atbilstību šķirnes standartam. Šāda tipa apmatojums pasargā dzīvnieku no ievainojumiem, bet biezā pavilna ļauj ilgstoši uzturēties ūdenī, kas Latvijā ir ļoti svarīgi, jo mēs pārsvarā medījam pavasarī, rudenī un ziemā. Vasarā gan drātam ir salīdzinoši grūti pārciest karstumu. Ņemot vērā M.Dreiblathena iecienītāko medību veidu – pīļu medības, tāds pusamfībiju suns ir tieši tas ko dakteris ieteica.
M.Dreiblathens atzīst, ka drathāram piemīt daudzpusīgas darba spējas. Šīs šķirnes suns ir ne tikai lielisks putnu un sīkzvēru medībās un aportēšanā, nenogurstoši strādā ūdenī – līdz pat pusstundai bez papildus komandām meklē un savāc ne tikai sava mednieka, bet arī citu nomedītos putnus, bet izcili iet arī pa asinspēdu, jo vienlīdz labi lieto gan augšējo, gan apakšējo ožu.
Lietuvas Vācu Drathāru kinoloģiskā asociācijas prezidents Jevgēņijs Cirkins, kuram jau ļoti sen pieder vairāki drathāri saka: „Mūsu klubā var iestāties ar jebkuras šķirnes suni. Ar laiku visi saimnieki sapratīs, ka labāka par drathāru vienkārši nav!”
Vaicāts par DD (Deutsch Drahthaar) izmantošanu Latvijā tik populārajās dzinējmedībās, Mārtiņš tomēr ir skeptisks. Tas esot viņa personīgais viedoklis, bet drathārs dzinējmedfībām ir par lielu un smagnēju. Darbam ar ievainotu dižmedījumu ir daudz vieglāki un izveicīgāki suņi radīti. Tās pašas laikas. Bet drathārs bieži cieš no ievainojumiem tieši savas masas dēļ. Otra nianse, kas pieminama sakarā ar dzinejmedībām, ir šķirnei raksturīgā darba distance – suns strādā ar saimnieku. Kandavas puses mednieks Ivars Frīdemanis, vaicāts par šķirnes mīnusiem, norāda, ka vēl neesot redzējis drathāru, kas labi (attālināti un bez saimnieka klātbūtnes) strādātu dzinējmnedībās. Pie lielajiem plusiem Ivars min aizsargapmatojumu, garās kājas, kas ļauj strādāt arī ļoti dziļā sniegā, suņa vēlmi mācīties un apbrīnojamo motivēšanas iespēju – drathāram darbs, iespēja iet medībās ir motivācija strādāt!
Tīri praktiska šķirnes priekšrocība ir salīdzinoši vienkāršā kopšana. Vasaras nogalē un rudenī, kad zāles briedina sēklas, daudzu citu, pūkaināku šķirņu suņi savāc kažoka daudz gružu. Medniekam jāpavada brīvais laiks medībās, tīrot suņa vilnu. Tā tas ir ar spanieliem, seteriem. Savukārt drathāra vilna ir tik cieta un gluda, ka tajā ieķeras ļoti maz sēklu un dabas gružu. Izņēmums ir dadži un tamlīdzīgi zaļumi. Ir redzēts drāts, kas izlien no krūmāja viss noklāts ar dadžiem, bet jau pēc pusstundas tie ir palikuši tikai bārdā.
Pretēji V.Poļakovam, Martiņš uzskata, ka nav pieļaujama nekāda agresivitāte ne medībās, ne ģimenē. Suns nedrīkst kauties ar citiem suņiem, nedrīkst plosīt medījumu. Suns ir mednieka darba instruments, palīgs. Tomēr katram medniekam un audzētājam ir sava pieeja. Kāds, iespējams, selekcijā izmanto tieši agresīvākos šķirnes eksemplārus, kas pēcāk rada problēmas gan apmācībā, gan ģimenē. Jebkurā gadījumā, lai kā izslavētu, drathāru noteikti neiesaka kā pirmo suni. Īpaši vīriešu kārtas dzīvniekus. Kuces ir maigākas, vieglāk pakļaujas, taču nevelti suņu dāmas sauc par kucēm… Sievišķā viltība un spīts audzināšanas procesā ir jāņem vērā.
Šeit jāpiebilst, ka pateicoties savai izturībai, drātus nereti tur voljērā, liedzot komunikāciju ar ģimeni, izlaižot tikai dabisko vajadzību nokārtošanai un uz medībām. Tāda pieeja rada sunī milzīgu vēlmi izpatikt saimniekam. Vai arī liek pašam pieņemt lēmumu par uzvedības modeli un burvības atgūšanu. Atkarībā no rakstura. Savukārt, dzīvošana ģimenē, mājā ar universālo putnusuni, ar spēcīgo intelektu un plašo dvēseli, dara brīnumus arī sadarbības jomā medībās.
Pakaļ medību sunim uz Vāciju. Trīs dienās 3000 km
Apmācība
Tā jāsāk, kā jau visām medību suņu šķirnēm, līdz ar kucēna ierašanos mājas. Ja ir paredzēts suni pēcāk turēt voljērā, tad pirmos mēnešus tik un tā viņam jādzīvo māja. Kucēnam jāveic potēšana, jāiztur karantīna un jāiemāca pamata komandas un uzvedības normas cilvēku sabiedrībā. Noteikti jāpadomā par fizisko slodzi. Neizlietotā enerģija, kombinācija ar intelektu, var radīt ļoti nevēlamu aktivitāti un zaudējumus saimniekam. Suns obligāti jāsocializē, lai nākotnē nav izteiktas un smagas problēmas komunikācijā ar bērniem, svešiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem.
Medību suņu apmācībai veltītajās grāmatās, kas sarakstītas padomju laikos, vai vāl agrāk tiek minēts, ka pirmā pieredze medību sunim var būt arī medījot kaķus. Mūsdienās šāda prakse nav pieņemama.
Saprotams, ka sabiedrība ir kļuvusi maigāka, līdzjūtīgāka, eksaltētāka, bet pat, ja saimniekam šķiet pieņemami ļaut sunim kost kaķus, vismaz jārēķinās ar sodu no policijas puses, ja ne ar sirdsapziņas mokām. Lai suns nekostu nost visus ņaudētājus, lai neķertu mūkošus mazsunīšus, lai nekautos ar sava izmēra suņiem un nevārītu citas ziepes, saimniekam ir jāvelta konsekventa uzmanība suņa audzināšanai.
Kā saka M.Dreiblathens: ”Es vēlos, lai medības ir bauda! Lai man nav jāgatavojas tām kā karagājienam, kurā es nezinu vai varu paļauties uz suni kā partneri. Vai man būtu viss laiks jāvelta konfliktu novēršanai ar citiem suņiem un medību dalībniekiem? Tādēļ strādāju ar saviem suņiem cītīgi un daudz.”
Medību apmācība arī būtu jāsāk dzīves pirmajos mēnešos, nevis jāatstāj uz vēlāku laiku, vai jāpaļaujas uz suņa personīgām spējām un vecāko biedru priekšnesumu jau medību laikā.
Paklausība un medību mācība ir ne tikai suņa veiksmīgas integrācijas ģimenē un sabiedrībā pamats, bet arī viens no šķirnes saglabāšanas stūrakmeņiem. Vācijā pirmajā vietā ir suņa darba īpašības. Izskats, atbilstība standartam nav pakārtots, bet gan vienlīdz svarīgs šķirnes saglabāšanas un attīstības elements. Tomēr, veidojot šo medību suni, selekcionāri vairāk vadījušies no praktiskiem apsvērumiem, darba īpašībām. Un, pateicoties vācu ordnungam un atbildīgai attieksmei, kas nodota līdz ar šo kolosālo šķirni pasaulei, vācu asspalvainais putnusuns ir saglabājies līdz mūsdienām tāds, kā vācieši to radījuši.
Nav tabletes, lai risinātu suņu uzvedības problēmas. Klinta Ivanova par medību suņu apmācību
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
